Reiz kādā Drēgnā Drūmā Dienā (tā bija sestdiena) sanāca vīri un viena sieva uz dzinējmedībām. Suņi arī bija, bet, kā jau tas vedās un nereti notiek, divi laiku šķirnes mačo saķīvējās un dzīt devās tikai viens. Plus laiku meitene un Latvijas dzinējsuns. Aizbraucām uz mastu, vadītājs salika visus pa vietām. Šag v ļevo, šag v pravo – popitka begstva! Pirmajā mastā neviena šāviena… Otrajā pāris bija, bet tukšā. Nu, domājam, varbūt jābrauc mājās… vai arī jāvelk ārā fotoaparāts, jo stirnas kā sazvērējušās staigā piecpadsmit metru attālumā un tā īsti nemaz nebaidās. Pati redzēju septiņas. Vīri arī – kurš vairāk, kurš mazāk, bet stirnas matīja visi. Ja kopā saskaita, vienā dienā gada limitu varētu nomedīt. Bet sezona cauri! Nonākam trešajā mastā. Tādā jaukā pašķidrā, ne pārāk brikšņainā mežā. Mūsu pusē klusums, toties otrā malā cits pēc cita grand blīkšķi. Dzinēju balsis gan kaut kā šķībi skan. Izrādās, mastā bijušas cūkas. Viens stāsta: “Es skatos, tur krūmos kaut kas melns rādās. Domāju, vai man lodes žēl! Un tiešām cūkas aizskrien, bet visas veselas.” Cits šāva, cūka gar zemi. Iet skatīties, šī sēž uz dibena un acis pretī bola. Bet projām, protams, netika. Otrais suķis, ko todien nomedīja, krita ar pirmo pēc divdesmit soļiem. Tā drēgnajā, drūmajā dienā tikām pie pāris mežacūkām. Sūdzēties jau nav labi, citādi Diāna uzgriezīs muguru, bet dzinēji bija nošāvuši greizi un vienu stūri atstājuši neizdzītu. Un tieši tur bija vēl vesels bars cūku!
Citā drēgnā drūmā dienā tapa mežacūkas gaļas borščs. Godīgi sakot, es īsti nezinu, vai tas ir riktīgs vai ne. Lai spriež viedie lasītāji.
1. Atlasīju mežacūkas gaļas gabaliņus: lāpstiņu, mugurkaulu, ribas un visādus krikumus. Rūpīgi noskaloju.
2. Mežacūkas gaļa jāvāra ilgi, ja vien tā nav iepriekš kārtīgi pārbaudīta. Kā zināms, Sus scorfa mēdz slimot ar trihinelozi un šī parazīta oliņas ir pārsteidzoši izturīgas. Ja gaļa ir invadēta un netiek pietiekami izkarsēta, cilvēks noteikti dabūs šo parazītu. Atbrīvoties no trihinellām nav iespējams, un slimošanai ir ļoti nepatīkamas sekas visa mūža garumā. Tādēļ gaļa vārījās divarpus stundas.
Garšvielas: lauru lapa, timiāns, maltie melnie pipari, trīs kadiķogas, jūras sāls (pašās beigās).
3. Tīrot kartupeļus, neaizmirstam ar asu nazīti izrubināt acītes. Gluži Tima Bartona stilā. Nu tā, lai jautrāka darbošanās.
4. Klasiskais komplekts borščam manā gaumē. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Protams, vārītās bietes nāks pēc tam. Kā tādas purpura karalienes!
5. Burkāni. Mana ome, kura gatavo fantastiski garšīgi, burkānus zupai vienmēr apcep atsevišķi – sviestā un ar cukuru.
6. Sīpoli arī jāapbrūnina atsevišķi, lai arī tie atdod visu savu garšu, nevis pieņem burkānu aromātu, kā tas notiek, ja visus dārzeņus cep kopā.
7. Kamēr sīpoli cepas, sagriežam kartupeļus. Kā nu kuram patīk. Man šķiet garlaicīgi griezt tos mazos kubiņos. Turklāt tad kartupeļi ātri vien pārvārās un zupa kļūst pārāk bieza. Man labāk tīk lieli gabali.
8. Lai buljons izdotos dzidrs un zeltains, tas noteikti jāatputo sākumā, bet, kad vārīšana ir pusceļā, jāieliek burkāns.
9. Kad kartupeļi grāpī, varam ķerties klāt kāpostiem. Es lieku diezgan daudz salīdzinājumā ar kartupeļiem, tad zupa sanāk vieglāka. Kad viss pavārījies, pieliekam burkānus un sīpolus.
10. Šajā brīdī tie, kam negaršo bietes, var apstāties un ziedot sarkano dārzeni citiem ģimenes locekļiem, piemēram, biešu, siera un ķiploku salātu pagatavošanai. Esmu taisījusi arī kāpostu zupu ar mežacūkas gaļu un uzskatu, ka neviena cita zvēra gaļa tik labi nepasē kopā ar kāpostiem.
11. Ja tomēr borščs ir jūsu iecienīto ēdienu sarakstā, tad liekam klāt arī bietes. Sarīvētas vai sagrieztas. Un te ir būtiski atcerēties pielikt kaut pustējkarotes etiķa. Daudziem jau tā patīk nedaudz skābumiņa, citiem ne, bet, ja etiķi nepieliek, bietes zaudē krāsu. Ar etiķi borščs līdz pēdējam šķīvim būs koši sarkans. Bietes liek klāt pēdējās, lai tās nepārvārās. Kad zupa jau noņemta no uguns, piespiežam klāt ķiplokus pa daivai uz litru, uzliekam vāku un atstājam sust. Mūsdienu katliem ir biezi dibeni, kas ilgi tur karstumu. Lai to saglabātu vēl ilgāk, var uzlikt virsū biezo dvieli vai vispār grāpi ietīt segā. Tad borščiņa garša tuvināsies vakardienas zupas smeķim! Kā zināms, borščs vislabāk garšo otrajā dienā!
12. Kā saka, laba zupa ir tad, ja karote stāv. Nost ar buljoniem un nūdeļu zupām!
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
