Jāsaka godīgi, Eiropa uz Āfrikas cūku mēra krīzi reaģē lēni, neticīgi, ilgi nesaprotot, ko šī sērga nozīmē. Kad Latvijā, Lietuvā, vēlāk arī Igaunijā 2014. gadā tika atklāts vīruss, Eiropas mednieki dažādos līmeņos to uztvēra kā mūsu nacionālo problēmu, kas viņus neskar un, visticamāk, arī neskars.
Laiks gāja, mēris izplatījās, un joprojām mūsu balstiņa skanēja kā tāds pīkstiens koncertzālē. Neviens to neuztvēra īsti nopietni, arī mūsu brīdinājumi izskanēja tukšumā. Eiropas institūcijas pat sāka uz mums skatīties kā uz tādiem neveiksminiekiem, jo, lūk, mēs nevarot to mēri apturēt, mēs viņus neklausām, mēs apdraudam visu Eiropu, pat tālāk – visu pasauli. Vienu brīdi pat šķita, ka tās valstis, kuras īsti godīgi neziņo, tās uzskata par labajām, jo tām ĀCM pozitīvo gadījumu skaits ir neliels, bet Latvijai un Igaunijai – ak šausmas – gadījumu skaits tikai pieaug.
Bet tad ĀCM parādījās jau tuvāk Centrāleiropai, tā uzrašanās Čehijā bija drīzāk kā šoks, sak, tas taču nav iespējams. Tikmēr mūsu Baltijas balstiņa kļuva arvien skaļāka. Briselē mums izdevās vienā telpā savākt vienkopus medniekus, FACE, CIC, Eiropas Pārtikas drošības organizācijas (EFSA), kā arī Eiropas Komisijas pārstāvjus, bet bija sajūta, ka mēs runājam ar sienu.
Pagājušā gada maijā ar Latvijas Eiropas Parlamenta deputātes atbalstu izdevās sarīkot nelielu konferenci, kurā arī piedalījās mednieki un Eiropas Komisijas pārstāvji, bet atkal bija sajūta – mēs runājam par divām dažādām lietām. Mednieki mēģina paskaidrot savu skatu uz lietas būtību, piedāvāt savus risinājumus, bet ierēdņi tikai atmet ar roku, mūsu sacīto neuzskatot par svarīgu.
Tad pagājušā gada rudenī ĀCM atklāja Beļģijā, pašā Eiropas sirdī. Vēl viens šoks. Kā, kur, kādā veidā? Un tad tas beidzot pievērsa visu uzmanību, jo izrādījās, ka arī pati Eiropa nav pasargāta, par spīti visām rekomendācijām un labajām domām. Beidzot arī medniekiem bija iespēja nokļūt Eiropas Komisijas izveidotajā GF-TADs – Globālajā platformā par progresīvu pārrobežu dzīvnieku slimību kontroli.
Kopš ĀCM bija atklāts Eiropā, GF-TADs ietvaros regulāri vismaz divas reizes gadā ar Eiropas Komisiju tikās skarto valstu veterināro dienestu pārstāvji, zinātnieki, tomēr līdz pagājušā gada rudenim šajos pasākumos ne reizi nebija piesaistīts neviens medniecības pārstāvis. Neviens. Laikam ņemot vērā visu iepriekšējo gadu darbošanos, man kā FACE pārstāvei bija dota iespēja šajā sanāksmē ne tikai piedalīties, bet arī uzstāties ar prezentāciju.
Divas dienas ĀCM kontekstā tika runāts par medībām no dažādiem aspektiem – medību veidiem, medību metodēm, medniekiem, mednieku uzvedību, medību tradīcijām un sistēmu valstīs, bet runātāji ar medībām praktiski vispār nebija saistīti. Piedevām vēl Eiropas Komisijas attieksme bija tāda ieturēta – mēs un jūs, sliktie mednieki.
