Mārtiņš Putāns ir pieredzes ziņā jauns, taču jau zinošs mednieks, kura darba ikdiena ir saistīta ar veikalu Ieskaties.lv. Viņš klientam ne vien palīdz piemeklēt īsto termoierīci, bet arī labprāt aprunājas par medībām.
Kā pats sevi raksturotu?
M. Putāns: Domāju, esmu mierīgs, nosvērts cilvēks, kas cenšas izdarīt uzticētos darbus pēc labākās sirdsapziņas. Esmu no latgaliešu ģimenes, dzimis Daugavpilī un dzīvojis Višķu pagasta Špoģos, kur šogad notika mednieku festivāls “Minhauzens”. Mednieka apliecību gan esmu ieguvis nesen – 2024. gada martā nokārtoju visus eksāmenus.
Kad tavā dzīvē parādījās medības?
Vectēvs stāstīja, ka esot bijis mednieks. Viņa vienīgais medījums gan esot bijis skrienošs zaķis. Viņam vienmēr esot patikušas medības, braucis uz šo pasākumu satikt draugus, atpūsties no ikdienas, nu, gluži kā uz svētkiem. Man savukārt konkrētāka saistība ar medībām radās 2009. gadā, tas ir, brīdī, kad satiku savu pašreizējo sievu – tobrīd vēl draudzeni. Uzzināju, ka viņas tēvs ir mednieks. Dažus gadus vēlāk draudzenes tēvs un brālis mani paņēma līdzi medībās. Bija jāiet dzinējos. Pirmajā reizē gāja grūti, dienas beigās biju pārguris, nesapratu, ko te vispār daru. Otrā reize jau šķita vieglāka, neraugoties pat uz to, ka izpeldējos purvā mīnus 20 grādos. Varētu domāt, ka tādā aukstumā nebūs kur peldēties, bet bija strauji uznācis sals un visas slapjās vietas vēl nebija aizsalušas. Ar laiku sāku domāt, ka vajadzētu arī pašam kļūt par mednieku, bet tolaik biju sācis dzīvot Rīgā, mācījos, un tā vēlme ievilkās līdz 2023. gada beigām, kad sāku strādāt veikalā “Ieskaties.lv”. Tas bija tāds pēdējais grūdiens. Gribēju beidzot piepildīt sapni kļūt par mednieku. Kad sāku strādāt, vairs nešaubījos, uzreiz aizgāju uz kursiem.
Kas medībās ir vissaistošākais?
Neraugoties uz auksto peldi pirms daudziem gadiem, gribējās būt atpakaļ mežā, kur valda miers. To, protams, vairāk var piedzīvot individuālajās medībās. Savukārt dzinējmedībās ir skriešana, temps, bet arī tam ir savs šarms.
Tā medības pakāpeniski ienāca manā dzīvē aizvien vairāk. Ar laiku radās draugi un paziņas, kas bija mednieki. Sociālajos medijos sekoju līdzi bijušā skolasbiedra Artūra Surmoviča publikācijām par medībām. Skatījos uz bildēm un domāju – tas ir tik skaisti! Lai gan patiesībā pats zinu, ka realitātē tas skaistums ir nosacīts. Tas maskējas zem dubļiem, neaizsalušiem purviem. Nupat biju aizbraucis zosu medībās un jutu, kā dabā spēju atslēgties no visa. Aizbraucām pie purviņa, uztaisījām slēpni un gaidījām. Sajūta ir tik atbrīvojoša, darbs un visas rūpes tajā brīdī pazūd. Pat tas, ka gadās kādu šāvienu aizšaut garām, nebojā garastāvokli, jo ne jau medījums ir galvenais. Drīzāk iespēja atslēgties no visa. Līdzīgi ir arī kolektīvajās medībās – katram ir iedalīts savs pienākums, katrs to dara, un profesijas, statusi pēkšņi kļūst nesvarīgi.
Kā raksturotu Pulsar cilvēkam, kas par šo ražotāju un tā ierīcēm nav nekad dzirdējis?
Eiropas produkts, ražots Baltijas valstīs. Pieejams serviss, kas ir ļoti svarīgi. Dažreiz cilvēki nesaprot, kādēļ “Pulsar” ierīces dažbrīd maksā vidēji nedaudz vairāk kā Āzijas valstu preces, tad viens no svarīgākajiem argumentiem ir pieejams serviss. Ja ar ierīci kas atgadās – tas var notikt pat ar viskvalitatīvāko preci –, ātri un vienkārši sasniedzams ražotāja serviss glābs no daudzām nepatikšanām un problēmām.
Pats arī lieto Pulsar?
Jā, lielākoties lietoju termālos monokļus. Diennakts tumšajā laikā medīju reti, tādēļ tēmēklis nav aktuāls. Uzskatu, ka jaunajam medniekam vispirms jāiemācās medīt ar pieiešanu ar dienas tēmēkli. Monoklis savukārt noder gan tumsā, gan arī gaismā. Vienreiz aizbraucu medībās diezgan vēlu. Nodomāju, ka diez vai ko paspēšu ieraudzīt. Tad līdzi bija vismazākais Pulsar monoklis, kas atrašanas, pamanīšanas funkciju pilda pilnvērtīgi. Medības man beidzās pusstundas laikā. Monoklī pamanīju divus āzīšus, vajadzēja gan uz ceļiem pa zāli parāpot, taču pielavījos tiem klāt un izdevās vienu nomedīt. Zāle bija gara, ar acīm āzi tajā pamanīt būtu grūti, taču termālajā attēlā var redzēt, ka tur kaut kas slēpjas. Piemeklēju leņķi drošam šāvienam, un beigās viss izdevās labi.
Kā saprast, kurš monoklis medniekam ir piemērotākais?
Vienmēr sākam ar atvēlēto budžetu, kas ir pirmais un galvenais orientieris. Pēc tam noskaidroju, kādās platībās cilvēks medī. Kas tajās dominē – plašumi vai krūmāji?
No tā arī ir atkarīgs, vai būs vajadzīgs iebūvētais tālmērs. Pēc tam izrunājam par medību paradumiem, piemēram, kādos attālumos būs nepieciešams dzīvnieku vērot vai raidīt šāvienu.
Ja platībās ir daudz atklātu lauku, dzīvnieks jāvēro 300 un vairāk metru attālumā, lūkojam termālās ierīces ar visaugstākajiem parametriem. Savukārt, ja mednieks lielākoties sēž tornītī pie pievilināšanas vietas vai vēro dzīvniekus līdz, piemēram, 200 metru distancei, ideāli derēs arī budžeta klases ierīces. Pats medībās mazo “Axion” monokli lietoju pamanīšanai un tikai tad binoklī novērtēju situāciju, izpētu dzīvnieku.
Kāda, tavuprāt, ir Latvijas mednieku kopiena?
Lai arī esmu jauns mednieks, esmu bijis ciemos dažādos klubos. Kopumā mednieki ir draudzīga, atvērta un izpalīdzīga kopiena. Tiem, kas apsver domu tai pievienoties, iesaku nākt, piedalīties un pamēģināt pašam. Tikai tad varēsi saprast, vai medības ir īstais ceļš. Jāatzīst, ka tiešām gribētos, lai mednieku skaits augtu.
Raksts tapis sadarbībā ar Pulsar Latvija.
Ieraksts sodāmības reģistrā nepazūd – lieli sodi medniekiem! “Šauj garām!” #310 epizode
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
Lasi žurnāla Medības novembra numuru!
