Teksts: Simons K.Barrs, foto: Tweed Media
Augstums nogalina, un šajā gadījumā nestrādā vecais teiciens “kas nenogalina, tas padara stiprāku”. Pamosties 4270 metru augstumā nav patīkami. Ir auksti, vēsums lien gar guļammaisa malām, izraujot siltumu no ķermeņa, līdz sāk sāpēt galva. Pretsāpju tabletes mazliet palīdz, bet nemazina slikto dūšu, nogurumu un vājuma sajūtu, kas pārņem, kad esi augstu kalnos. Iedomājos, ka justos labāk, ja savos fiziskās sagatavotības treniņos būtu ieguldījis vairāk laika.
Bet patiesība ir tāda, ka neatkarīgi no treniņu apjoma un fiziskās sagatavotības kalnu slimība var pārņemt jebkuru, jo organisms dažādi reaģē uz samazināto skābekļa apjomu retinātajā gaisā. Kamēr šerpas pa kalniem šķietami lēkāja kā zilie auni, kurus meklējām, lai nomedītu, es apsvēru iespēju medības pārtraukt.Par laimi, pēc dažu dienu brutālas kāpšanas kalnā mūsu nākamajā nometnes vietā man paveicās. Bija vesela diena, lai savāktos, mazliet atpūstos un pieņemtu lēmumu, vai spēšu pabeigt manas zilā auna medības, – tā ir dzīvnieku suga, kas dzīvo visaugstāk salīdzinājumā ar citām sugām pasaulē.
Tajā dienā Mats Flauvers – amerikāņu mednieks, kurš ceļoja kopā ar mums, – medīja, savukārt es mēģināju pierast pie retinātā gaisa nometnē. Caur saviem trakajiem murgiem, ko izraisīja atrašanās tik augstu kalnos, dzirdēju, kā mednieks ar saviem pavadoņiem vēl rīta krēslā dodas prom. Gulēju nemierīgi, ik pa laikam cīnoties ar slikto dūšu, kas uzbruka viļņiem. Mani pamodināja satrauktas balsis. Pavisam neticami, bet pēc trim stundām bija atgriezies Mats, jo viņam bija izdevies nomedīt septiņus gadus vecu aunu.
Vēroju, kā mednieks ar pavadoņiem atgriežas, vienam no šerpām bambusa grozā varonīgi nesot 75 kilogramus smago dzīvnieku. Šis skats man tiešām bija vajadzīgs, lai es justos iedvesmots un lai gūtu pārliecību, ka varu turpināt medības. Es zināju, ka nākamās pāris dienas būs grūtas, un, ja gribu būt sekmīgs, man vajadzēja atpūstos. To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Pēc kāda laika ne tikai jutu sliktu dūšu, bet sāku arī vemt. Devos uz telti, lai mazliet pagulētu, pieceļoties tikai tad, kad bija jāpārrunā nākamās dienas taktika ar pavadoni. Bija zināms, ka uz nogāzes kalna otrā pusē redzēts zilo aunu bars. Tas nozīmēja kāpšanu dienas garumā, lai tikai nokļūtu to tuvumā, bet tā bija mūsu labākā iespēja. Sāku uztraukties par to, kā mēs paspēsim atgriezties.
Mans pavadonis bija Manns Punmagars. Viņš ir pārsteidzošs tēls šajā stāstā. Četrdesmit divus gadus vecs, agrāk bijis maliķis un vēl piedevām budists. Tagad viņš bija kristietis ar divām sievām, kurām šis risinājums arī esot pieņemams. Bija grūti noticēt viņa stāstiem par sniega leoparda medībām, bet, pavadot vairākas dienas ar viņu kalnos, šie stāsti kļuva ticami. Līdzīgi kā citi šerpas, vērotāji, pavāri, visa komanda, Manns bija neliela auguma vīrs, kuram nebija nekādu problēmu ar augstumu. Piedevām vēl neviens no komandas nevalkāja, manuprāt, šiem apstākļiem piemērotus zābakus. Viņiem kājās bija vienkāršas kedas, kas bija novalkātas un ar plānu zoli. Ar viņu izturību nevarētu sacenties neviens muskuļots spartietis.
