Pavasaris. Mednieku mājas pagalmā un blakus esošajā šautuvē tikko beigusies talka. Mūsu čaklākais pavārs Bumbulītis kaut ko garšīgu cepina uz grila. Smarža tāda, ka siekalu pilna mute ne tikai mums, bet arī lapsām un ješkām tuvējos krūmiņos.
Taču Bumbulītis nebūtu Bumbulītis, ja ļautu sākt mieloties, pirms viss ir gatavs! Tāpēc neatliek nekas cits kā vien ļauties atmiņām.
Prātā ienāca tukšās bises čaulītes, ko rīta pusē salasījām šautuvē. Jā, tas tik bija notikums! Biju vēl pavisam zaļš gurķis. Bija padomju laiki, ar munīciju švaki. Lielākoties lādējām paši. Savukārt Sesku Pēteris bija pasācis patronas mangot no citiem. Tad viņam pietrūka lodes, tad skrošu, tad patronu josta bija palikusi mājās, tad suns aizvilcis patronu maciņu aiz gultas…
Reiz nolēmām viņu pamatīgi pārmācīt un patronā ielādējām vairākus pulvera lādiņus un skrošu vietā vien lielāku prapi… Nēsājām to patronu līdzi, taču Sesku Pēteris, kā zinādams, medības izlaida vienu reizi pēc otras. Tā sezona beidzās, un par to patronu piemirsās.
Nākamajā pavasarī cūkas pasāka rakt lielo kolhoza kartupeļu lauku. Kolhoza priekšsēdis vai zaļš aiz dusmām: nedošot rudenī auto, ar ko uz medībām braukt, ja lauku nenosargāšot!
Tad nu gājām uz to lauku kā uz darbu. Rukši pamazām no kartupeļu vagām pārvācās uz konservu kārbiņām.
Kādā vakarā kolhoza priekšsēdis atveda medībās savu paziņu – augstu priekšnieku no pašas ministrijas! Tam līdzi nesen no ārzemēm pasūtītā plinte. Skaists ierocis, vienos gravējumos un inkrustācijās! Taču, kā gadījās, kā ne, patronas bija palikušas mājās…
Daudz nedomādams, paņēmu pirmās, kas trāpījās pa rokai patronu jostā. Arī to patronu, kas bija sarūpēta Sesku Pētera pārmācīšanai…
Smalko kungu iesēdinājām ērtā sēdeklī pašā labākajā vietā. Mēs ar kolhoza priekšsēdi blakus tornīšos. Saulīte pamazām laidās rietā. Putni sāka pieklust. Tajā brīdī mežā atskanēja kluss brakšķis. Kā par nelaimi, pamatīgs kuilis iznāca tieši pa šāvienam viesim… Tas pacēla plinti un nospieda sprūda mēlīti…
Atskanēja pamatīgs blīkšķis. No plintes stobriem izšāvās liesmu mēles un zilu dūmu mutuļi! Kuilis sastinga, bet šāvējs kā labākajās animācijas filmās tādā pašā pozā kā sēdējis aizlidoja pretējā virzienā… To, kā nobālēja kolhoza priekšsēdis, varēju redzēt pat es no vairāk nekā simt metru attāluma. Kuilis, sajūsmināts par tādu uguņošanu, lika projām, ka smiltis vien noputēja. Vēlāk likās, ka viņu redzēju pie barotavas, nabagam viss šņukurs no pārdzīvotā bija kļuvis sirms!
Jā, bet viesis! Ar priekšsēdi atradām viņu sēžam pāris metrus aiz torņa tāpat zemē sastingušu ar plinti rokās…
No pirmā skata plinte vesela, viesis pats arī. Vēlāk gan uz pleca esot bijis pamatīgs zilums. Kad viņu piestutējām kājās un ielējām pamatīgu malku no priekšsēža konjaka blašķes, viņš atguvās… Nomurmināja, ka pie visa esot vainīga plinte. Nu nešaujot tā, kā viņš pieradis! Kā tie ārzemnieki ar tādiem ieročiem varot medīt! Ja tāds blieziens, ar to tikai ziloņi Āfrikā esot jāmedī!
Abi ar priekšsēdi aizbrauca uz pirti un esot līksmojuši līdz rīta gaismai. Bet plinte esot pārdota citam ministrijas ierēdnim, kurš to esot glabājis ieroču skapī un ne reizi tā arī neesot bijis medībās…
Lāču dēļ dzinējmedības nav jāaizliedz – Igauņi zina visu par lāčiem. “Šauj garām!” #280 epizode
Žurnāla Medības aprīļa numurā lasi par lodes jaudu
