Jānis Znotiņš ikdienā strādā frizētavā Schwarzkopf Studio Rīgā. Un viņš ir mednieks. Tieši medības ir tās, kas Jānim ļauj vienmēr būt radošam, optimisma pilnam, lai mums ļautu izskatīties eleganti jebkurā situācijā.
Vaicāts, kāpēc kļuvis par mednieku un vai tā ir ģimenes tradīcija, Jānis teic, ka medī arī viņa tēvs, citu mednieku ģimenē nav. Tradicionālais stāsts par vectēvu un zaķu medībām grāvja malā izpalikšot.
Jānis ir kurzemnieks no Saldus un medī bijušajā poligonā Zvārdes pagastā, Lemzeres mednieku kolektīvā. Tāpēc viņam ir savs stāsts arī par briežu medībām Kurzemē, kur šo dzīvnieku ir ļoti daudz. Viņa prātu nespēj nomierināt pastaiga jūras krastā, bet pa mežu gan, jo mežs tumšāks, jo labāk.
Špīseriem vajadzētu atsevišķas atļaujas
“Zvārdes poligona apkaimi var dēvēt par skaistāko savvaļas briežu dārzu Latvijā,” tā Jānis Znotiņš. “Pateicoties mednieku ieguldītajam darbam, popularizējot un praktizējot selektīvās medības, ir iespēja gūt lieliskas trofejas. Sākumā, protams, daudziem bija iekšēja pretestība, ka atkal kas tiek izdomāts, taču selektīvo medību principu pieņemšana rosināja pirms ieroča mēlītes nospiešanas padomāt. Un rezultāts neizpalika. Pašlaik gaisā virmo ierosinājums izdalīt atsevišķas atļaujas špīseriem, lai selekcijas darbs veiktos vēl labāk. Iznākot lielajam briedim, aizmirstas selekcija un nepieciešamība nomedīt neperspektīvo bullēnu.”
Taču viss sākcies ar iešanu līdzi tēvam medībās kā dzinējam. Vienmēr kopā ar medību suni – laiku.
“Mums vienmēr ir bijuši medību suņi – laikas. Brīvdomātāji, kam deguns vienmēr uz ziemeļiem un kājas pāri pleciem. Šobrīd gan ir taksis. Izaudzināt medību suni – tas ir liels darbs. Arī kolektīvā, kur medīju, iegādātas divas laikas. Kāds pirkuma brīdī teica, ka dārgi, taču tās jau sen sevi atpelnījušas. Bez suņa medības nemaz nav īstas medības,” pārliecināts Jānis Znotiņš.
Mīļākās medības – ar dzinējiem
“Iespējams, tāpēc manas mīļākās medības ir tieši medības ar dzinējiem. Tā ir lieliska iespēja atpūsties no Rīgas, no frizūrām, izbaudīt kopības sajūtu ar citiem medniekiem, pasmieties, parunāties, pastāstīt kādu piparotāku anekdoti. Ar nepacietību gaidu katras šādas medības. Diemžēl šīgada dzinējmedību sezona beidzās ļoti agri – jau decembrī. Nav vairāk mežacūku. Tās paņēmis mēris. Tas ir gandrīz prātam neaptverami. Kad mums vidzemnieki teica – medījiet, kamēr vēl ir iespēja, – tam negribējās ticēt. Cūku bija tik daudz, ka ne saskaitīt! Kukurūzas un ķimeņu laukos rukšķēja gan dienu, gan nakti. Taču tad atnāca mēris, un nu valda klusums. Ļoti žēl. Saprotu, ka tādu mežacūku medību, kādas bija agrāk, vairs nebūs. Sanācis piedalīties medībās Ziemeļvidzemē pie pašas Igaunijas robežas – draudzenes brālis ir mednieks. Mums ir ļoti daudz briežu nomedīšanas atļauju un tikai dažas aļņu, bet tur ir otrādi. Tāpat medības katrā novadā mazliet atšķiras.
