Cope

Mārtiņš Balodis: “Mani siltas asinis neuzrunā”0

Foto no privātā arhīva

“Šobrīd trofeju zivis svarā no pieciem un vairāk kilogramiem Pierīgā pa dienu reti iespējams noķert, saka Mārtiņš Balodis, titulēts makšķernieks un Eholotes.lv veikala izveidotājs.
Mārtiņš stāsta, ka naktī kādu vēl iespējams noķert, bet sevi grūti nomotivēt uz copi šajos ūdeņos. Pēc makšķerēšanas Skandināvijā, uz kurieni viņš dodas pāris reizes gadā, Pierīgā situācija ir ļoti sūra. Ūdeņos ļoti daudz laivu, milzīgs spiediens uz zivīm, kuras turklāt ātri mācās.

Visas izķertas?

Daudzas jau vēl ir, bet tās ir izmācītas. Paldies tiem, kas tās laida vaļā. Manā laivā ir diezgan daudz tehnoloģijas, un tas ir mans darbs tās pārzināt. Redzu, kā ūdeņi mainās, un zināju, kā tie mainīsies, kad sāku ar Panoptix. Bet, ja nesāktu pārdot es – gan jau būtu kāds cits. Žēl, ka nenotika starptautiskie mači 2020. gadā, mums bija ļoti labas iestrādes, kuras tagad jau ir plašāk izplatītas un apgūtas, bet bija brīdis, kad zinājām krietni vairāk nekā daudzi citi live tehnoloģiju jomā. Tagad situācija pamazām izlīdzinās, bet mums vēl ir savi trumpji azotē.

Bet kā mainījās ūdeņi?

Kategoriski mainījās. Pirms diviem gadiem jūlijā deviņos no rīta braucu copēt, pa dienu noķēru 3–6 zandartus 3–7 kilo svarā, un piecos, kad visi sāka nākt ezerā uz vakara copi, braucu mājās uzcept sašliku. Šobrīd šāda izmēra zandarti ir grūti noķerami. Pa kādam vēl izmurca naktīs. Bet kā izskatījās ūdeņi pirms diviem trīs gadiem un šobrīd, tā ir milzīga atšķirība.

Izķerti?

Pilnīgi un noteikti jā. Es apzinājos, ka tas tā būs. Par to pārdzīvoja arī zinātnieki Latvijā. Tādēļ, ka cilvēki uzzināja, kur tās zivis ir un kur tās dabūt. Liela daļa zivju nomainīja savas atrašanās vietas, pameta populārākos uzturēšanās rajonus, šad un tad tās tur vēl ieklīst, bet tām tur vairs nepatīk. Lielie zandarti un lielās līdakas, pateicoties Panoptix, ir diezgan stipri cietuši. Protams, tās ir, bet šobrīd tās noķert ir ļoti grūti. No otras puses, nevajadzētu aizmirst arī to, ka Panoptix tehnoloģijai ir citas ļoti jēdzīgas lietas. Kā makšķernieks, kuram izaugsme vienmēr bijusi ļoti svarīga, es skatos, vai no copes ko jaunu iemācīšos. Mēs ļoti daudz uzzinām, kā zivis uzvedas, ko tās dara.

Kas bija tas interesantākais, ko izdevās uzzināt?

Tagad ir decembris. Ja mēs tagad iebrauktu ar laivu vietā, kur ir sami, tad, par spīti visām daudzdesmitgadīgajām baumām, ka sami ziemā saguļas čupā viens virs otra un guļ ziemošanas bedrēs, redzētu, ka divu grādu temperatūrā tie joprojām peld un nevienu brīdi neguļ, visu laiku pārvietojas. Tā ir klasiskā basņa, ko Panoptix vienkārši izšķaida. Nē, sams vairs nebarojas, ja dabū no mānekļa pa galvu, viņš sakustas straujāk un notinas. Bet sami pilnīgi noteikti neguļ.

