Raimonds Birziņš ir vienīgais mednieks Liepājā, kurš pilsētas mežos medī bebrus ar slazdiem. Neviena cita, kurš karotu ar šiem grauzējiem, arī nav, jo šaut apdzīvotu vietu robežās aizliedz likums. Kā zināms, pirms diviem gadiem Medību likumā ietverta norma, kas paredz: medības pilsētā var atļaut tikai medību koordinācijas komisija, kuru veidot būtu katras pašvaldības uzdevums. Divus gadus Liepājā medīt nedrīkstēja vispār, jo pašvaldības medību koordinācijas komisija tika apstiprināta tikai šā gada 15. februārī. Pa šiem diviem medību moratorija gadiem pilsētā savairojās bebri, arī mežacūkas sāka ielauzties cilvēku teritorijās. Jāatzīmē, ka Liepājas medību komisija ilgi nevilcinājās un jau otrajā sēdē nolēma atļaut pilsētas mežos bebrus ķert ar slazdiem, bet mežacūkas šaut no paaugstinājuma diennakts tumšajā laikā.
Bebru Liepājā ir daudz, bet darbs ar slazdiem prasa milzum daudz laika un ir ļoti grūts. R. Birziņš tikai plāta rokas un ar ļoti raksturīgu sejas izteiksmi stāsta par vērienīgajiem bebru celtniecības darbiem rietumu galvaspilsētas ziemeļu daļā. Ļoti plašas teritorijas ir applūdinātas. Vietās, kur pirms diviem gadiem slējās krāšņi priežu un lapu koku meži, tagad ir ar ūdeni applūdušas sagāztu, pa daļai nokaltušu meža milzeņu kapsētas. Vietās, kur auga bebru ēdienkartei piemērotas koku sugas, tagad ir dūksnainas, kanāliem satīklotas zemienes ar retiem, kropliem kārklu krūmiem. Viena vieta mežā, Mednieku ielas malā, pārsteidza jo īpaši. R. Birziņš, kurš laipni bija ar mieru izvadāt pa Liepājas ziemeļu priekšpilsētas mežiem un izrādīt postažu, aicināja uz savu iecienīto medību vietu – nelielu noru meža ielokā, kur pie priedes pieslietas kāpnes ar sēžamo augšā. Tad, lūk, iedomājieties, cik nereāla ir sajūta, kad tu kā īsts latvietis pārliecināti sper soli priežu mežā, kur zem kājām ir ogulāji un sūnas, bet visapkārt rudie stumbri, bet tavs ķermenis šausmās zaudē līdzsvara un vertikāles izjūtu, jo zeme līgojas! Ar visām lielajām priedēm un to dziļajām saknēm zeme līgojas, jo ir piesūkusies ar ūdeni. Tepat netālu, 50 – 100 metrus atstatus, jau plešas bebru postaža. Divu gadu laikā ļoti lielas platības ir applūdinātas un bebri ir ievērojami savairojušies.
Bebru mājas, kas sabūvētas gar nomaļajām ieliņām pilsētas meža masīvos, ir mūsdienu oligarhu savrupmāju ekvivalents grauzēju pasaulē – divus divarpus metrus augstas, ar vairāk nekā desmit kvadrātmetrus lielu virszemes platību. R. Birziņš, mednieks līdz kaulu smadzenēm, ir izpētījis daudzus tādus nostūrus, kur agrāk veda skaistas taciņas, bet tagad kā tikai ar laivu nepiekļūt. Bebru mājas Liepājas ziemeļu priekšpilsētā ir visur.
Kopš Liepājā ir nodibināta medību koordinācijas komisija, proti, divu mēnešu laikā ir nomedīti 25 bebri. Slazdos pamatā iekrituši pērnie bebri. Tikai viens pieaudzis bebrs tika noķerts. Tas bija pamatīgs eksemplārs, aptuveni 30 kilogramu smags. Pieaugušie bebri ir pārāk gudri, lai iekristu lamatās. Kā nekā pilsētas zēni un meitenes! Šobrīd bebru medību sezona ir galā. Liepājas pilsētas mednieku kolektīva vadītājs Edvīns Porciks pastāstīja, ka pagaidām kaut ko plānot uz nākotni nav jēgas un iespējas. Kad nāks tuvāk bebru atklāšana, tad arī tiks domāts, kā ar tiem cīnīties tālāk. Viņš uzsvēra, ka bebru medības slazdojot ir ļoti smags darbs bez brīvdienām, kas turklāt prasa arī koncentrēšanos un uzmanību. Nevar teikt, ka bebru slazdotājs kļūdās tikai vienu reizi, kā tas ir ar sapieri no slavenā teiciena, taču neveikla apiešanās ar lielo un jaudīgo metāla rāmi var maksāt medniekam pāris pirkstu vai pat roku.