Kad rītausmā paņēmu savu ieroci, galva sāpēja tik ļoti kā nekad mūžā. Aukstums koda ausīs, kaklā un degunā. Manā ūdens pudelē bija pussasalis dzēriens, kad uzausa gaisma, ūdens pudelē jau bija sasalis. Lai šķērsotu lielo kalnu un nokļūtu tur, kur, iespējams, atrodas dzīvnieki, mums bija jānokāpj zemāk, zinot, ka tas pēc tam pagarinās mūsu kāpienu. Es centos turēt līdzi saviem pavadoņiem, saprotot, ka nokrišana nav izskatāma kā iespēja. Nāve visu laiku bija ļoti patiesa realitāte. Mums bija jāšķērso pusotra kilometra garš klajums ar akmeņiem. Šī bija bīstama vieta. Katrs solis atbalsojās apkārt esošajās nogāzēs. Akmeņi bija kā lieli, tā arī mazi, un katru brīdi pastāvēja risks salauzt potīti. Akmeņi šķita nevienmērīgi izmētāti, it kā kāds šeit būtu spēlējies. Lēnā garā mums izdevās šķērsot šo bīstamo vietu. Drīz arī atkal sākām kāpt kalnā, sekojot kalna kontūrai, kura virsotne sniedzās līdz 4570 metriem.
Pavisam drīz mēs ieraudzījām divpadsmit zilo aunu grupu. Apstājāmies, lai dzīvniekus pavērotu.Man dūša sašļuka papēžos, jo nebijām pārliecināti, ka grupā ir kāds pieaudzis auns. Vērojām un pētījām, bet pieauguša auna ragus tā arī neieraudzījām. Bija jau pusdienas laiks, un pēc septiņu stundu gājiena neko nebijām vēl ieraudzījuši. Mums bija atlikušas piecas stundas dienas gaismas, kas bija slikta ziņa. Bija jāpieņem lēmums, un mani pamazām pārņēma šausmas. Pavadonis Manns lauzītā angļu valodā paskaidroja, ka mums nepietiks laika atgriezties nometnē pa to pašu ceļu, pa kuru bijām nonākuši šeit. Mums bija jāšķērso kalns. Jā, bez striķiem un kāpšanas ekipējuma.
Dzīvē ir brīži, kad domā, ka šajā brīdī to nespēsi, lai gan zini, ka tas ir jādara. Manā ikdienas dzīvē, kurā nav risku, kurā ir centrālā apkure un gaisa spilveni, prātā ir tikai teorētiski kalni, kuros kāpt. Šis bija īsts kalns.
Visi 4570 metri. Es tiešām neticēju, ka tas tā notiks, bet citu iespēju nebija. Nebija neviena, kas mūs izglābtu, nedz arī ātras izejas, ne apkārtceļa, ne ceļa prom no šejienes. Vienīgais ceļš bija pāri kalnu korei.
