Trīs aļņi paņēmuši vienu dzidro. Lieliski pavadījuši vakaru, bet no rīta visiem baigi draņķīgi. Viens alnis pamostas un saprot, ka ir ļoti slikti. Dodas uz upi padzerties. Noliec galvu un dzer, un dzer. Netālu upes krastā iznāk mednieks. Ierauga alni un izšauj. Alnis dzer. Mednieks pienāk līsz simt metriem un izšauj vēlreiz. Alnis dzer. Mednieks pienāk cieši klāt, pieliek alnim stobru pie pieres un izšauj.
Alnis paceļ galvu, ierauga mednieku ar ieroci un saka:
– Ahā! Tad redz, kas par štelli. Un es domāju, kā tas ir, es dzeru, bet man kļūst arvien sliktāk un sliktāk!
Divi mednieki satiekas. Viens otram jautā:
– Nu kā?
– Ežus samedīju.
– ???
– Sievai čībiņām un dēla učenei uz krēsla ko paklāt.
Viens mednieks stāsta otram:
– Man ir galīgi dīvains suns. Kad es šauju uz pīlēm, tas gāžas no kājām, vārtās pa zemi un smejas!
– Un ko tavs suns dara, ja tu trāpi?
– Nezinu. Pie manis viņš ir tikai trīs gadus.
Reiz kādu dienu trīs seni draugi sataisās uz pīļu medībām, bet suņa viņiem nav. Nolēma sazvanīties ar vienu vīru, kurš uz medībām nu nekādi netiek. Aizņemas suni un brauc uz ezeru.
Sākas vakara cuka, visi ņemas šaut pīles un tā veiksmīgi. Suns arī nav pliku roku ņemams. Kad redz, ka pīle krīt, ieskrienas un zibenīgā ātrumā metas tai pakaļ. Pie tam tik ātri, ka ūdenī nemaz neiegrimst – ķepas knapi pieskaras tā virsmai. Pieskrien, paķer pīli un uz krastu. Visus putnus tā salasa.
Vakarā veči laimīgi atdod suni saimniekam, un šis vaicā:
– Kā medībās gāja?
– Ļoti labi! Daudz samedījām!
– Kā jums mans suns patika?
– Ļoti jauks suņuks.
– Jūs neko dīvainu neievērojāt?
– Kaut kā neērti to teikt, bet tas tavs suns peldēt nu nemaz nemāk!
Divi mednieki runā:
– Iedomājies, es izgudroju jaunu tīģeru medību paņēmienu! Ej pa taku naktī un skaties, kur divas acis tumsā spīd. Ieraugi un uzreiz šauj pa starpu!
– Un? Daudz esi nomedījis?
– Pagaidām nevienu. Viņi, maitas, staigā pāros, bet katrs vienu aci piemiedz.
Sieva vīram:
– Atzīsti, ka šodien veltīgi uz medībām aizpēries!
– Kā tu to zini?
– Tāpēc, ka maciņu mājās aizmirsi!
Žurnālists jautā medniekam:
– Kā jūs nosakāt mežapīles vecumu?
– Pēc zobiem.
– Pīlei taču nav zobu!
– Toties man ir.
Satiekas divi mednieki daudzstāvu mājas kāpņutelpā. Viens medību ekipējumā, ar mugursomu un oranžā vestē, otrs ikdienas drānās. Tas otrais vaicā:
– Kur tu sataisījies? Dzinējmedību sezona taču ir beigusies.
– Kuš! Mana sieva to nezina!
Mednieks iet pa mežu. Pēkšņi viņam priekšā no krūmiem izlec milzīgs kuilis. Vecis neapjūk, ātri pielādē un izšauj no abiem stobriem. Visapkārt dūmi, ausis aizkritušas. Mednieks stāv un domā: “Interesanti, būs gar zemi?” Dūmi izklīst, un viņa priekšā stāv kuilis:
– Nu, vecīt, tūlīt tu būsi gar zemi!
Zaķu māte, ieraudzījusi, ka pa lauku tuvojas mednieks, saka zaķēniem:
– Tūdaļ aiztaisiet ausis! Viņš netrāpīs un sāks briesmīgi lamāties! Jums tas nav jāklausās!
Mednieks medībās sašāvis lapsu. Tā ar pēdējiem spēkiem tikusi līdz upes krastam un nokritusi ūdenī. Mednieks atgriežas mājās, un tur jau sieva priekšā:
– Kas tu par nejēgu! Tikai naudu patronām un degvielai tērē. Re, kaimiņienei vīrs bija zvejot. Viņš ne tikai pilnu laivu zivju savilcis, bet arī lapsu ar tīklu noķēris!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