Sākotnējais uzstādījums bija pavisam vienkāršs, proti, mednieks vienā mirklī varot sabojāt to, ko mēģinājusi nosargāt Eiropas Komisija. Tad arī man bija iespēja Eiropas Komisijai un visiem klātesošajiem paskaidrot, kas ir medības, ko tas nozīmē, sākot jau ar to, ka mednieks ir cilvēks, kurš brīvajā laikā par savu naudu darbojas sabiedrības drošības interešu vārdā, nesaņemot par to atalgojumu, maksājot par to nodokļus, ieguldot savus līdzekļus, piedevām vēl atbildot par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem.
Savā prezentācijā uzsvēru to, ka nav tāda jēdziena – mēs un jūs. Mednieki un Eiropas Komisija ir vienā laivā, un mums jāstrādā kopā, lai sasniegtu kopējus mērķus. Rezultātā tika nolemts, ka FACE un Eiropas Komisija rīkos kopīgu konferenci, lai nu jau kopīgi spertu nākamos soļus. Tādēļ beidzot pēc pieciem gadiem, kopš Eiropa saskārusies ar ĀCM, 30. janvārī Dortmundē izstādes Jagd und Hund laikā tika rīkota konference, kuras tēma bija ĀCM apkarošana Eiropā. Tikās mednieki, kuri stāstīja par savu pieredzi, kā arī Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta pārstāvji, uzstājās zinātnieki, kuri savu laiku velta, mēģinot atkost ĀCM noslēpumus.
Interesantākais gan tas, ka zinātnieki joprojām uzsver, ka viņi zina ļoti maz, jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Es savukārt stāstīju par dažādām problēmām, ar kurām sastopas mednieki, kad tiek ieviesti ĀCM apkarošanas pasākumi, bet par kuriem nevienā līmenī netiek runāts. Kad kaut kur aizliedz medības, netiek atcelta nodeva, ko mednieki maksā par platībām, tāpat arī netiek atcelta atbildība par meža dzīvnieku radītajiem postījumiem, jo posta ne jau tikai mežacūkas.
Šie ir tikai daži aspekti, kuru ignorēšana rada pretestību jebkurām rekomendācijām vai aizliegumiem. Sakārtojiet šos jautājumus un iegūsiet mednieku atbalstu. Lai gan zinātnieki runāja par izplatību, par dažādām stratēģijām, tomēr viņi joprojām nevarēja atbildēt uz galveno jautājumu – kā tad mēs varam ĀCM apturēt.
Itāļu zinātnieks Vitorio Huberti uzsvēra, ka ĀCM ir ne tikai mežacūkās, bet arī mežā, kur atrodas slimo dzīvnieku līķi, bet, kā vīrusu no meža iztīrīt, uz to zinātniekam nebija viennozīmīgas atbildes. Un tieši atbildes ir tas, ko mednieki gaida. Kāds vācu mednieks norādīja, ka pagājušajā gadā Vācijā mednieki nomedījuši 840 tūkstošus mežacūku, gatavojoties iespējamai ĀCM izplatībai. 840 tūkstošus! Vācijas mednieka galvenais jautājums bija tāds – ko vēl mēs varam darīt?
Bet viennozīmīga atbilde tā arī netika saņemta. Tomēr šī bija pirmā reize, kad bija iespēja apmainīties viedokļiem, uzsvērt problēmas, kuras saskata abas puses, bet pats galvenais – mednieki un Eiropas institūcijas, cerams, beidzot ir uz viena viļņa, un tas paver daudz plašākas sadarbības iespējas nākotnei. Vismaz nerādīsim viens uz otru ar pirkstu un nemēģināsim atbrīvoties no atbildības.
Šis ir ļoti liels solis pretim sadarbībai, kā arī būtiskākais ir tas, ka Eiropas Komisija uz medniekiem vairs neskatās kā uz kādu marginālu aktīvistu grupu, kas rada tikai problēmas.
Vairāk lasiet žurnāla Medības marta numurā