Viesmednieka veiksme
Nesen biju arī medībās Latgalē. Jā, tieši mežacūku medībās Viļānu pusē. Tās ir fantastiskas atmiņas – satiku lieliskus vīrus!Jau pati atmosfēra – senatnīga māja, sprakšķoša malkas krāsns, latgalisks akcents un smaidīgi, labvēlīgi noskaņoti mednieki, neskaitāmi rokasspiedieni. Pēc 200 kilometriem automašīnā tās bija vārdos grūti aprakstāmas izjūtas. Divi kuiļi bija ielenkti būtībā krūmājā. Aizaugušā pļavā tur izdzītas teju pusmetru dziļas vagas un iestādītas eglītes, un vismaz 20 centimetru dziļš sniegs!
Nostājos uz numura, piebradāju sniegu, nospriedu, ka veiksmes gadījumā man ir iespēja tikai vienam šāvienam, un ieklausījos skaņās. Nepagāja ne trīs minūtes, kad manas domas iztraucēja suņa rejas. Paspēju tikai atdrošināt ieroci, kad pamanīju kuili, kurš sīkā riksītī tuvojās pa vienu no vagām. Redzēju tikai kumbri un ausis. Pavilku līdzi, un viņš pakāpās mazliet augstāk. Nospiedu ieroča mēlīti, un ruksis pazuda skatienam. Viss noklusa. Blakus mednieks arī neko. Atnāca dzinējs ar suni, suns parēja šāviena vietā, un medības bija beigušās. Četratā tik tikko spējām viņu kustināt. Visi cimdi vēlāk bija ar kuiļa smaržu. Ik pa brīdim tos gribējās paostīt un no jauna domās izbaudīt medību mirkli. Tādi brīži vairs negadās bieži, un diez vai pirms gadiem diviem kāds varēja iedomāties, cik ļoti varēs priecāties par nomedītas mežacūkas smaržu… Ilkņus man solīja atsūtīt vēlāk – nu jau teju ekskluzīva trofeja.”
Jānis teic, ka, protams, sava vieta ir medībām ar pieiešanu baura laikā, lai gan šādā veidā viņš neko nav nomedījis. Ir izdevies pieiet bullim tuvāk par desmit metriem. Tāpat ziemā mēģināt pa pēdām izsekot kādu medījumu. Neatņemama medību dzīves sastāvdaļa ir arī tā saucamā atšaušana, kad pirms stirnāžu medību sezonas sākuma visi kopā dodas uz šautuvi. Sākumā esot bijusi pretestība, taču tad tas pieņemts kā pašsaprotama lieta.
Tehnoloģiju ieguvumi un… slinkums
“Mainās laiki, ienāk modernas tehnoloģijas, un līdz ar tām mainās arī medības. Šobrīd tās nav iedomājamas bez mobilajiem tālruņiem, kas pilda rāciju funkcijas. Grūti iedomāties, kā komunicēja mednieki pirms gadiem trīsdesmit, pūšot bises stobrā norunātus signālus,” spriež Jānis Znotiņš. “Tāpat iespēja izmantot GPS uztvērējus, kas rāda suņa atrašanās vietu. Tiesa, jāizvēlas kvalitatīvas ierīces, lai informācija būtu precīza. Protams, medniekiem jāpārzina savs objekts, konkrētais masts un jāsaprot karte. Īpaši tas svarīgi aizaugušu pļavu gadījumā, kas arī satelītuzņēmumā izskatās kā liels zaļš plācenis. Taču mednieki kļuvuši arī slinkāki, vēloties gūt medījumu vien dažu soļu attālumā no automašīnas. Man gan patīk daudz staigāt, tāpēc bieži eju dzinējos – tā var kārtīgi izkustēties, būt daļai no dabas. Ja kāds uzskata, ka dzinējos var iet jebkurš, viņš kļūdās. Veiksme medībās vismaz par 70 procentiem atkarīga no dzinēju prasmes, ja vēl ir suns, tad vēl 29 procenti klāt un medniekam uz masta paliek viens procents – raidīt trāpīgu šāvienu.Medniekiem pieejams vairāk informācijas. Šodien medības un mednieks – tas ir arī stila jautājums. Vīrs vatenī pamazām kļūst par vēsturi. Ir lieliski satikt vīru vatenī un džinsa biksēs, kurš, apjožot patronjostu, pajoko, ka tas ir viņa kosmodisks. Ir daudzi, kas nemaz nevēlas neko citu. Taču turpat blakus ir mednieks modernā apģērbā, ar atbilstošu ekipējumu. Abi labi, gan vīrs vatenī, gan modernais. Šodien medniekam ir izvēle, kā ģērbties un iet laikam līdzi.”
