Rudens ir arī bebru medību laiks. Kā tikt pie ūdenī mītošā kokgrauža, zina dobelnieks Egils Bušs:
“Esmu iecienījis bebru medības alās ar suņiem. Man ir divas vācu medību terjera kucītes Terra un Bella. Medīju gan savā kolektīvā, gan braucu viesmedībās, ja kāds aicina palīgā medīt bebrus. Visvieglāk medīt ir grāvī, kuru var nolaist sausu. Tad atliek tikai palaist suņus un viņi paši ātri atradīs, kurās alās bebri paslēpušies. Aprej un izdzen ārā. Protams, ir situācijas, kad alas jāatrok, jo suns bebru nevar izdzīt. Parasti tā notiek tad, ja bebrs nav paspējis izrakt apgriešanās vietu. Bebrs alas galā, apgriezties nevar, suns viņam pie astes, un bebrs ārā netiek.
Arī konkrētajās medībās, kurās nomedījām sešus bebrus, tā bija. Tieši tāpēc vienam bebram ir sabojāta mugura. Alā bija divi pieredzējuši bebri. Izsaucu suni ārā un ierakos viņiem otrā pusē. Tad gan abi bija ārā kā korķi. Mežos, kur medīju, bebri upītēs nāk no tuvējā ezeriņa. Kādu laiku viņi upītē dzīvoja cepuri kuldami, jo niedrāja dēļ nevarēju lāgā nosēsties uz gaidi.
Savukārt māja teju 15×10 metrus liela. Liela pils vairākos stāvos. Viens bebrs bija paslēpies pašā dziļumā, taču tik un tā viņu izdevās nomedīt. Suņiem grūtāk, ja ejā ir sifons ar ūdeni. Bebrs ielien ūdenī, deguns ir ārā, un suns viņam neko nevar izdarīt. Bebrs ir vērtīgs medījums – var kūpināt, gatavot konservus. No šiem beb-riem tapa desiņas.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
