Lācis iet pa mežu. Skatās, vilks nāk pretī: klibs, spalva izplūkāta, sasists un saburzīts.
– Kas ar tevi ir noticis? – vaicā lācis.
– Alnis mani piekāva. Neko nepaskaidroja, bet bija ļoti pieklājīgs!
Iet lācis tālāk un satiek lapsu. Tā vēl sliktākā izskatā – knapi kustas.
– Lapsiņ, kas tev atgadījies?
– Alnis piekāva. Par ko, neteica, bet bija ļoti pieklājīgs, – atbild lapsa.
Lācis iet tālāk. Pašam tā neomulīgi – citu zvēru stāsti viņu sabiedējuši. Pēkšņi dzird, priekšā kaut kāds troksnis. Koki lūst, un putekļi pa gaisu. Lācis ielien krūmos un sēž, baidoties elpu ievilt. Pēkšņi redz, garām paskrien brangs alnis. Lācis pasēž vēl kādu brīdi un, nodomādams, ka briesmas ir garām, klusiņām iznāk no krūmiem. Pēkšņi aizmugurē atskan:
– Labvakar!
***
– Tas mednieks var trāpīt zaķim no 100 soļu attāluma.
– Kur jūs atrodat zaķus, kas gaida, kamēr noskaitīsiet 100 soļus?
***
Ar medību ieroci var iegūt pārtiku visai ģimenei, draugiem un pat kolēģiem, tikai diez vai tas būtu jāņem līdzi uz gaļas bodi…
***
Mednieks noguris un vīlies atgriežas mājās. Sieva jautā:
– Nobeidzi kaut ko?
– Jā. Laiku…
***
Mednieks skaistās drēbēs un ar modernu ieroci rokās pozē pie dzīvnieka, bet medību gids viņu fotografē.
– Nu, simts, kā bijām vienojušies?
– Jā.
Mednieks pasniedz gidam simts eiro naudaszīmi:
– Paldies! Brauciet vēl!
Bāžot naudu kabatā, gids saka:
– Celies, Ferdinand, cirks beidzies.
Paliels kuilis pielec kājas, un medību gids tam priekšā noliek kukurūzas spaini:
– Ed! Esi pelnījis!
***
– Nešauj uz zaķi! Es neprotu to pagatavot! Labāk šauj kartupeļus!
***
Vecis nolūrējis, ka kaimiņa sieva, kamēr tas ir medībās, baigi nerātni uzvedas. Laiž pa kreisi tā, ka put – mīlnieki viens pēc otra. Skatās, pēdējais iznāk no dzīvokļa un dodas prom, kamēr kaimiņienes vīrs jau kāpj pa trepēm augšā. Izcietis vēl minūtes desmit, vecis metas pie kaimiņa un bez klauvēšanas ienāk dzīvoklī.
Skatās, mednieks ieskrūvējis sienā prāvu skrūvi un grasās uzkarināt izcilu staltbrieža trofeju.
– Āaaa… Skatos, jūs jau visu pats zināt…
***
Satiekas makšķernieks un mednieks.
– Nu, kā sokas?
– Vakar noķēru tādu zandartu, – atbild makšķernieks un izpleš rokas līdz pusotram metram.
– Un kā tev?
– Iegāju mežā, skatos – alnis nāk pretī. Es izšāvu, un ar pirmo šāvienu šis gar zemi. Tad pēkšņi no krūmiem izlec inspektors. Sezona nav sākusies, licences nav. Es šo arī. Skatos, krūmos pārītis mīlējas. Kam man liecinieki? Vēl divi šāvieni. Eju ārā ar visu alni, mežmalā autobuss ar tūristiem, un visi uz mani lūr… Vārdu sakot, vai nu tu rādīsi man mazāku zandartu, vai arī es tos tūristus tūlīt visus novākšu!
Bebrs nav kaitnieks, bet gan dzīvotņu radītājs un dzīvnieku sabiedrotais. Medījamie dzīvnieki #12
Žurnāla Medības jūnija numurā lasi par komercmedībām