Nopūtos un sekoju Mannam. Tas pats akmeņainais klajums. Arvien vairāk briesmu, jo ar katru soli akmeņi iekustējās, radot mazas lavīnas. Zināju, ja apstāšos, nespēšu sākt iet. No bailēm gandrīz stingu. Viens solis, otrs solis, centos koncentrēties. Pa kalnu lejup ripojošie akmeņi nebija vienīgās briesmas, šī bija klasiska situācija, kurā salauzt potīti, un katrs solis bija jāsper ļoti, ļoti uzmanīgi. Trīs stundas mēs kāpām šajā kalnā, atskatoties atpakaļ, skats šķita sirreāls. Ar lielu piespiešanos man izdevās uzveikt savus tarakānus galvā un pievārēt kalnu. Es paveicu vairāk, nekā biju domājis, ka spēšu. No šīs pieredzes es pats par sevi daudz uzzināju. Koncentrējoties uz katru soli, nevis uz neiespējamo, man izdevās panākt to, ko uzskatīju par nepaveicamu. Atradāmies 4500 metru augstumā, kas ir augstākā vieta, kur jebkad biju spēris savu kāju. Bija sajūta, it kā es atkal varētu elpot, lai gan līdz nometnei vēl bija patālu. Tomēr atvieglojums mani reibināja. Mans atvieglojums pārvērtās par satraukumu, jo no savas atrašanās vietas mēs varējām redzēt zilo aunu grupu, kas mierīgi ganījās, – piecas kazas un divi pieauguši tēviņi. Apmēram kilometra attālumā no nometnes. Tas man deva spēku, lai uzveiktu ceļu līdz nometnei, temperatūrai ievērojami pazeminoties. Pēc savas dzīves grūtākajām 13 stundām ielīdu uzreiz guļammaisā. Kas par dienu! Zināju, ka nākamā nebūs vieglāka, bet līdzšinējās uzvaras iedvesmoja.
Nometni pametām atkal ap pieciem no rīta, un pirmo reizi pa ilgiem laikiem nejutos slikti, man nesāpēja galva un bija pozitīvs noskaņojums. Galvassāpes atgriezās, tiklīdz tumsā uzveicām vēl 350 metrus, bet šoreiz man izdevās vieglāk pielāgoties. Laiks bija mainījies, saule vairs nespīdēja, bija mākoņains, un pūta vēss vējš. Viens no komandas gāja mums pa priekšu, kalna virsotnē mēs viņu panācām. Viņš paskaidroja, ka zilie auni ir apmēram 800 metru attālumā. Dzīvnieki pa nakti bija aizgājuši diezgan tālu. Parasti 800 metru distance nav pārāk tāla, bet Himalaju kalnos viss ir citādi. Citreiz 800 metri ir attālums, ko uzveikt nemaz nav iespējams.
Piedevām vēl dzīvnieki atradās neparastā vietā, un mums vajadzēja tos apiet, lai tiem piekļūtu tuvāk. Devāmies lejā, cik ātri vien iespējams, gājām pa ieleju un tad kāpām atpakaļ nu jau 4755 metru augstumā. Atradāmies uz neliela plato ar zāli, kustējāmies klusi un uzmanīgi, cerot nokļūt labā pozīcijā, lai varētu izšaut. Mums par lielu pārsteigumu 70 metru attālumā parādījās kazlēns. Manns nelikās uztraucies, bet bija jāpieļauj iespēja, ka tas tagad aizskries līdz baram un to izbiedēs. Kazlēns devās bara virzienā, un mēs sākām iet ātrāk, zinot, ka nav daudz laika. Dzīvnieki lēnām virzījām prom, un, ja es neizšaušu nākamo minūšu laikā, man vairs nebūs iespējas.
Redzējām dzīvnieku grupu, bet pēkšņi pieaugušie auni bija pazuduši. Atradu vietu, no kuras varētu izšaut. Laika vairs nebija daudz, un es mēģināju noteikt attālumu, izmantojot binokli. Šajā augstumā lodes lidojums ir pavisam atšķirīgs salīdzinājumā ar ierastām situācijām – gaisa spiediens tieši ietekmē lodes normālo trajektoriju. Tāpat mainās arī lodes lidojuma leņķis. Attālums bija 346 metri, un būtu ļoti grūti novērtēt tēmēšanas vietu pat ierastā situācijā. Šoreiz tas šķita neiespējami. Leica binokļa attāluma mērīšanas sistēma norādīja, ka būtu nepieciešami 16 klikšķi korekcijai. Šajā brīdī parādījās auns, un man reāli bija tikai dažas sekundes, lai veiktu šāvienu. Izelpoju un izšāvu, nekavējoties pārlādējot. Auns metās skriet pa kreisi, es jau sāku šaubīties, bet tam nebija pamata, jo dzīvnieks pēc dažiem soļiem nokrita un vairs nekustējās. Kāds atvieglojums! Līdz aunam nokļūt nebija viegli, un tikai tad sapratu, cik sarežģīts bijis šāviens. Par spīti nogurumam, sliktajai pašsajūtai un bailēm, man bija izdevies lieliski trāpīt, skarot abas plaušas un arī sirdi. Šo aunu nebija viegli iegūt, un es patiešām biju lepns par sasniegto.
