Rudens purvam jau bija pieskāries ar sarmas otu. Zemās priedītes no rīta greznojās baltos kristāliņos. Tie klāja arī viršus un vaivariņus, retās smilgas. Jau divas dienas augstu padebešos skanēja zosu klaigas. Taču pēcpusdienā laiks strauji mainījās. Nezin no kurienes uzradās mākoņi, sāka pūst nepatīkams vējš, un sīkas lietus lāses tā vien centās ielīst aiz apkakles.
Kopā ar savu veco medību biedru Smilgu Jāni metām pie malas visus darbus un bridām purvā iekšā – klāt bija zosu laiks. To zina ikviens pirmklasnieks – jo laiks sliktāks, jo lielāka iespēja, ka Mārtiņu zosi varēs atnest no purva un to nevajadzēs meklēt kaimiņu pagasta tirdziņā.
Tā nu abi bridām pa purvu, lai vēl pirms krēslas ieņemtu vietas pie vecā akača. Šo akaci vietējie sauc par Slepeno caurumu, jo sliktā laikā zosis te pāri lido tik zemu, ka ar spārniem teju skar priedīšu galotnes. Un tikai retais zina uz šo akaci ceļu starp viltīgajām slīkšņām. Dažās no tām bija iemestas garākas kārtis, kas kalpoja kā tiltiņi un bija zem ūdens. Nezinātājs viegli varēja spert kļūmīgu soli un doties uz mūžīgajiem medību laukiem agrāk, nekā plānots…
Zem mūsu kājām sūnas līgojās kā slapjš matracis. Laiku pa laikam vajadzēja ar kāju pārbaudīt, vai tiešām apakšā ir pašu sasviestās kārtis. Beidzot bijām vietā – nelielu purva priedīšu pudurītī pie pašas vecā akača malas.
Kamēr gaidījām zosis, laiku varēja kavēt ar svaigajām dzērveņu ogām, kas pēc pirmajām salnām bija kļuvušas daudz sulīgākas. Skābums gan lika saraukt pieri, tomēr ogas palīdzēja arī vakara krēslā saglabāt mundrumu.
Un tad tālumā atskanēja pirmās vēl klusās zosu klaigas. Abi pieplakām sūnām, jo zosis krēslā redz tikpat labi kā gaismā. Teju virs galvas iešvīkstējās spārni. Pirmais uzlidojums gan nebija veiksmīgs – zosis mūs tomēr pamanīja un strauji mainīja lidojuma virzienu. Zosu bija daudz, un tās turpināja lidot arvien zemāk. Katram jau bija pa pārītim, un varēja sākt domāt arī par mājās iešanu, taču tad atkal tuvojās balsis… Vēl divas zosis pēc šāvieniem ievēlās tieši akača vidū!
Janka pusbalsī šķendējās: “Nu, atkal būs jāķeksē ārā no ūdens!” Labi, ka vējš mums bija labvēlīgs un zosis pamazām pūta akača krasta virzienā. Staigāšana gar pašu akača malu un kārstīšanās pēc ūdenī peldošās zoss pustumsā ir viena velnišķīga izklaide! Viena zoss jau bija piepeldējusi līdz pašai sūnekļa malai drošākā vietā, savukārt otra bija tur, kur sūnu paklājs šūpojās virs nezināma dziļuma…
Tā kā nebiju pirmo reizi ar pīpi uz jumta, man somā bija garāks tievas auklas gabals un palielāks vizulis vēl no tēva krājumiem ar pamatīgu āķi – lielisks rīks, lai no akača ķeksētu ārā zosis, neriskējot ar negaidītu peldi.
Medījums bija somās un laiks mājupceļam. Bija jau pavisam satumsis, un purvs vairs nešķita tik viesmīlīgs… Abi bridām pa veco taku uz purva malu. Pēkšņi priekšā starp jau mazliet lielākām priedītēm un kuplākiem vaivariņiem iezīmējās kaut kas liels un tumšs… Alnis? Nē, mugura par zemu. Kuilis – arī ne! Pārāk mazs… Tajā brīdī dūša saskrēja papēžos! Tas bija neviens cits kā… lācis.
Abi sastingām. Doma par zosu medībām vairs nebūt nešķita tik jauka, un ar trim zosīm mugursomā no lāča pa purvu nespētu aizbēgt neviens… Lācis noteikti mūs bija jau saklausījis pa labu gabalu. Tas piecēlās pakaļkājās un vēroja, novērtējot pretiniekus. Tajā brīdī nošņācos: “Janka, lec man mugurā!” Viņam divas reizes nebija jāsaka! Vēl šodien nesaprotu, kā viņš sekundes laikā bija man kamiešos un vēl pēc sekundes sēdēja uz mugursomas un izpleta rokas virs galvas! Lācis pēkšņi nolaidās uz visām četrām, klusu nočāpstināja, izdarīja secinājumus par saviem šī vakara plāniem, pagriezās un devās savās gaitās… Tas nebija gaidījis, ka no purva viņam pretī iznāks vēl lielāks lācis.
Janka izelpoja pirmais: “Nu, vismaz bikses tīras!” “Jā, mums būs vēl kādas vakariņas,” filozofiski nobeidzu domu.
Kad beidzot sasniedzām purva malu un taku uz mājām, nospriedām, ka šīs nu reiz būs medības, kuras vēl ilgi atcerēsimies. Sešas zosis, slapji zābaki, dzērvenes uz mēles gala un lācis, kas šoreiz devās citā virzienā… Medību diena, kas beidzās veiksmīgi visiem, kas purvā tobrīd elpoja. Vien lācim nācās meklēt vakariņās ko citu.
Ieraksts sodāmības reģistrā napazūd – lieli sodi medniekiem! “Šauj garām!” #310 epizode
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
Lasi žurnāla Medības novembra numuru!
