Ir ļaudis, kuri neuzskata sevi par māņticīgiem, netic ne jaunajiem, ne senajiem dieviem un domā, ka cilvēks pats organizē savu dzīvi. Mihaila Bulgakova sāgas Meistars un Margarita metafiziskais ļaunais tēls Volands vaicāja pēcāk ļoti drīz aizsaulē aizgājušajam rakstniekam Mihailam Berliozam: “Iedomājieties, ka jūs sākat, piemēram, vadīt, rīkot citus un pats sevi, vispār sākat jau pilnīgi iejusties un pēkšņi… jums ir plaušu sarkoma… Tas, kuram vēl nesen šķita, ka viņš kaut ko vada vai pārvalda, nekustīgi guļ koka kastē, un tuvinieki, saprazdami, ka no guļošā vairs nekāda labuma nebūs, iebāž to krāsnī un sadedzina; gadās arī vēl sliktāk: tikko cilvēks sataisījies braukt uz Kislovodsku – kas var būt vēl vienkāršāk, bet pat to viņš nevar, tāpēc ka pēkšņi nezin kāpēc paslīd un pakļūst zem tramvaja. Vai tiešām jūs teiksit, ka viņš pats sevi uz visu to vadīja? Vai pareizāk tomēr nebūs domāt, ka viņu vadīja pavisam cits spēks?” Ir tas, kas ir lemts, ir veiksme un neveiksme, priekšnojautas un dažreiz mistiskais es vienkārši zinu! Ne velti rodas tautas ticējumi. Kādi novērojumi, pieredze (pastāvīga un vienveidīga), sakritības iezīmē sakarības, pēc kurām var un gribas vadīties. Katram ir savi paņēmieni, kā uzzināt, noteikt, pareģot, kāda diena gaidāma.
Kārlis: “Man ir vecais triks ar nazi. Kad nav nazis paņēmies līdzi, tad ir biežāk nācies šaut. Vēl es cenšos neiet uz mežu – vairāk uz gaidi – ar tikko izmazgātām medību drēbēm. Visi tie mīkstinātāji un pulveri smaržo diezgan spēcīgi. Ja pat mēs jūtam ar savu degunu, tad zvērs to saož vēl vairāk. Un, protams, ar Diānu dzinējmedību vai individuālo medību rītā ir jāsasveicinās un jāpapļāpā. Tas, par ko mēs runājam, lai paliek starp mums. Vīrieša un sievietes attiecības!”
Lauma: “Esmu priecīga, ja kāds man novēl šaut garām, bet galvenais, lai ir iztīrīts un ieeļļots ierocis, optika notīrīta un apģērbs atbilstošs laika apstākļiem! Pārējais – kā kārtis izkritīs! Neesmu tik super māņticīga, lai pirms medībām spļautu ugunī un lūgtu medību dievietei Diānai briežus ar 18 žuburiem, aļņus ar ragu lāpstām kā ekskavatoram, kuiļus ar ilkņiem kā zilonim, bukus ar zelta ragiem, lapsas ar kažoku kā sudrablapsai, četrdesmit kilogramus smagus bebrus, pīles zosu izmērā un zosis gulbju izmērā! Ha, ha, ha! Ja mācētu, tad droši vien pirms medībām vārītu raganu zupu galvaskausa katliņā no patronām un čūsku galvām, un bebru dziedzeriem ar briežu pērļu zobiem un aļņu ragu pulveri!”
Kaspars: “Cenšos maisiņus ielikt mašīnā vai somā stipri iepriekš. Protams, ne vienmēr atceros papildināt krājumus vai iegādāties jaunu maisiņu rulli. Ja medību rītā izrādās, ka tas beidzies, tad noteikti aizmirstu ielikt, jo kaut kā tā sakrīt – tajā dienā, kad iepakojums medījumam paņēmies, neko nomedīt neizdodas. Turpretī, ja esmu tikai ar plinti un somu vien, noteikti gadīsies kāds ruksis vai kas lielāks. Protams, neērti prasīt kolēģiem, vai nav kāda kule vai lieks spainītis, bet labāk tā, nekā nobaidīt veiksmi.”
Jānis: “Tā kā esmu kaislīgs pīļotājs, medīju jau daudzus gadus un esmu pārliecināts, ka putnu medībās noteikti nebūtu jāņem uzkodai vistas fileja vai cāļa kotletes. Kaut kāds putnu dieviņš visu redz un liedz veiksmi tādam medniekam, kas nevīžo apslēpt savu mīlestību pret putna gaļu. Putni jāmedī mākslas vārdā. Nedrīkst ņemt arī vārītas vai kā citādi pagatavotas olas. Starp citu, olas nevajadzētu ņemt līdzi arī uz dzinējmedībām un citkārt.”