Bet kāds var jums pārmest, ka tirgojat smalkās ierīces, ar kurām var visu redzēt un visu noķert

Bet mēs neapturēsim progresu. Var skriet basām kājām, padomju laika tenisa čībās un modernos sporta apavos. Esmu dažādos makšķernieku forumos, un kāds vīrs amerikāņu makšķernieku forumā ierakstīja samērā rupju, bet patiesu teikumu: “Beidziet izlikties, ja Panoptix būtu par velti, tas būtu visās to makšķernieku laivās, kuriem interesē noķert zivi. Bet, tā kā tas ir dārgs – ir dažādas rocības cilvēki un viedokļi, ka tā nav nekāda makšķerēšana utt.” Protams, katram savs viedoklis. Mūsdienās cilvēkiem iestājies tāds kā apjukums, ka mums ir tiesības teikt visu, bet jārunā arī par atbildību un pienākumiem.

Tātad nākamais pienākums ir aktīvāk laist iekšzemes ūdeņos zivis

Mēs copē kļūsim nenormāli efektīvi, un man ir bail iedomāties, kas būs pēc pieciem gadiem. Tehnoloģijas attīstījušās tik strauji un makšķerēšanas tirgus pasaulē ir radījis tik lielu naudas plūsmu, ka pat tāds milzis kā Garmin ir pievērsies makšķerēšanai un pēdējo gadu laikā iekarojis papildu 20–30% no copes elektronikas tirgus, kur tas agrāk nebija. Un Garmin ir ļoti liela kompānija. Šobrīd Garmin eholotē mēs redzam grimstošu mānekli pat aukstā ūdenī, 25 metru attālumā un varam trāpīt zivij, kas atrodas desmit metru dziļumā. Un Garmin eholotē var atšķirt, kur zivij ir galva, kur aste, lai precīzi padotu mānekli. Pirms pieciem gadiem mēs par to nedomājām. Kāds būs nākamais attīstības lēciens?

Foto no privātā arhīva

Kā tādā gadījumā tas izmainīs makšķerēšanas piederumu tirgu?

Tirgus jau mainās, tas visu laiku mainās. Bet ir jāsaprot arī tās lietas, ka nekad visi nebūs tik azartiski kā es vai citi simts Latvijas makšķernieki, kuriem liela trofeja ir mērķis. Es šogad esmu noķēris 16–17 kg līdaku un labi saprotu, ka tā divdesmitniece un 130+ cm kaut kad būs, bet tikai nezinu, kad un kur, visticamāk, ne Latvijā.

Kur noķērāt?

Zviedrijā. Mēs gatavojāmies Predator tour rudenī, bija diena, kad vēja dēļ netikām mērķa ezerā un aizbraucām uz citu, kurā licencēšanas noteikumi bija konkrēti vērsti uz to, lai tajā saglabātu lielo zivju populāciju. Arī zviedriem ir ezeri, kuros nedrīkst paturēt visu pēc kārtas. Vienu noķērām, vēl vienu labu redzējām, noķērām kādas desmit, divpadsmit līdakas garumā no 85 cm līdz metram. Un arī tur bija vietas, kas bija populāras, kur līdakas bija visu ko redzējušas, paskatās uz mānekli: ā, šito es esmu redzējusi, šo man var nerādīt. Tādās mēs sākām un ātri sapratām, ka diena būs garlaicīgi pavadīta, ja neatradīsim ezerā svaigu vietu, svaigu zivi, un divas tādas vietas atradām. Garākā līdaka bija 1,285 m, bija arī daudzas ap metru, un redzējām tādu, ko ļoti gribējām noķert, bet tā laikam bija jau pieredzējusi – paskatījās uz mānekli un aizpeldēja tālāk. Ar tehnoloģijām un pieredzi labi redzam, vai zivs ir aktīva vai ne. Ir līdakas, kas no piecu līdz septiņu metru attāluma skrien uz mānekli un grābj. Svaigās…

