Vilis ir mednieks no tiem vecajiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un medus saldāks. Izkaltis kā smilga vējā ap Ziemassvētkiem, tomēr spara pilns. Un jā, atšķirībā no citiem viņa paaudzes medniekiem viņš kāri tvēra visu to jaunāko, kas medniekam pieejams. Citiem vārdiem sakot, termotēmēkli pēdējā gada laikā viņš bija iemīlējis gluži kā papildu acu pāri!
Bija silts jūlija vakars, un beidzot nelija. Kvieši jau piengatavībā, un tas ir kā pulcēšanās signāls visām apkaimes mežacūkām. Vietējais zemnieks Rudzīšu Janka jau iepriekš baznīcā esot nolicis svecīti, lai medniekiem, naktīs vaktējot viņa laukus, nenāktu miegs un medību dieviete būtu vēlīga.
“Nu, šovakar būs jāuzmet acs tam Jankas kviešu laukam,” Žanis nodomāja, metot plecā savu uzticamo plinti. Somā ielika termosu ar kafiju, elektrisko odu atbaidīšanas līdzekli, ko vēl pirms nedēļas viņam bija uzdāvinājis mazdēls, pielādētu bateriju banku. Protams, neaizmirsa arī rezerves zeķes… Dzīves pieredzes mācīts, viņš atcerējās, kā bija samērcējis kājas un vai pusi nakts to vien sapņojis, kā uzvilks siltas, sausas zeķes.
Ceļš uz medību tornīti ved pāri nelielam grāvim. Nelielam, jā, bet arī nodevīgam – pēdējās dienās bija lijis tā, ka pat žurkai vajadzētu glābšanas vesti! Vilis nostājās pie grāvīša malas, iebrida ūdenī ar vienu kāju un… spēra platu soli! Tajā mirklī atskanēja nodevīga skaņa, un… zābaks palika pretējā grāvīša krastā, kamēr Vilis ar otru zābaku jau bija pāri… Viņš tikai noskatījās, kā zābaks lēnām sašķiebjas un tajā sāk smelties ūdens. Nācās vien brist atpakaļ un atbrīvot daudz pieredzējušo gumijnieku no dubļu apskāvieniem. “Labi, ka tās zeķes paņēmu,” nodomāja Vilis, kad beidzot ar abiem zābakiem bija grāvīša otrā krastā pie medību tornīša.
Tornītī viņš ielīda nedaudz izmircis, bet apmierināts ar sevi. “Nevajag daudz, lai būtu laimīgs,” viņš nodomāja, vērojot odu eskadras tuvošanos, un ieslēdza odu atbaidītāju. Zilganā lampiņa uz ierīces nomirgoja un… pēc minūtes nodzisa, liecinot, ka ierīce pati izslēgusies! Odi nekavējās ne mirkli un devās uzbrukumā no visām pusēm! Šovakar asinssūcēji bija īpaši neatlaidīgi. Vilis noslaucīja sviedrus un uzvilka kapuci – tā teikt, līdz ausīm cīņā!
Vakars lēni ritēja savu gaitu, un ap desmitiem kaut kas melns parādījās labības lauka pretējā malā… Vilis sarosījās. Šķita, ka pat odi uz mirkli vairs nesīc ap kapuces malām. Viņš ieskatījās binoklī. “Kuilis kā tanks,” Vilis pie sevis nočukstēja. Izskatījās, ka ruksis klusi lavās, ik pa brīdim pazūdot labībā, tad parādoties atkal – tikai mugura vai auss, nekā skaidra. Tad pazuda pavisam. Beidzot melnums sastinga vietā, kur labība zemāka.
Žanis pacēla karabīni un ieskatījās termotēmēklī. “Nebūs, nebūs…” viņš klusi nočukstēja un pasmaidīja. Nācējs nebija vis liels kuilis, bet sivēnmāte ar apmēram desmit sivēniem, kas kā partizāni slīdēja caur labību. Mazo ruksīšu apveidus varēja saskatīt vien termoattēlā. Vilis atcerējās tos laikus, kad šādas ierīces viņam nebija. Tā bija reize, ko viņš nekādi nevar aizmirst. Toreiz viņš tā arī nespēja pamanīt sivēnus un izšāva. Tikai pēc tam saprata, kas bija noticis…
Pagāja viena stunda, tad otra. Jau bija pavisam satumsis. Par spīti odiem Vilis iesnaudās. Viņu pamodināja skaļa šņakstināšana. Kāds turpat blakus tornītim garšīgi ēda!
Jau svīda gaismiņa, un turpat netālu no tornīša ganījās bariņš pērno sivēnu! Miegu kā ar roku atņēma! Vilis steigšus notēmēja, un rīta agrumā atskanēja skaļš šāviens. Trīs pērniķi aizskrēja, bet viens palika turpat lauka malā!
“Ne velti Rudzīšu Janka to svecīti nolika,” nodomāja Vilis, malkojot vēl siltu kafiju no termosa. “Nu laiks tikt galā ar medījumu. Un tad vakarā atpakaļ uz torni. Tikai tā sasodītā elektriskā verķa vietā jāņem ierastās odu zāles!”
Latgaļu īpatnības ar ātrajiem un divām ugunsdzēsēju mašīnām. “Šauj garām!” #295 epizode
Žurnāla Medības augusta numurā lasi par to, cik briežu ir jānomedī
