Bija skaists jūnija rīts. Saule vēl tikai grasījās pacelties virs koku galotnēm. Zāle, rasas pilna, bija samērcējusi manas kājas, kad gāju uz jau sen pamestu fermu. Ēkai jau sen nebija daļas jumta, un tā bija pārvērtusies par lielisku medību tornīti. Tā ļāva pārskatīt pļaviņas starp krūmu rindām, kas bija sakuplojuši gluži kā saules stari bērna zīmējumā.
Mans uzticamais medību draugs Reksis palika mašīnā, lai ar savu rosīšanos un enerģiju neiztraucētu medības. Es pa lūku uzrāpos bēniņos un pamazām spēru soļus pa siena paliekām. Beidzot varēju pārskatīt pļavas. Vēl neviena āžuka nemanīja, tikai putni vīteroja kā negudri.
Saule pamazām pacēlās virs koku galotnēm un sāka sildīt. Biju apsēdies uz koka kastes un… mazliet iesnaudos. Pēkšņi šķita, ka mani kāds sapurina aiz pleca, un es pamodos. Protams, blakus neviena nebija, taču ņiprs āžuks pamazām šķērsoja vienu krūmu rindu pēc otras. Pie tādas platākas viņš uz brīdi apstājās. Vairs nekavējos ar šāvienu un, kad biju pārlādējis ieroci, āžuku nekur nemanīju. Nodomāju, laikam nokrita uz vietas biezajā zālē…
Mierīgi nokāpu no kūtsaugšas un gāju pēc medījuma. Taču, kad nonācu vietā, kur, kā domāju, tam bija jābūt, zālē nekā nebija…
Mazliet domīgs devos pēc Rekša. Mans vecais cīņu biedrs, tikko ticis ārā no automašīnas, ievilka nāsīs gaisu, kas aizdomīgi smaržoja pēc cūkām, un aizskrēja… pavisam citā virzienā, nekā es biju gaidījis.
Nācās āžuku vien meklēt pašam. Apstaigāju krūmu rindu, kur biju viņu redzējis šāviena brīdī, apgāju tai otrā pusē, taču nekā. Krūmu biezoknī bija neliels dīķītis. Nebija nekādas vēlēšanās tajā brist iekšā. Turklāt nebija arī nekādas nepieciešamības. Ūdeni klāja zaļa bieza ūdensaugu kārta – ja tajā āžuks būtu iekritis, es noteikti to redzētu.
Prātā sāka iezagties domas par marsiešiem, ļauniem gariem un visādām citādām mistiskām būtnēm. Pagriezos, lai dotos ārā no krūmāja, un nejauši paskatījos uz augšu. Tur aptuveni divu metru augstumā lielākā zaru žāklē bija mans āzis!
Acīmredzot šāvienā brīdī tas bija palēcies un… tur arī palicis. Izāķēju medījumu no zariem un vilku līdz automašīnai. Klusībā pukojos uz Reksi, kurš varēja taču man palīdzēt vismaz ātrāk atrast medījumu, ja ne izvilkt!
Kad tiku līdz automašīnai, klāt bija arī Reksis. Laimīgs kā ģimnāzists, kas tikko uzaicināts uz randiņu! Tikai viņa odekolons, ko tas bagātīgi bija lietojis, man neradīja vēlēšanos ne tikai samīļot suni, bet pat laist to automašīnā! Reksis bija izvārtījies svaigos mežacūku mēslos!
Tajā pašā auklā, kurā tikko biju vilcis āzi, Reksi vilku uz tuvējo ezera krastu. Mazliet smilšu, daži niedru vīkšķi un… pēc rukšu mēsliem smaržojām mēs abi. Nu, vismaz smaka bija krietni mazāka un mēslu uz suņa kažoka vairs nebija.
Ko par to visu (atskaitot medījumu) teica mana sieva, labāk atstāšu citam stāstam…
Jaunas lodes, drillings un termiķi. Medību tūre izstādē IWA OutdoorClassics. Pirmā daļa
No “Izcili” līdz “Te nekā nav”. Pirmie iespaidi par izstādi IWA OutdoorClassics 2025
Žurnāla Medības februāra numurā lasi par to, ka mednieki noveco – ko darīt?
