Mednieku māja. Tā ir vieta, kur sākas un arī beidzas liela daļa medību. Tā ir vieta, kur mednieki var pulcēties, lai justos vienoti, vieta, kur dzimst īsta draudzība un dzirkstī joki, te stāstīti visneticamākie stāsti, vienmēr dzimst jaunas idejas, sākas medību piedzīvojums. Tā tas ir arī mednieku kluba Drusti mednieku mājā, kuru labiekārtojuši vietējie mednieki pašu spēkiem, pašu rokām.
Vēdinātavu būvē divas reizes
Ēka, ko mednieki apsaimnieko pašlaik, iegādāta 1997. gadā. Mājā savulaik bija turētas kazas, bēniņos glabāts siens. Bija četras nelielas istabiņas un verandiņa. Visapkārt mētājās tukšu pudeļu kaudzes – skats visai nepievilcīgs.
Māja tika iztīrīta, saremontēta fasāde un iekštelpas, izjaucot starpsienas un daudzu nelielo istabiņu vietā izveidojot vienu lielu telpu. Tāpat ielikti jauni logi un uzklāts jumts.
Toreiz tika uzbūvēta arī dzīvnieku pirmapstrādes vieta, taču tā nodega. Tas bija pavasarī, Lieldienās. Malkas šķūnītim no ārpuses bija durvis. Kādi cilvēki bija iegājuši atpūsties. Sēdējuši un, visticamāk smēķējuši. Labi, ka vējš bija no mednieku mājas puses un ugunsgrēkā tā necieta. Pirmapstrādes vietu gan nācās būvēt no jauna, un nu to grezno glīts uzraksts Vēdinātava.
Mednieku kluba Drusti valdes priekšsēdētājs Ģirts Plakanis atklāj, ka mednieku mājas iekārtošanā meistari nav piesaistīti – visu paveikuši kluba mednieki paši saviem spēkiem. Vairāki no viņiem strādā celtniecībā un zina, kā jābūvē mājas.
Kluba mednieks Kaspars Dukaļskis stāsta, ka lielākos darbus paveic, rīkojot talkas: “Zinām, cik cilvēku vajag, lai paveiktu to vai citu darbu. Tad nu arī darbi tiek sadalīti, lai tie katram būtu pa spēkam un būtu arī nepieciešamās prasmes. Ir vīri, kas strādā pie pašas mājas, citi kopj pagalmu, pārējie labiekārto medību platības – tīra vārnukājas, būvē tornīšus, bet vakarpusē visi pulcējas, lai cienātos ar zupu vai ceptu gaļu.”
Ģirts Plakanis piebilst, ka ir cilvēki, kuriem kādu iemeslu dēļ nav iespēju ierasties uz talkām, kas kluba biedriem ir obligātas. Šādā gadījumā mednieki vienojušies, ka talka jāatbalsta ar 50 eiro. Tas ļauj iegādāties remontam un labiekārtošanai nepieciešamos materiālus. “Taču tie, kuri arī uz medībām nāk biežāk, kluba labā strādā daudz vairāk nekā tikai tajās dažās talkas reizēs. Mēs to darām paši sev, mums neviens nav to noteicis kā pienākumu,” uzsver Ģirts. “Pērn Vislatvijas talkas dienā mēs, mednieki, sapulcējāmies un nolasījām atkritumus gar visiem pašvaldības ceļiem, kur mēs medījam, un to visu vienā dienā. Parādījām, kas mēs esam un cik daudz mēs varam. Pašvaldība šo darbu parasti paveic mēneša laikā. Mēs – vienā dienā. Ļoti iespējams, ka šogad mēs izdarīsim kaut ko līdzīgu. Mēs, mednieki, patiešām rūpējamies par dabu un tīru vidi. Un to apliecinām ar darbiem. Arī ejot uz mastu vai dzinējiem ejot pa to no meža, bieži vien tiek iznesti citu cilvēku tur nomestie atkritumi, kam mežā nav vieta! Tas aizķeras atmiņā, un jaunie cilvēki pret dabu izturas arvien saudzīgāk.”
Šaut jātrenējas visiem
Taču kluba mednieku kopīgā darbošanās neaprobežojas tikai ar dažām talkas reizēm un dzinējmedībām. Pirms briežu un aļņu medību sezonas sākuma visi kopā dodas uz šautuvi, lai apliecinātu savas šaušanas prasmes. Mednieki brauc uz Lejasciema šautuvi, un tur jānokārto eksāmens šautuvē, kā tas ir tiem, kuri kārto mednieka eksāmenu ar bisi vai vītņstobra ieroci. Ja to izdarīt neizdodas, var iet tikai dzinējos.