Zviedru ūdeņi ir tik zivīgi, ja reiz visi uz tiem raujas

Arī viņiem ir pietiekami daudz problēmu. Viņu problēma ir baltieši, vācieši mazāk, tiem jūras zivis interesē. Baltieši un poļi stiepj līdakas prom, zviedri paši līdaku kā zivi nemaz gastronomiski augstu nevērtē. Viņiem tā ir tikai sporta makšķerēšanai. Tajā pašā laikā zviedru pro saka, ka arhipelāgā ap Stokholmu, kas ir milzīgs, viņi vairs necopē, jo arī tajā milzīgajā arhipelāgā ir problēmas ar trofejām. Tā viss mainās. Un zviedri sākuši turēt noslēpumā savus labos ezerus. Tas nav tikai pie mums. Zviedrijā ir ļoti daudz ūdeņu, ziemeļos tie relatīvi mazāk skarti, bet arī tur mūsu tūristi brauc uz konkrētām vietām, daži sportot, daži ar vannām, citi ar mucām.

Foto no privātā arhīva

Krievijā jau arī ir neskaitāms ūdeņu daudzums

Es labprāt braukšu uz turieni makšķerēt, kad no turienes varēs arī atgriezties, bet neesmu pārliecināts, ka šobrīd tas ir droši. Lai dabūtu vīzu uz Krieviju, jātaisa kaut kāds kreisais gājiens, ka tev ir sanatorijā vieta, ka brauksi ārstēties. Dēļ copes? Kolosāli dabas resursi, milzīgi ūdeņi – jā. Virziens atpūsties – nē. Nevaru iedomāties sevi ar savu laivu dodamies uz Krieviju atvaļinājumā. Nevaru. Varbūt kāds lidojums ar zināmiem cilvēkiem uz čavičām… Bet ierastās zivis – nē.

Kad vispār pirmo reizi sākāt makšķerēt?

Neviens neatceras. Tie, kas varēja pateikt precīzi, tie jau ir citā saulē, bet klīst runas, ka četru gadu vecumā kaut ko nomakšķerēju. Mans vectēvs, kuru neesmu pat saticis, pirms manas dzimšanas spiningoja Alaukstā. Viņš strādāja par autobusa šoferi Rīgas autobusu parkā. Ja darbs beidzās vienos dienā un juta pareizos laika apstākļus – leca uz mocīša un brauca uz Alaukstu, kur viņam bija laiva, un veda mājās zivis. Tā vecmamma man stāstīja. Iespējams, makšķernieka gēni man tikuši no viņa, jo vēl pirms dienesta armijā astoņdesmitajos gados ar viņa gatavotajiem trīsdaļīgajiem vobleriem ar stikla acīm un vara mēli uz velci Mazajā Baltezerā ķēru zivis, arī dažas izcilas. Arī otrs vectēvs makšķerēja, bet daudz vienkāršāk. Braucām ar mopēdiem no Cēsīm uz Āraišu un citiem ezeriem.

Tagad pats arī velcējat?

Kā jau teicu, process ir galvenais. Desmitnieces līdakas noķertas daudz, nenēsāju līdzi skaitītāju, bet līdakas pāri metram šogad esmu noķēris gana. Bija divi braucieni uz Zviedriju. Visādi ir noķertas – gan ar Panoptix, gan klasiskā veidā. Ja godīgi, es daudz labprātāk klasiski mētāju, nevis braukāju un meklēju konkrētu zivi un mēģinu tai ko pasniegt. Man ļoti patīk spiningot Vēnernā virs lielajiem sēkļiem. Tas ir ezers Zviedrijā, kur notika Predator tour, 150 km garš un 80 km plats. Sacensību rajons bija tikai 40 x 40 km. Meklējām atbilstošus dziļumus un struktūras, klintis, akmeņus, sēkļus. Īstā vieta spiningot ar lielajiem mānekļiem! Velcēt ir produktīvi, bet iztrūkst tiešais kontakts, mauciens kātā, rokās…

Foto no privātā arhīva

Ko nozīmē pareiza struktūra?