Notupos pie medījuma un pārdomāju paveikto. Klusi sēžot kopā ar šerpām, skatījos apkārt uz lielisko Himalaju ainavu. Mēģināju saglabāt šo momentu savā atmiņā. Tas bija ļoti īpašs mirklis. Zilais auns ir dīvaina būtne, it īpaši, kad to var aplūkot tuvumā. To iecēla grozā, ko tālāk nesa šerpa, groza rokturi apmetot ap pieri. Kā viņi to dara, tas nav saprotams. Mēs devāmies atpakaļ uz nometni, kur auns tiks apstrādāts, lai gaļu izmantotu. Kad nokļuvām nometnē, adrenalīns bija pazudis un atkal sākās galvassāpes. Tomēr gandarījums bija milzīgs. Medības ir tik daudz vairāk par vienkāršu sprūda mēlītes nospiešanu. Nepālas Himalaju ekspedīcija ir kaut kas tāds, ko atcerēšos līdz mūža beigām. Himalaju zilie auniIekļauti IUCN sarkanajā sarakstā, Himalaju zilie auni (Pseudois nayaur) ir atrodami Butānā, Ķīnā, Ziemeļindijā, ziemeļu Mjanmārā, Nepālā un ziemeļu Pakistānā. Hindu valodā tos sauc par bharal, bet nepāliešu valodā par naur.
Pieauguši auni sver līdz 75 kg, un tie ir nedaudz lielāki par mātītēm. Īsā, bet biezā spalva ir pelēka, tās it kā zilganais tonis devis šai sugai vārdu. Apspalvojuma krāsa ļauj dzīvniekiem lieliski nomaskēties savā vidē. Pavēdere un kājas ir baltas, bet krūtis melnas. Abiem dzimumiem ir ragi, bet tēviņu ragi izteikti aug uz augšu, bet pēc tam noliecas uz sāniem. Tēviņiem ragi ir lielāki, sasniedzot pat 80 cm garumu. Mātītēm ragi ir 20 cm gari. Nepālas valdība katru gadu izsniedz 20 zilo aunu un 10 tāru atļaujas. Maksa par atļauju atšķiras gadu no gada, jo viss tiek bal-stīts uz izsoles sistēmu. Ienākumi no atļaujām tiek izmantoti vietējo dabas un dzīvnieku aizsardzības projektu atbalstam, kā arī pienākas vietējiem iedzīvotājiem, lai tie nelikumīgi šos dzīvniekus nenogalinātu. Katrā ekspedīcijā piedalās ap 30 cilvēku, tādā veidā nodrošinot ienākumus šajā nomaļajā Nepālas vietā, kur nav pat tūristu taku. Šajā gadījumā pakalpojumu piedāvāja huntnepal.com.
Medībās tika izmantots:
• Sauer 404 XTC .300 Win Mag, sauer.de• Leica Geovid HDB 3000 10×42 binoklis ar tālmēru, leica-sportoptics.com• Leica Magnus i 1.8-12×50, leica-sportoptics.com• Hornady Precision Hunter 200 greinu munīcija, hornady.com• Swazi Tahr Ultralight, swazi.com • Leki Carbonlite Trekking Poles, leki.co.uk
Ieskats medībās, foto: Tweed Media
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” oktobra numurā
