Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka
Pētera Skujas dzejoļi izdevumā Mednieks un Makšķernieks
1939. gada novembris
Katram vīram sava uts
Tikko uzkrīt pirmais sniegs,
Mežakungam nenāk miegs.
Kājas pašas mežā jož,
Nāsis zvēru pēdas ož.
Veciem kauliem nav vairs grūt’,
Kad tie lapsas smaku jūt,
Un kad kūmiņš ielenkts šķiet,
Tad tik tracis vaļā iet:
Apkārt mastam mežsargs lien,
Krūmos karodziņus sien.
Otrais skaļi taurē pūš,
Lai tai lapsai īsāks mūžs.
Bet pa mastu trešais skraida,
Kuplasti no migas baida.
Mežkungs pats aiz resna koka
Nostājies ar bisi rokā.
Jaunaudzē iet briku braku,
Kā pa elli, es jums saku.
Vakarā kungs sliktā omā,
Nav ne spalvas tukšā somā.
Pikti saka: “Varu zvērēt,
Neiešu vairs laiku tērēt,
Nesperšu vairs mežā kāju,
Labāk kašājos pa māju!…”
Bet pēc dienas, es jums saku,
Mežā atkal briku braku,
Atkal mežkungs stāv aiz koka
Pielādētu bisi rokā.
“Katram vīram sava uts,
Saka gudru laužu mut’s.
Pirmais buks
Norīb šāviens, mednieks Lapa
Sārts kā medņa sekste tapa.
Sauc viņš: “Draugi, nupat šāvu
Vecu stirnu, stipri prāvu!”
Un ar žestu elegantu
Ved viņš rādīt reto mantu.
Lūk, pie bērza, greiza, līka,
Telīte guļ maza, sīka.
Svarā kilogrami četri,
Garums – daži decimetri,
Vecums – mēnesis un diena,
Purniņš slapjš no mātes piena.
Mednieks lielās: “Lūk, kur liela!”
Tā šai rīmei radās viela.
Par kluba atbildību, ja notiek malumedības, un Bembiju. “Šauj garām!” #210 epizode
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Decembra numurā par to, kad inspektors traucē medības!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
