Nu jau pagājušajā sezonā Ziemeļkurzemē sevišķi dziļu sniegu nesagaidījām, tomēr ziemā bija pāris nedēļu, kad sniegs bija visur, ieskaitot cukurtrauku istabā slēgtā plauktā. Un tik daudz, ka iestigt vai iekrist jebkur nebija nekādu problēmu. Vajadzēja tik iziet no mājas un gatavs!
Jauka, vēsa ziemas diena. Temperatūra ap padsmit mīnusā. Samērā skaidrs laiks. Lauksaimnieki sūdzas, ka brieži nāk gandrīz kūtī iekšā, izēd skābbarības krātuves, saplosa siena ruļļus un vispār uzvedas kā orki, kam nav nekāda respekta ne pret suņiem, ne elektriskajiem ganiem.
Vakarā dodamies vienu tādu briežu baru aplūkot. Jāatzīst, ka medības ne ilgas, ne grūtas. Briežu bars stāv uz lauka 100–150 metrus no saimniecības. Var pat pieiet līdz tuvākajam siena rullim un no atbalsta veikt šāvienu. Izdodas arī trāpīt, un pēc maza skrējiena viens no briežiem krīt. Eju aplūkot, viss kārtība. Tā kā vēl samērā gaišs, tad paskatos pēdas, kur bars aizskrējis. Metros simt, kur pēdas iet pāri grāvim un mežā, atrodu mazu asiņu pili. Neizskatās gan, ka tai būtu kāds sakars ar iespējamu rikošeta vai caurejošo trāpījumu, ticamāk, ka vienkārši no saskrāpēta pēdas spilventiņa vai kāds piliens trāpījis no nomedītā brieža citam un te nopilējis. Nekas neliecina, ka būtu savainots vēl kāds briedis.
Tā, kā Rako sēž mašīnā, tad tomēr aprīkoju ar raidītāju, paņemu visu asinspēdu aprīkojumu un ejam pārbaudīt. Kamēr sataisāmies, jau pilnīgi satumsis. Suns sākumā paņem visa bara šļoku, bet tas nav ilgi. Drīz atgriežas, sāk riņķot, meklēt. Ja jau dots uzdevums, tad kaut kas jāmeklē. Tā mēs virzāmies pamazām iekšā mežā. Sniegs stabili pāri ceļiem un visai ātri man tā virzība neizdodas. Rako gan ir gabalu priekšā, redzu, ka met lokus, paskrien pa kādu taisni, tad atpakaļ. Skenē teritoriju.
Pēc laba laiciņa garmins rāda, ka Rako on point. No kartes noprotu, ka tas ir pie grāvja vai grāvī. Rodas cerība, ka atrasts briedis un grāvī palicis, nav ticis pāri. Virzos uz suņa pusi un drīz jau redzu aptuveno vietu. Tur ir grāvis, kas vasarā ir knapi mitrs. Tagad saputinātas kupenas un grāvja malas nav redzamas, to vietā līdz viduklim brienami sniega kalni. Tādā redzu suņa pēdas un eju klāt. Kad tieku līdz vietai, kur vajadzētu būt grāvja kantei, jau praktiski uz vēdera lienot, jo sniegs līdz krūtīm, paskatos uz leju grāvī. Tur, kur vasarā tikpat kā nav ūdens, tagad burbuļo paliela izmēra strauts ar krācītēm un putām. Tuneļa lejā redzu Rako, kurš ir pilnīgi ūdenī. Ārā tikai galva un ķepas drudžaini kārpās pret stāvo krastu. Saprotu – ja ātri neizraušu viņu ārā, straume aiznesīs uz priekšu un man būs pēc navigācijas jādzenas pakaļ, un nav jau zināms, kad viņš atkal varēs kaut kur pieķerties. Man tumsā maldīgi šķiet, ka Rako nemaz nav tik dziļi. Atliek tik nogulties sniegā, izstiept roku un varēšu viņu aiz kaklasiksnas saķert. Tā arī stiepjos pretim sunim. Mazliet