To tas arī nozīmē, jo līdaka nav grundulis, uz smilšainas grunts tā var migrēt, bet tur nedzīvo. Ezers ir liels, tur ir straumes pie vismazākā vēja, reljefs. Līdaka arī nav lasis, tā nestāvēs straumē, kustinot asti. Līdakai patīk stāvēt, jā, tā uzbrūk ātri, bet ļoti bieži tās nedara neko. Man ļoti patika mest bigbaitu 50–60 metru tālumā, un bāc, jūti, ka dabū pa nagiem. Un jūti, vai zivs būs virs metra vai zem.

Atceros kādu miljonāru, kurš teica, ka pirmais nopelnītais miljons dod tādas pašas emocijas kā pirmā mīlestība. Varbūt arī pirmā milzīgā līdaka spēj radīt tādas pašas sajūtas?

Zini, kā ir? Vairs nav tā. Kad sāc strādāt makšķerēšanas veikalā, tu pazaudē hobiju. Manā gadījumā hobijs ir lielā mērā kļuvis par darbu un lielā mērā esmu pazaudējis hobiju. Agrāk tu darbā strādāji un visu laiku skrēji uz copi. Tagad ir tā, ka cope ir visur, nepārtraukti, parādās daudz vairāk informācijas, nāk cilvēki, visi vēlas papļāpāt. Informācijas arī no eholotēm ir daudz vairāk, un šobrīd tiešām ir grūti nomotivēt sevi aizbraukt uz copi Latvijā. Bet, lai brauktu copēt tā, kā gribas, nav pietiekami daudz laika, ko atņem darbs. Tas jāmaina. Copēt vajag vairāk un ar azartu!

Kā tas ir – kā gribas?

Nozust Zviedrijā uz pāris nedēļām un necelt telefonu. To es vēl nevaru. Mēģinu gadā pāris atvaļinājumu uztaisīt, un, visticamāk, ka atvaļinājumi sakritīs ar lielajiem mačiem. Tas viss rezultēsies uz sportu. Ar sportu tas viss sākās un sportā atgriežas. Ja sanāks, arī nākamgad sportam iedosim daudz. Gan enerģijas, gan naudas, gan laika. Katru gadu rīkojam mačus, un neviens no mačiem nav fiziskā plusā. Mēs tos rīkojam nevis lai nopelnītu naudu, bet ieguldām sportā, kas vēlāk varbūt dos rezultātu. Kad savācam dalības maksu, nerēķinām, cik būs par ēdināšanu, cik balvās ieliekam. Ar to mēs varbūt atšķiramies, jo mums joprojām mačos ir simboliska dalības maksa – 50 eiro. No tiem parasti 30 eiro uzreiz atdodam atpakaļ visādās labās lietās.

Citi stāsta par savu pieredzi ar bigbaitu, ka divus mēnešus nomētāja pa tukšo un brīnījās, kā izturēja, kamēr dabūja pirmo metru

Man nebija divi mēneši, jo es pirms tam par to interesējos, sapratu, ka kaut kas tajā visā ir. Mēs, startējot Latvijas mačos, līdz tam bijām nonākuši. Piemēram, Latvijas kausā vairs nav light, ultralight, ml spiningu, tagad tie ir puslīdz lielo zivju mači. Mums bija mh kāti, un mēs bijām nonākuši līdz 70–90 gramu mānekļiem. Uz lielajām gumijām zivis ķērās, bet tās nebija tik lielas klasiskajā bigbaita izpratnē. Tad nāca bigbaita ēra, ka Latvijā var mērķtiecīgi noķert metrīgu līdaku, to pierādīja mums zināmais Normunds Ikomass, kuram bija ļoti daudz laika mācīties. Kopā aizbraucām uz Zviedriju, gatavojāmies Predator tour. Trijās dienās nenoķērām neko. Jo ne viņš zināja, kur jāķer, ne es. Mēs braukājām pa nepareizām vietām, un vienīgā zivs, ko trīs dienu laikā noķērām, bija 2,5 kg līdaka uz džerku. Bet spītīgais skats, ar kādu Normunds mētāja lielās gumijas, lika man saprast, ka tādā veidā lielas līdakas ķeras. Pēc tam mačos viņam gāja ļoti labi. Vienīgais – viņi neķēra pareizā izmēra zivis. Tas ir tas, ar ko šogad pacīnījāmies Predator mačos. Mēs netikām pie pavisam pareizajām zivīm, bet mums jau kļuva skaidrs, kā tās paņemt. Mačos mēģinājām aizķerties desmitniekā un tur nokļuvām, bet tas izdevās, otrajā dienā nomainot stratēģiju.