“Tie kuri medī ar bisi, 35 metros šauj skrejošo mežacūku. Tie, kuri medī ar vītņstobra ieroci, 100 metru distancē šauj skrejošo alni. Taču ieteikums ir ar to pašu karabīni 35 metros izšaut uz skrejošo mežacūku. Situācijas dzinējmedībās mēdz būt ļoti dažādas, un jāmācās šaut dažādās distancēs uz dažāda izmēra mērķi,” skaidro Ģirts Plakanis.
“Dzinējmedību sezonas atklāšana vienmēr ir svētki. Tiek izdzīti pāris masti un tad tiek kopīgi vārīta zupa, gatavots plovs vai cepta gaļa – kā nu kuru reizi. Arī šādas kopīgas maltītes ir tas, kas vieno medniekus. Šādās reizēs var ne tikai parunāties, bet arī izspriest kādus svarīgākus jautājumus, jo sapulcējusies lielākā daļa mednieku,” piebilst Kaspars Dukaļskis.
“Ir bijušas arī sezonas noslēguma balles, kuras rīkoja kluba biedrs Egons Kļaviņš, taču tad tās kļuva par tādu kā rutīnu un apmeklētāju bija arvien mazāk. Tad plānus izmanīja kovids. Taču, iespējams, jaunajā sezonā šo tradīciju vajadzēs atjaunot,” spriež Ģirts Plakanis.
Pie vēdinātavas sienas Egons Kļaviņš ierīkojis arī skrejošās mežacūkas šautuvi pneimatiskajam ierocim. Tas ir lielisks veids, kā trenēties šaušanā uz kustīgu mērķi, neiztērējot tam pārāk lielus līdzekļus. Uz klubu bija uzaicināts Vilnis Jaunzems no Mārkulīčiem, kurš skaidroja pareizus šaušanas principus, un ierīce lieti noderēja.
Nomedītos briežus nodod
Kluba dzīve nav iedomājama bez pietiekama finansējuma. Nauda nepieciešam gan medību objekta un mednieku mājas uzturēšanai, medību atļauju iegādei un maksai par līgumplatībām. Klubs var rēķināties ar biedru naudu. Taču tā nav liela. Tāpēc jāmaksā arī simboliska samaksa par licenci. Sezonas laikā tā izdodas iegūt vēl aptuveni 500 eiro. Tāpat kluba budžetu papildina nauda, kas iegūta, nomedītos briežus nododot gaļā uzpircējiem.
“Mums ir ļoti lieli briežu un mežacūku nomedīšanas apjomi un citām medībām bieži vien vienkārši nepietiek laika,” stāsta Ģirts. “Taču, neraugoties uz to, mēs medījam selektīvi. Protams, jārēķinās, ka katrs mednieks cenšas laiku atlicināt ne tikai medībām, bet arī ģimenei.
Ir klubi, kuros par nepareizi nomedītu dzīvnieku jāmaksā sodanauda. Taču tas nav pareizi. Tas tikai attur no šāviena, neļaujot mācīties. Mēs katru nomedīto dzīvnieku izvērtējam kopā, atdīrājam žokli un pēc zobiem nosakām vecumu. Mums ir žokļu kolekcija paraugiem. Tiem vecums ir noteikts ļoti precīzi. Un tā ir vislabākā skola.”
“Sākumā mēs, aktīvie mednieki, ļoti bieži apmeklējām seminārus, kuros stāstīja par briežu populācijas izvērtēšanu un apsaimniekošanu. Semināri notikuši arī pie mums,” stāsta Kaspars Dukaļskis. “Piemēram, es vairs neskatos vispirms uz ragiem, bet uz dzīvnieka augumu kopumā. Tas ļauj saprast vecumu. Tikai pēc tam var skatīties ragus.”
Vaicāts par sadarbību ar zemes īpašniekiem, Ģirts skaidro, ka kluba biedri ir sadalīti piecās grupās un katrai no tām jāpieskata noteiktas platības, lai pēc iespējas mazinātu postījumus. Tāpat daļa medījuma tiek zemes īpašniekiem, lai katram vismaz reizi gadā kas tiktu. Tas ierakstīts arī medību tiesību nomas līgumā.
UZZIŅAI
Mednieku klubs Drusti medī Drustu pagasta teritorijā. Kluba platības ir 9000 hektāru un 90 procenti no tām pieder privātīpašniekiem. Klubā ir 37 mednieki.
Mednieki ir “melnie kretīni” un daba ir jāsargā! “Šauj garām!” #231 epizode