R. Birziņš vērtē, ka šopavasar nomedīta tikai neliela daļa grauzēju, kas mīt Tosmares mežos. Vairākums kritušo ir pagājušā un aizpagājušā gada jaunuļi, bet lielās mammas un papi visi palikuši dzīvi. Tas nozīmē, ka tūlīt no alām un mājām iznāks jaunā paaudze, kas nākamajā gadā jau meklēs sev jaunas platības pašu ģimenes izveidei.
E. Porciks atklāj, ka Liepājas medību koordinācijas komisija deva rīkojumu par bebru medībām tikai šim pavasarim. Tas nozīmē, ka, atsākoties medību sezonai, būs vajadzīga atkārtota sēde un jauns lēmums. Kā un vai tas tiks pieņemts, pagaidām prognozēt nevarot. Arī mežacūku medības Liepājas teritorijā netika atļautas cauru gadu, bet tikai līdz jūnija beigām. Vaicāts, kāpēc tāds termiņš, viņš nevarēja atbildēt, jo pamatota iemesla tam neesot.
Kopš februārī pieņemtā lēmuma Liepājas teritorijā nomedītas desmit mežacūkas, no tām trīs meitenes. Darbu veic pamatā tikai divi vīri. Viņiem Tosmares mežos ir uzbūvēti medību torņi. E. Porciks, kurš ir ne tikai Liepājas mednieku ilggadējais vadonis, bet ir iekļauts arī šīs pašvaldības medību koordinācijas komisijas sastāvā, jau iepriekš tika stāstījis, ka abi torņi nodedzināti neilgi pēc tam, kad tika atļauts atkal medīt rukšus pilsētas mežos. Par to lasiet žurnāla “Medības” maija numurā, kur būs plašāks fotostāsts par bebru un mežacūku postījumiem Liepājā. Jaunākā informācija liecina, ka viens no diviem torņiem aprīļa vidū atkal nodedzināts. Interesanti ir tas, ka pirmajā reizē, kad dega abas nebūt ne mazās koka konstrukcijas, apkārt neaizdegās neviens krūms, meža zemsedze ir neskarta, nerunājot jau par attālāk stāvošiem kokiem. Ugunsdzēsējiem netika ziņots. Otrajā reizē Valsts meža dienests bija izsaucis ugunsdzēsējus, taču medību tornis tik un tā nodedzis pilnībā. Pat aptuveni 25 centimetrus resnie masīvie balsti nodedzināti līdz zemei. Un atkal nekādu uguns pēdu uz zemes un apkārtējos krūmos.
E. Porciks atklāja, ka kopumā Liepājas mežu platībās, kas aizņem aptuveni 1300 hektāru, ar vizuālo metodi šogad ir saskaitītas aptuveni 50 mežacūkas, taču to noteikti ir daudz vairāk. Šobrīd, kā zināms, mātītes ir gaidās un drīz populācija vēl pieaugs. Pagaidām nav īpaši daudz mednieku, kuri vēlas medīt rukšus Liepājā, taču pilsētas kolektīvs ir atvērts un jebkurš var pieteikties un saņemt rukšu licenci. Pieteikties var mājas lapā internetā “berzpurvi.lv”.
Mežacūkas apdzīvo ne tikai Liepājas ziemeļu priekšpilsētu. Viens vairākkārt redzēts bars, kurā ir vai, precīzāk teikt, šoziem bija 12 – 14 īpatņi, mīt pie pilsētas dienvidu robežas. Skaidrs, kā dēļ. Plašā “Dienvidu kapsēta” arī ir iztikas avots. Runa, protams, ir tikai par cilvēku atstātajiem atkritumiem un pārtiku. Latvieši un arī citu tautību ļaudis pa Lieldienām un pārējās svētku reizēs nereti aizgājējiem atnes cienastu, kas vienmēr paliek savvaļas putniem un zvēriem. Ziemā mežacūku bara pēdas novērotas ļoti tuvu pilsētai. Tāpat mežacūkas ir vairākkārt manītas jūrmalā. Liepājas dienvidu pusē šos pārnadžus medīt neatļāva. Kāpēc? Visticamāk, baiļojoties par iedzīvotāju un mājdzīvnieku drošību. Jāpiebilst, ka, pienākot pavasarim, mežacūkas pārcelsies tuvāk Liepājas ezeram, kur niedres dod lielisku patvērumu, bet apkārtējie zemes īpašnieki sēj labību un citas lauksaimniecības kultūras. Tosmares mežacūku (Sus scrofa) ir vēl vairāk. Simtiem kvadrātmetru uzartas zemsedzes, cūku rakumi gar ielu.