Ko jūs mainījāt?

Mums bija skaidrs, ka nav jāķer deviņdesmitnieces (90 cm garas), bet lielākas. Skatījāmies, kā ķeram mēs un kas notiek rezultātu tabulā tiešsaistes režīmā, un sapratām, ka kaut ko darām pilnīgi un totāli nepareizi. Nolēmām, ka nav variantu, ka pat tuvu netiksim desmitniekam, mainījām taktiku, un izdevās tikt pie 1,16 m līdakas. Nomainījām makšķerēšanas rajonu, metodi, daudz ko. Mānekļu lielums nebija tik svarīgs, tam jāpievērš uzmanība, kad ielien barā, kur stāv desmit laivas un ķer nopresētu zivi. Mēs meklējām savu zivi, barā negājām. Ar savu zivi tikām desmitniekā un plānojam, ka nākamgad tiksim augstāk. Bet cilvēks domā – Neptūns dara! Tad redzēs!

Un tomēr, vai atceraties pirmo zivi, ko noķērāt ar bigbaitu?

Man liekas, ka pirmais rupucītis, ko mērķtiecīgi izspiningoju ar BB, bija neilgi pēc atgriešanās no tā Zviedrijas brauciena, Latvijā. Laikam 1,08 m līdaka. Uz BFT Roots kāta, BFT Instinct spoles un StreakWire auklas ar Swartzonker Big­McRubber mānekli. Vecdaugavā maija sākumā, 2019. gadā. Biju viens, un nebija kas nofočē, bet kamera laivā bija.

Vai bigbaitistiem arī ir tikpat daudz kastu ar mānekļiem kā vobleru un džigu spiningotājiem?

Skaita ziņā galvu varētu būt mazāk, bet apjoma ziņā un kilogramos viennozīmīgi vairāk. Man kādā superdraņķīgā brīvdienā jāsaņemas, no garāžas jāizdzen laiva, jāizslauka grīda, jāizber viss, kas ir mānekļu kastēs, un jāsarīko izpārdošana feisbukā. Uzkrājies ir dikti daudz. Kādu spaini ar mazajiem māneklīšiem varam uzdāvināt bērnu makšķernieku skolai, bet bigbaitu tu bērniem neatdosi. Varbūt vietējiem amatniekiem pārkausēšanai? Man pašam ir dažas silikona formas saglabājušās, bet tas vairs nav tas. Oriģinālais vienmēr ir strādājis labāk nekā pakaļdarinājums, lai ko neteiktu tie, kas viņus gatavo paši.

Zinu, ka daudzi, kas sapirkušies lētos mānekļus, cerot, ka uz tiem kaut ko varēs noķert, nemet ārā, bet kaut kur uzglabā, jo nav kur tos likt, bet ārā arī nemet

Esmu mēģinājis pirkt ķīniešu gumijas, mazos tvisterīšus sapirku, domāju, kas tur var būt nepareizi. Pusotrcollīgam tvisterītim viss var būt nepareizi. To pat pārkausēt nevar. Reiz mēģināju to iemest mikrenē, bet no tās indes smakas, kas radās, dabūju vēdināt māju un pats izmuku dārzā. Savulaik Keitech gumijas ar nokostām astēm sametu burciņā, jo dullajam Rīgas zandartam principā ir vienalga, ko karini pie deguna, ka tikai liels un lillā.

Ik pa laikam jau dzird, ka Latvijā ir meistari, kas lej lielos mānekļus no silikona

Visā pasaulē ir pilns ar meistariem, kas kaut ko lej. Reiz gan zviedru makšķernieku forumos bija diskusija, ka nevar pašdarināto gumiju dēvēt par Pig un pārdot ar šādu nosaukumu, gandrīz aizgāja līdz tiesai. Principā kaut kad pasaulē varētu būt precedents, kad iesūdzēs kādu, kas kopē pasaulslavenus zīmolus. Jo tas nav ok, tas ir tāpat kā zagt nodokļus. Daudziem vēl nav izstrādājusies cieņa pret intelektuālo īpašumu.