pietrūkst, pastiepjos vēl. Tomēr nav gana, pastiepjos vēl. Pēkšņi saprotu, ka tuvojos sunim ātrāk nekā varu pastiepties, slīdu pa sniega tuneli lejā ar galvu pa priekšu. Lai gan mans skeletona brauciens ilgst tikai dažas sekundes, pagūstu izdomāt visādas domas. Pirmā – neuzkrist virsū sunim un nepastumt viņu zem ūdens. Izplešu rokas plati, lai kaut kā līdzsvarotu savu kritienu. Otrā – ja pazaudēšu brilles un pieres lukturi, tad kā es ar savu mīnus trīs redzi tumsā tikšu atpakaļ uz mašīnu. Trešo domu par gaismu tuneļa galā nepagūstu izdomāt, jo ietriecos ar rokām dubļos un ar seju ūdenī. Kopā ar mani no augšas gāžas pamatīga sniega kupena – tieši man virsū. Esmu plakaniski ūdenī (zem ūdens). Ātri kārpos uz kājām, pieceļos. Ūdens mazliet zem vidukļa, kājas zābaku līmenī dubļos, skatos, kur Rako. Suņa nav. Man priekšā ir nokritusī sniega kupena, un suns kaut kur zem tās ūdenī kārpās. Tā kā ir labi mīnusi, tad momentā apsalst briļļu stikli (nopriecājos, ka vismaz brilles neesmu pazaudējis, lai gan neko neredzu). Grābstos pa sakritušo sniegu un satveru zem tā ūdenī Rako, izrauju ārā aiz siksnas. Paskatos uz augšu, vertikāls sniega tunelis. Saprotu, ka neesmu pazaudējis arī pieres lukturi, jo kaut kas taču man izgaismo to tuneli.
Stāvu sniega kupenā gandrīz līdz viduklim ūdenī. Brilles aizsalušas, un pie vienas rokas suns kaklasiksnā, lai ūdens neaizskalo viņu tālāk. Ir skaidrs, ka uzkāpt atpakaļ pa sniega tuneli nevarēšu. Ar brīvo roku brucinu vēl sniegu sev virsū, lai būtu uz kā pakāpties. Otrā rokā turu Rako kaklasiksnu kopā ar suni. Tā kā ir auksts, tad kārpos superātri un drīz jau esmu ticis līdz grāvja kantes pusei. Puslīdz stabili stāvu sniegā, un kājas vairs nav ūdenī. Kaut kā izdodas uzstumt suni augšā un pat mazliet pagrūst – pamest uz augšu. Atpakaļ suns nenokrīt, tātad ir kaut kur augšā un sēž sniegā. Es turpinu brucināt sniegu sev virsū un vilkties uz augšu. Kad esmu ārā no grāvja suns mani gaida slapjš un drebinādamies. Tagad saprotu, ka es arī grabu. Visas drēbes sasalušas.
Laikam nekad tik ātri pa tik dziļu sniegu nebiju skrējis uz mašīnu. Ātri iemetu suni mašīnā un ieslēdzu siltumu. Kamēr mēs pa ūdeni izklaidējāmies, fermas saimnieks atvedis nomedīto briedi līdz auto. Arī laikam nekad tik ātri nebiju vēdinājis briedi un ar vinču burtiski ierāvis piekabē. Ātri uz mājām. Sunim svaigas gaļas porcija, man karsta ziemas dzira. Sausas drēbes, un esam tikuši cauri bez iesnām. Droši vien adrenalīns visus baciļus nokāvis.
Brieža tajā grāvī nebija, un neko arī neatradām, jo droši vien jau nemaz nebija ko meklēt. Bet, ja tev ir asinspēdu suns, tik un tā ir jāmeklē. Visas asinspēdas jāpārbauda! Sēžot mājās dīvānā, šādus kopīgus ziemas priekus nevar izbaudīt. Šaujam garām!
Kā piešaut termālo uzliku, neļaut nozagt vinču un pamedīt bebru. Video bloga #77 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
