Retu un unikālu uzaicinājumu izpelnījās Veimāras putnusuņu pāris, kad viens no Liepājas bērnudārziem eksperimentālā kārtā pēc audzinātājas ierosinājuma piekrita uzņemt neparastus viesus.
Sagatavošanās prasīja trīs līdz četrus mēnešus, jo apmēram tik daudz pagāja kopš brīža, kad pirmo reizi apspriedām ar audzinātāju šādu iespēju. Tas tomēr ir bērnudārzs, kur nāk dažādu ģimeņu bērni, ir tīrības prasības un kārtības noteikumi. Turklāt dažkārt cilvēkiem pastāv vēl iracionālās bailes no suņiem kā tādiem, pastāv sabiedrības stereotipi un citi iemesli, kas liek uz suņiem raudzīties negatīvi un ar bailēm.
Beidzot izdevās par visu vienoties un pasākums tika ieplānots. Audzinātāja sagaidīja mūs pie ieejas durvīm un laipni aicināja iekšā. Viņa paskaidroja, ka šoreiz būs tikai viena grupiņa: “Eksperimenta vārdā pavērosim, kā izdosies kontakts un kā patiks bērniem.”
Pirms pasākuma ilgi domāju, kā un par ko tieši stāstīt. Tā kā auditorijā būs bērni, svarīgā misija jāpilda pa mazam solītim. Gandrīz improvizējot, stāstu sāku ar ieskatu vēsturē – ar vēlo paleolītu, kad, pēc zinātnieku domām, tika pieradināti suņu priekšteči. Vaicāju bērniem, kā viņiem šķiet, no kurienes suņi nākuši. “No mājām, no mammas un tēta, no vecmāmiņas, no tirgus,” minēja mazie. Tikai viena balstiņa sacīja: “No meža.”
Mans lielais suns Arčijs (10,5 gadi) stāvēja nostāk, bet es sāstīju par to, cik grūti pirmatnējiem cilvēkiem bija sagādāt pārtiku, cik maz tās bija. Par vilku, kuram arī gandrīz vienmēr vēders ir tukšs un kā tas tuvināja cilvēku un plēsēju. Prasīju bērniem, kā viņi domā, kā suns tika pieradināts? Teicu: “Iedomājies, kā tas bija. Cilvēks sēdēja pie ugunskura un pēkšņi ieraudzīja tumsā gailošas acis. Vilks atnāca, ceptās gaļas smaržas vadīts, bet stāvēja uz gaismas un tumsas robežas, neuzdrošinoties tuvoties. Cilvēks paņēma gaļas kumosu (plaukstā turēju siera gabaliņu), un pasniedzās pretī vilkam (atvēru plaukstu, lai suns pienāktu). Tā suņa senči pirmo reizi saskārās ar cilvēkiem.”
Runāju par to, kā pirmatnējie cilvēki sāka izmantot suņu senčus medībās, kā viņi saprata, ka četrkājainie kompanjoni spēj palīdzēt cilts un mājokļa aizsardzībā, smagumu pārvadāšanā un citos darbos.
Stāstījuma laikā tikai nedaudz un “caur puķēm” pieskāros medību tēmai. Man līdzi bija suņu rotaļlieta rukša veidolā. Lūdzu bērniem to noslēpt un teicu, ka suņi ies meklēt mežacūku. Tad iedevu bērniem caunas kažokādiņu papētīt. Lieki piebilst, ka visiem bērniem pūkainais kažoks raisīja sajūsmu. Lūdzu, lai paņem šo mantu un noslēpj kaut kur mazās muzikālās zāles telpā. Suņi meklēja un atrada, par ko izpelnījās uzslavas un sajūsmas gaviles no bērniem. Pēc tam bija fiziskā kontakta mācība. Kā jāiepazīstas ar suni, kā un kad drīkst iet uz ielas pie suņa un tamlīdzīgas zinības. Pasākums noslēdzās ar suņu paijāšanu un kārumu dalīšanu, noslēguma uzņemot kopbildi, kas paliks bērnu dārza grupiņas arhīvā.
Jau gaitenī man un audzinātājai pievienojās iestādes vadītāja, kura laipni aicināja atkārtot šādas mācību stundas arī citām bērnudārza grupiņām.
