Kā atšķirt kuilīti no cūciņas? Kļūdīties ir viegli. Divi kritēriji, pēc kuriem var vadīties, vērojot dzīvniekus. Protams, nekas nav 100 % uzticams, bet pavērojot dzīvniekus, būs iespējams pieņem maksimāli precīzāku un pareizāku lēmumu.
Pirmkārt, lielam kuilim ir redzami ilkņi un pindzele, tas turas individuāli. Jāatceras, ka ne vienmēr cūka, kas ir viena, ir kuilis.
Otrkārt, barā visdrošāk var medīt to, kas ir augumā mazākais un kuru citi bara locekļi dzen prom. Vai nu tas ir pērnais kuilītis vai pieklīdusi cūciņa, kura hierarhijā ir viszemākā statusā.
Medījamie dzīvnieki. Kā barā atpazīt kuilīti – divi kritēriji
Rangs, zemākās mežacūkas, kuilis
Sivēnmāte
Ranga ziņā aiz vadošās sivēnmātes atrodas nākamā sivēnmāte pēc vecuma, ja vecums vienāds, tad svarīga ir ķermeņa masa. Ja dzīvnieks tiek ievainots, tas zaudē savu ranga pozīciju. Ja dzīvnieks izveseļojas, tam ir iespējams atkal atgūt savu rangu barā. Tomēr bars var arī pamest ievainotu vai slimu dzīvnieku, jo tas traucē baram brīvi kustēties, tādējādi radot papildu risku. Savukārt viegli ievainoti dzīvnieki paliek barā un tos bars konsekventi aizstāvēs. Jā, dzīvnieku pasaulē no svara ir tas, vai dzīvnieks spēj vai nespēj izdzīvot. Pastāv arī iespēja, ka nelieli, savstarpēji sveši bari apvienojas, veidojot vienu lielu.
Cīņa par rangu sākas jau sivēna vecumā. Šāda veida cīņas starp sivēniem iespējams novērot piebarošanas vietās. Labākās vietas vienmēr ieņem vieni un tie paši sivēni. To atklājuši vācu pētnieki, kuri sivēnus iezīmēja, lai tos atšķirtu.
Ja vadošā sivēnmāte sasniedz desmit līdz trīspadsmit gadu vecumu, tā baru pametīs. Tas darīs arī pēc ranga otrā sivēnmāte. Tā vēl kādu laiku dzīvos kā kautrīga vienpate. Tā ik pa laikam var arī satikties ar savu baru, padzīvot kādu laiku ar to kopā, bet nu jau bez dominējošās pozīcijas. Tā pakļausies vadošajai sivēnmātei, bet bez agresīvas uzbrukšanas. Dzīves noslēgumā sivēnmāte strauji zaudē svaru, kas saistīts ar zobu nodilumu un to stāvokli kopumā. Visbiežāk tā arī nespēs nomainīt kažoku no ziemas uz vasaras. Tomēr ir arī pretēji novērojumi, ka vecumdienās sivēnmātes ir ļoti spēcīgas un pēc izskata var pat atgādināt kuili. Ir arī situācijas, kad tās var arī palīdzēt jaunajai bara vadonei. Pastāv viedoklis, ka sivēnmāte ar baru paliek tik ilgi, kamēr tā spēj radīt pēcnācējus. Ar vecumu zaudējot šo spēju, sivēnmāte zaudē arī savu statusu barā.
Kuilis
Mežakuiļi savu dzīvi pavada vienatnē, atšķirti no savas mātes bara. Tiem var būt arī jaunāki adjutanti, kas kuilim seko, nereti veidojot pavisam nelielus bariņus, ja blīvums ir pietiekami liels. Ar baru kuilis lielākoties satiekas tikai riesta laikā. Novērojumi ir dažādi. Ir vietas, kur kuiļus kopā ar baru nemana nekad, bet ir arī situācijas, kad kuilis vasarā barosies kopā ar baru pat tad, ja neviena no sivēnmātēm nemeklējas. Trešajā dzīves gada, kad kuilis ir sasniedzis konkrētu ķermeņa masu, bara cūkas centīsies kuilēnu no bara padzīt. Ārpus riesta laika kopā var savākties arī spēcīgi kuiļi, veidojot nelielu bariņu, lai gan vairāk par trim kuiļiem vienā bariņā reti kad novērots. Tomēr biežāk novēro spēcīgu kuili, kurš turas kopā ar jaunāku pavadoni. Parasti uz lauka vai pie barotavas pirmais ārā nāks jaunais, tikai tad tam sekos vecākais. Riestā, jo spēcīgāks kuilis, jo augstāks ir tā rangs un tas spēj pakļaut citas cūkas. Tomēr ir arī tā, ka, jo vecāks kuilis, jo grūtāk ir noteikt tā vecumu. Kad augumā mazāks kuilis uzveic lielāku, novērojumi liecina, ka uzvarētājs parasti ir vecāks. Ir arī tā, ka jaunākie vecam kuilim neuzbruks, iespējams, tādēļ, ka tas tiem nav konkurents, bet varbūt arī cieņas dēļ.
Praktisks padoms. Trīs pazīmes, kā atšķirt sivēnmāti no kuiļa vai pērnā
Skaita pieaugums
Mežacūku skaita pieaugums ir tiešā veidā saistīts ar ziemas barības bāzi, ar laika apstākļiem sivēnu dzimšanas laikā, bet visvairāk atkarīgs no populācijas struktūras. Mūsu platuma grādos liela nozīme tam, vai tajā gadā ozoliem ir zīles, citās valstīs – arī dižskābaržu augļu ražai. No otras puses, svarīgs ir arī lapu koku daudzums medību platībās, kā arī mazākā mērā – mednieku skaits un aktivitāte. Tieši barības pieejamība lielā mērā ietekmē mežacūku skaita pieaugumu, tādēļ arī, cīnoties ar Āfrikas cūku mēri, liels uzsvars tika likts uz to, lai ierobežotu mežacūku piebarošanu. Lai gan jāsaka, ka šiem ierobežojumiem nav tūlītēja efekta, bet labos un piemērotos laika apstākļos tiem var nebūt pat nekādas ietekmes. Tāpat arī liela nozīme ir lauksaimniecības kultūrām un to pieejamībai – tam ir vistiešākais sakars ar mežacūku skaita pieaugumu. Maigāks klimats ar bagātīgu veģetāciju tieši ietekmē mežacūku skaitu apstākļos, kad nav kāda faktora, kas katastrofāli ietekmē populācijas lielumu. Vēl viens faktors, kas jāņem vērā, ir to mežacūciņu skaits, kas ir agri sasniegušas dzimumgatavību, un tas vistiešākajā veidā ir atkarīgs no barības bāzes. Normālos apstākļos bioloģiskais skaita pieaugums būs konstanti mainīgs. Ja konkrētajā gadā nav bijusi bagātīga ozolzīļu raža, nākamajā gadā būs ievērojami mazāks sivēnu skaits. Vācu pētnieki ir novērojuši, ka pēc zīļu gada katrai sivēnmātei vidēji ir 4,5 sivēni, bet gadā, kad nav zīļu, – trīs sivēni.
Vairāk lasi pielikumā Medījuma gaļa