Atrod kopīgu valodu
Frizieris un mednieks Jānis Znotiņš teic, ka tā ir vēl viena iespēja atrast kopīgu valodu ar klientu.“Ja manā krēslā iesēžas mednieks, tad runa, protams, ir par un ap medībām. Uz to vedina arī vairākas trofejas, kas atrodas salonā. Ja arī nezinu, ar ko cilvēks aizraujas, to sarunā viegli noskaidrot. Ir frāzes, kuras var pateikt tikai mednieks. Runājot var uzzināt daudz jauna par šaušanas sportu, medību nažiem, dzīvnieku paradumiem,” tā Jānis Znotiņš.
“Arī braucot automašīnā, var pateikt, kurš ir mednieks, kurš nav. Ja braucējs appēta katru taciņu un stigu meža malā, viņš noteikti saistīts ar mežu un, visticamāk, ir arī mednieks. To cita starpā labi var redzēt atpakaļskata spogulī. Interesanti vērot izteiktu pilsētnieku reakciju, aplūkojot trofejas salonā. Vaicā, kas tie par radziņiem. Saku, ka stirnāža, viņi brīnās, kas tas tāds. Esmu pārsteigts, cik ļoti daudz cilvēku brīnās, kādi mežā buļļi un kādas govis, āži un kazas. Viņi pārliecināti, ka brieža sieviņa ir… stirna. Man ir iespēja stāstīt par dabu un kaut mazliet vaicātājus izglītot. Tur ir tā problēma, ka cilvēks apmeties uz dzīvi pilsētā, lai gan šobrīd daudzi jaunie cilvēki izvēlas doties atpakaļ uz laukiem, lai savus bērnus audzinātu tuvāk dabai.”
Ar karti un kompasu
Vēl viena Jāņa aizraušanās ir orientēšanās sports. Šī nodarbe arī palīdz medībās. “Skrienot sacensībās, tāpat pietiek laika pamest acis uz pēdām sūnās vai smiltīs,” stāsta Jānis Znotiņš. “Bēdīgākais piedzīvojums šajā ziņā bija 2018. gada sacensībās Kurzemes pavasaris. Skrējām pie Vipēdes ezera netālu no Pokaiņu meža. Veicu astoņu kilometru distanci un trešajā kilometrā pamanīju svaigus mežacūku rakumus un nopriecājos – te cūkas vēl ir. Nedaudz tālāk tikko nokritušu mežacūku… turpat uz taciņas. Tas bija tik negaidīti, ka nācās pārlēkt pāri, lai nepakluptu. Pārējo distanci nevarēju sakoncentrēties. Visu laiku domāju, kā paziņot par redzēto. Vēl pēc kāda kilometra eglīšu jaunaudzē bija vairākas nokritušas mežacūkas. Turpat netālu skaisti medību torņi, kuros rukšus sagaidīt vairs nevarēs. Tie, kas to nav pieredzējuši, nespēj noticēt, cik briesmīgs var būt Āfrikas cūku mēris.”
Lasi un abonē žurnālu Medības!
