Es gribēju otru aļņu bulli! Godīgi atzīstos, gribēju. Protams, tas jau nav viss, ko vēlos, bet aļņu bullis – liels un cienīgs, tas bija mans sapnis kopš pērn nomedīju savu pirmo. Mans pirmais alnis nāca dzinējmedībās tieši virsū un, nu jā, tur arī palika. Un tā ideja, ka pirmo bulli var medīt tādu, kāds nāk…
Kā saka, ja kaut ko gribi, atliek tikai vēlēties un tev tiks dota iespēja. Šogad iepazinos ar Murmastienes mednieku kluba vadītāju Daini Tuču un viņa kolēģiem. Kā tas notika?
Vaicāju Jānim Kļaviņam, kur atrast tādu interesantu kluba vadītāju un klubu, kas varētu tapt par gadagrāmatas “Mednieka gads 2021” etalonu? Viņš ieteica Daini. Es zvanu un jautāju, vai būtu ar mieru. Dainis: “Jā, protams. Brauc ciemos, parunāsim, visu parādīšu. Varēsi fotografēt un pamedīt arī, ja vēlies.”
Un tikai pēc tam es pajautāju, kur jābrauc?… Uz Murmastieni. No manas Liepājas tie ir 420 km pa īsāko maršrutu (trīs reizes turp un atpakaļ sanāk 2520 km). Starp citu, ļoti gleznains ir ceļa posms gar Daugavas dienvidu krastu.
Nu neko darīt. Vairs jau atteikties nevar. Braucu ciemos. Tā bija pirmā reize Murmastienē un pirmais, ko iedomājos, ka tā ir Latgales un tur ir aļņi! Doma un piedāvājums šķita ļoti pievilcīgs, jo “Murmastienes” klubs ļoti skrupulozi izkopj aļņu un staltbriežu populācijas, piemērojot sodus par perspektīvu dzīvnieku nomedīšanu. Parasti tie ir 50 saļi, kā tos dēvē vietējie – sāls kluči laizītavām, kas jānopērk medniekam par nepareizi nomedītu briežu vai aļņu bulli.
Pirmajā viesošanās reizē aļņus neredzēju un laika arī nebija daudz, lai gan izskanēja uzaicinājums palikt uz pāris dienām. Otrajā viesošanās reizē alni redzēju. Uz galvas tam bija 3 x 4 (ragi ar žuburiem), bet, kā man šķita, tas bija pajauns dzīvnieks, kurš vēl būtu saudzējams. Par attālumu arī īstas pārliecības nebija, tādēļ nolēmu neraidīt šāvienu.
Bet miera nebija! Iespēja bija un gribējās to izmantot. Kurš gan nebrauktu uz Latgali, ja aicina aļņos???? Sevišķi pēc tam, kad vienu jau esi redzējis!
Tādēļ sekoja arī trešā reize (cerams ne pēdējā). Ierados piektdienā. Pirmajā vakarā sēdējām torņos. Bija diezgan vēsi, spīdēja pusmēness un pūta vējš. Mežā šausmīgi kāvās kuiļi. Tie rēca kā tādi dinozauri. Visapkārt kaujas vietai rēja buki, bet es neredzēju nevienu dzīvnieku.
Vietējie mednieki krēslā nomedīja divus aļņus. Abus nosvēra. Liemeņi bija 210 un 240 kilogramus smagi. Kluba šefam palaimējās nomedīt selektīvu briežu bullēnu.
Pārbraucot uz medniekmāju, nomainīju ieroci un devos lapsas un jenotsuņu lūkoties, bet tie visi bija kaut kur paslēpušies. Vai laika apstākļu maiņas vai kādu citu iemeslu dēļ bija dikti kluss.
Otrās dienas pēcpusdienā devāmies uz torņiem, rapšu sējumus sargāt. Vietējiem lauksaimniekiem aļņi ir tīrā nelaime. Starp Teiču rezervātu un Lubānas ezera apkaimi notiek ļoti intensīva aļņu migrācija. Populācija te ir milzīga un ļoti veselīga, taču tas nenozīmē, ka cilvēkiem būtu jāatsakās no lauksaimnieciskās darbības! Mednieku uzdevums ir regulēt lielo pārnadžu skaitu un vēlā rudenī tas ir itin viegli izdarāms. Jo vēsāks kļūst, jo biežāk aļņi viesojas rapšu laukos. Dainis Tučs teica, ka uz viena lauka reiz ir saskaitījis 24 aļņus! 24!!!
21. novembra vakarā es redzēju piecus aļņus. Un vēl nebija iestājusies tāda īsta krēsla. Pēcāk Murmastienes kluba vadītājs teica, ka vajadzēja būt vismaz 3 reizes vairāk.
Pirmā iznāca govs ar diviem teļiem, bet dzīvnieki šķērsoja grāvi patālu no torņa un aizgāja aiz krūmu rindas. Redzēju zirgiem līdzīgos stāvus ar nolaistām galvām Pulsar Accolade termokamerā. Vispār izcils aparāts! Tāda izšķirtspēja un palielinājums!
Pēc tam 300 metru tālajā meža ielokā, aiz koku sienas ieraudzīju citu lielo. Siluets tuvojās. Alnis pienāca pie pašas mežmalas un izbāza galvu caur krūmiem. Izskatījās tik smieklīgi, kad tas sāka ausīties un grozīt galvu uz vienu un uz otru pusi! Zirga galva bez rumpja. Tas bija viens un, kad tas tomēr iznāca pakalnā ganīties, binoklī ieraudzīju, ka tas ir bullis. Tiesa gan, bija patālu, lai saprastu, kas tam uz galvas.
Pagriezos un lauka otrajā pusē arī ieraudzīju zirga galvu, rēgojamies krūmu spraugā. Tad tas iznāca un sāka skrubināt mežmalā nokritušo apsi. Stirnas, kas ganījās lauka vidū nedaudz novērsa tā uzmanību no maltītes. Pēc brīža alnis izlēma atrauties no raupjo šķiedrvielu uzņemšanas un uzsāka savu ceļu pie deserta galda – uz rapšu lauku. Bija jau diezgan patumšs, taču Zeiss Victory V8 optiskais tēmēklis ļauj saskatīt detaļas pat īsi pirms pilnīgas tumsas iestāšanās. Šim alnim bija ragi ar lāpstām.
Šķērsot lauku alnim laika daudz nevajag. Piepeši es sapratu, ka klāt pēdējais moments un tā mašīna kaut kā jāaptur. Un ko es izdarīju? Es uzsaucu tā, kā parasti apturu lapsu – ar mazo bučas skaņu. Alnis apstājās un klausījās.
Pēc tam, kad es pienācu un ieraudzīju šo varenos dzīvnieku, mani pārņēma pretrunīgas emocijas, taču vislielākā un siltākā bija pateicība dabai, Meža mātei, ja vēlaties. Iespējas, aprīkojums, vēlēšanās, pareizais diennakts un gada laiks, vieta, vējš un vēl miljons detaļu nenozīmē neko, ja tev nav lemts. Esmu 100 % pārliecināta.
Paldies mednieku klubam “Murmastiene”, Dainim, Kasparam, Viesturam, Mārtiņam un, protams, Diānai un…
Jaktei būt!
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
Te video par to, kā Kate nomedīja savu pirmo alni!