Kurš vispār Latvijā ieviesa bigbaitu?

Tas ir interesants stāsts. Visticamāk, tas bija Normunds Ikomass, kurš to padarīja komerciāli populāru. Bet pilnīgi noteikti viņš nebija tas, kas to iesāka. Jo pirms kādiem deviņiem gadiem vienam no mana veikala pārdevējiem čoms veikalā meklēja pēc iespējas lielākas gumijas, lai ar savu airu laivu brauktu pa kādu Vidzemes ezeru un ķertu to, ko mēs tagad ķeram ar Panoptics. Viņš mētāja lielas gumijas un ķēra lielas līdakas un lielus zandartus. Daudzi ķēra.

Savulaik par Ķirsonu klīda leģendas, kas viņš izmanto tik lielus mānekļus, kādi citiem liekas normālas loma zivis

Kādā 97.–98. gadā biju vienā izbraucienā uz Ālandiem, kur brauca Lido džeki, lai izpētītu vienu rajonu, jo pēc trīs nedēļām brauks Ķirsons un ķers īstās ar lielajām gumijām. Mēs tur labi paķērām, bet ne visiem sanāca laba cope. Ja, turp braucot, par mūsu makšķernieku stāstiem, ka Babītē pēcpusdienā varam noķert 20–30 lielas līdakas, viss autobuss hihināja, atpakaļ braucot neviens nesmējās. Nezinu, kā tur gāja Ķirsonam pēc tam, bet mums lielākā toreiz tika ap 4 kg uz šūpiņu vara krāsā. Līdz bigbaita idejām man toreiz bija 20 gadi tālu, ķērām ar monofilām auklām apmēram 0,3 mm biezumā, Babītē, kad paņēma kuģis, tad parasti aprāva. Bet tajos gados 1,5–4 kg līdakas ķērām desmitos. Leģendārie Koroboka mūdži strādāja.

Izņemot bigbaitu, mikrodžiga kātam iznāk pieskarties?

Man ir viss. Un arī daru visu. Arī šogad rudenī – nu, cik var lielās zivis ķert? Paķēru asarīšus. Lielākus par 39 cm todien nedabūju, bet tas bija tepat Pierīgā. Interesanti bija tos ķert vietā, kur to neviens nedara, jo netīšām sapratu, kur tie atrodas. Ja nu sanāk atkal piedalīties kādos LV mačos, kad trīs tādi 35+ cm asari jānoķer pusstundas laikā… Jo ikdienā viss notiek tik intensīvi, ka nevaru iedomāties, ka pēc darba vakarā kāpšu laivā un došos uz nakts copi, nē, nav spēka. Brīvdienās es skatos pēc enjoy varianta, ko man patiešām gribas. Šogad paņēmu mazo balto Tict Ice Cube kātiņu, astoņus gadus vecu, ar testu līdz četriem gramiem. Paņēmu to un vēl divus vieglos, piesēju jaunu fluorkarbonu un aizbraucu paķert asarus. Super! Sanāca, šoreiz nokūpināju.

Cik pašam kātu ir?

Nezinu. Tik cik stendā, garāžā, kaut kas vēl ir pie dēla, kaut kas laivā…

Ziemā mānekļi žūst uz klāja
Foto no personīgā arhīva

Ir atsevišķa istaba mājās makšķerlietām?