Ilgvars: “Doma, ka tu kaut ko vari nojaust vai zināt, ir nedaudz ķecerīga. Skaidrs, ka mēs neregulējam savu dzīvi. Un tomēr ir reizes, kad zinu – būs laba diena! Tikko atnāk šī smeldzīgā bezkompromisu doma, tā nospļaujos pāri plecam un tišinu to prom. Noteikti apklusinu savu prātu, it kā nekas nebūtu bijis un neļauju sev minēt, ko nesīs diena. Esmu jauns mednieks, un nav man daudz dižmedījumu vai īpašo trofeju, tomēr visas tās ir iegūtas tieši tādās dienās! Vai saule spīd spožāk, vai prāts ir atvērts kaut kādām vīzijām, bet pārliecība par veiksmi atnāk pati un to nedrīkst aizbaidīt ar iedomību.”
Valters: “Man nekad nav bijis žēl malciņu no pirmās termosa kafijas krūzītes noliet zemē kā mazītiņu upuri medību dievietei Diānai. Pie medījuma godināšanas, kas gan mūsdienās ir visai savaldīga, noteikti arī pirmo noleju zemē. Skāde nav liela, bet sirds mierīgāka – dāvana meža gariem nogādāta. Tad var cerēt uz viņu labvēlību nākamajās medībās! Pēc veiksmīga šāviena noteikti jānoziež stobrs ar nomedītā dzīvnieka asinīm, tad arī nākamais šāviens būs trāpīgs. Starp citu, nesaprotu mednieku uzskatu, ka sieviete nes nelaimi. Kā tas var būt, ja medību dieviete pati ir sieviete?”
Edvīns: “Ja no rīta pirms medībām nesastrīdies ar sievu, tad zini, būs ziepes. Un, ja viņa dikti laipna, tad arī var negaidīt neko labu. Ja sieviete pāri ceļam pārskrien tukšām rokām, diena būs tukša. Tāpat neko labu nevēsta aizmāršība. Ja kaut ko sanācis aizmirst mājās un jābrauc atpakaļ, arī zini, ka ziepes būs. Un gluži pretēji – ir pazīmes, kas liecina, ka diena būs laba. Man kādreiz bija viens interesants medību sunītis. Dabīgi, kad mednieki no rīta stājās ierindā, viņš arī tur bija un obligāti piegāja pie mežsarga, un, ja viņš meloja un gribēja vest mūs uz tādām vietām, kur nekā nebūs, šunelis pacēla kāju un uzlaida tam uz biksēm. Un tas bija kā likums! Cik reižu tas tā ir bijis, precīzi neatceros, bet daudzkārt bija tieši tā, kā tas šunelis norādīja. Toties, ja viņš piegāja pie mežsarga, paskatījās uz viņu un mierīgi aizgāja garām, tad bija skaidrs – medības būs sekmīgas! Un vēl viena lieta – katru reizi pats personīgi vienmēr palūdzu piedošanu dzīvnieciņam, ka esmu viņu nošāvis, un Dieviņam, ka nācās paņemt to viņa lopiņu. Protams, klusībā pats pie sevis.”
Pēteris: “Ir viena laba tradīcija, kuru cenšos ievērot. Tā kā man pašam ir divi medību suņi, tad šādu pareģojumu man sanāk sagaidīt diezgan bieži. Vārdu sakot, ja suns medību platībās notupstas nokārtot lielo vajadzību, medniekiem cepure noteikti jānoņem un tā jāstāv, kamēr lieta būs darīta, tad izdosies veiksmīgas medības.”
Cik patiesi ir tradicionālie vai personīgie mednieku ticējumi? No kurienes ir tas spēks, kas piepilda pareģojumus un attaisno bažas? Piemēram, slavenais krievu rakstnieks un mednieks Sergejs Aksakovs savā grāmatā Orenburgas guberņas mednieka piezīmes norāda uz iespējamo māņu, dievību un ticības kā tādas izcelsmi. Iespējams, mednieki ir pirmie, kas aizvēsturiskos laikos dabiskās parādībās saskatījuši dievišķu vai dēmonisku ietekmi, piedēvējuši mistiskus spēkus lietām, darbībām un vārdiem, radījuši ticību pārdabiskajam, jo medniekiem un makšķerniekiem visos laikos ir bijusi vistuvākā un ciešākā saskare ar dabu un tieši viņi novēro visvairāk savādu un neizskaidrojamu lietu. Cik patiesa ir tā dēvētās ļaunās acs iedarbība vai vēlējuma Šauj garām! veiksmes lādiņš? Un cik daudz no tā visa mēs piedomājam klāt? Medicīnā ir tāds jēdziens placebo efekts – iedomas un pārliecības dziedinošais spēks. Vārdu sakot, ja dakteris iedod kalcija tableti, bet pasaka, ka tās ir zāles, pacients notic un izveseļojas. Medicīnā iedarbojas slēptie vai arī pagaidām neapzinātie cilvēka organisma mehānismi un resursi. Bet māņu vai patiesajā ticībā… tā ir ticība, ka viss būs tā, kā ir pareģots. Un nav nozīmes, vai mednieku paražas un ticējumi ir balstīti patiesā lietu būtībā, galvenais, ka tie sniedz sirdsmieru, līdzsvarotību, ticību saviem spēkiem un līdz ar to padara roku drošāku, prātu asāku un medības veiksmīgākas.
Šauj garām! #4 epizode. Klausies par tradīcijām
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