Man veiksmīgi sanāca nopirkt māju ar lielu garāžu, kur satilpst laiva, apģērbs un makšķeres, bet auto stāv pagalmā. Kundze cenšas tur iekārtot vietu dārzeņiem. (Smejas.) Man ir daudz kātu. Praktiski neko no saviem spininga kātiem neesmu notirgojis. Varbūt kādu mikrodžiga kātu esmu pārdevis, ļoti sen. Esmu netīšām iecirtis durvīs Aspro kāta spicīti, noīsinājis to par 2 cm, bet tas nekas, kāts tikai kļuva jaudīgāks. Man inventārs nelūst. Ā, laivā salauzu džerka kātu, un tā bija pēdējā reize, kad laivā staigāju ar iešļūcenēm. Kritu un pārlauzu Kristam džerka kātu uz pusēm, taču to salabojām un ar to joprojām var makšķerēt, ir palicis arsenālā, Vokey.

Kādas markas kātu piekritējs esat?

Ja runājam par plaši lietotajiem vidusmēra svara spiningiem, man ir samērā daudz StCroix kātu, bet tiem nav viss, kas man vajadzīgs. Man ir viens Vigore kāts, ļoti vecs, ko trīs reizes gribēju pārdot, bet neviens negribēja par to maksāt puslīdz saprotamu ciparu, bet tagad tas ir mans mīļākais kāts tvičā ar lielajām mailēm. Daudzi stāsta, kā jādara, bet tu paņem resnu bomi, un ar to līdakas ķeras kā dullas. Nevis maigi dancinot mānekli, bet agresīvi. Mēs vienmēr esam savu ceļu gājuši. Bigbaitā viennozīmīgi esmu palicis pie Gator, viendaļīgie Elixir sērijas kāti ir ļoti labi. Kad šancē ar bigbaitu nedēļu no vietas, tad uzzini, kas ir labs kāts. Jo aizbraukt un divas stundas pamētāt var ar jebkuru kātu. Arī ar kātu par 80 vai 90 eiro. Bet tad, kad visu dienu nomētā 170+ gramus smagus mānekļus, kātam ir milzīga loma, lai pēc tam nesāpētu rokas un pleci. Otrs, kad lielā zivs paņem, lai piecirstu, tev vajadzīga jauda un tas, lai zivs ietu nevis tur, kur tā vēlas, bet virzienā uz ķeseli un kāts zivi pareizi vadītu. Tas ir arī ļoti svarīgi no zivju atlaišanas viedokļa, lielu zivi nedrīkst muļļāt, bet maksimāli ātri pievilkt, atbrīvot, fočene, buča un atā. Pirmie gadi, kad sāku BFT Roots kātu, pilnīgākais bomis, smagi met, ciets, toreiz to pozicionēja kā universālo kātu, ar ko var gan padžerkot, gan bigbaitu mētāt. Nu (nopūšas), es to ļoti ātri pārdevu. Bigbaitā esmu izgājis cauri kādiem pieciem kātiem, līdz esmu nonācis līdz Gator kātiem. Man gan ir bijuši arī Wolfcreek un Lizard-X kāti. Re – atradās kāti, kurus esmu pārdevis! (Smejas.)

Ja kāds iesācējs prasītu, ka vēlas nopirkt normālu bigbaita komplektu, ko ieteiktu?

Otrādi jāprasa – cik makšķernieks ir gatavs tērēt?

Pieņemsim, ka 300 eiro

Tad es teikšu tā, ka jāpaņem laba spole un lēts kāts. Jo laba spole un lēts kāts pēcāk izmaksās mazāk nekā labs kāts un lēta spole. Pītā aukla maksā naudu, mānekļi maksā naudu. Ja ķeries klāt pie bigbaita, tev jau ir tāds kā copes domu briedums, ka vēlies ķert lielo zivi, ka esi gatavs dienu divas iztikt bez copes, lai gaidītu betoniņu, jo tas ir tas, kas stindzina asinis. Par 500 eiro jau sanāk labs komplekts, bet izcils komplekts maksā ap 800 eiro, bet arī tā nav robeža. Spole viennozīmīgi ir mults, bet, ja ar to ir grūti un slikti, tad viennozīmīgi tāpēc, ka pērk lētos. Nopērc labu multu, un nekas nebūs ne grūti, ne slikti. Ja mēģini šancēt ar multu par 120 eiro, ar lieliem mānekļiem vēl ir ok, bet, tikko lielais jāuzmet pret vēju, sākas piedzīvojumi. Labi multi sākas no 200+ eiro un vairāk naudiņām. Ja brauksi copēt trīs reizes gadā, paņem kātu, lēto multu, aizgriez ciet bremzi un mētā. Bārdas būs maz, metiena distance – vāja, bet zivs jau nezina, kāds tev kāts, ķersies tāpat. Ja gribi normāli šancēt, tad paņem multu ar magnētiem. Piemēram, Daiwa Tatula. Man nepatīk spoles ar metāla korpusu, jo vēlā rudenī tās saldē plaukstu. Man ir bijis tā, ka pēc copes plauksta zila. Jo mults ir spole, no kuras nepārtraukti tek ūdens. Tā nav bezinercene, kur cimdos šancē un rokas sausas. Cimdos vispār nepatīk spiningot…

Atgriežoties pie eholotēm, dominē viedoklis, ka ar to palīdzību tūlīt izkāsīs ezerus

Tu nekad neizkāsīsi ezeru tukšu. Zivis izmainīs savus paradumus. Mums ir foršs piemērs par Burtnieku. Ap 2010. gadu, kad Burtniekā vēl spiningoja lielos zandartus, tolaik dziļumu karšu nebija, viss notika ar vietējo gidu palīdzību. Tajā laikā eholote bija ļoti vienkārša, bildē saprast ko varēja ļoti maz. Burtniekā bija viens tāds mazs drēseņu pīķis netālu no Kūkura sēres, kuru kaut kad netīšām bija atradis viens velcētājs un regulāri veda ārā lielus zandartus. Citi viņam brauca apkārt, mēģināja kopēt, beigās jau viņš to punktu izgaismoja, tā ir dzīves realitāte. Ilgi noslēpt nevar, ja lielies ar lomiem. Man arī toreiz bija iespēja nostāties tajā punktā un pamētāt, kamēr tur vēl nebija uzradusies dzīvā rinda. Mēs ķērām zandartus dienas laikā. Kas tad notika? Vispirms sāka parādīties dežurējošie makšķernieki, un vietējam inspektoram tas sāka ļoti nepatikt. Viņš paņēma zarainu egles baļķi un pie zandartu punkta to noenkuroja. Viena daļa mānekļus aprāva, bet viens neatlaidīgs makšķernieks vēlāk ienira un baļķi aizvāca nostāk. Taču zandarts tajā vietā joprojām nav atgriezies, bet tas joprojām ir ezerā. Zivis nav stulbas, izsist pilnībā ar makšķerēm tās nevar. Tās mācās, un ātri. Bet noplicināt ezeru – protams, ir iespējams. Tāpat kā pār­zvejot ar tīkliem, murdiem utt. Ir daudz skaistu tukšu ezeru Latgalē, kur nav biezo makšķernieku ar dārgām eholotēm.

Cik ilgs laiks paiet, lai iemācītos nolasīt eholotes datus?

Ja tev normāli visu pastāsta, parāda, tad diezgan ātri. Mēs, cilvēki, jau arī esam interesanta suga, mums ir dažādas uztveres. Bieži vien cilvēks saka, ka vēlas labāko, lai es visu sastellēju tepat veikalā, lai visu var redzēt. Rodas pretjautājums: vai klientam telefons ir ar lieliem taustiņiem vai skārienjutīgo ekrānu? Ja mēs nemēģināsim izprast, kā tas darbojas, tur nekā nebūs. Nesen runāju ar cilvēkiem, kuri vēlējas laivā divus Livescope, bet viņi neķers pelaģisko zivi, viņiem tas vajadzīgs, lai saprastu, kāda ir grunts struktūra, vai tur vispār kas kustas. Jo viņi brauc makšķerēt, lai atpūstos, un viņiem trofeja nav izšķirošā. Un es sevi arī esmu pieķēris pie domas, ka man patīk doties ūdenī un labi atpūsties, pagājis tas laiks, kad bija interesanti mērķtiecīgi bumbot vienu zivtiņu, ko redzu ekrānā. Livescope izmantoju arī daudz kam citam. Tā ir tā lieta, vai izproti eholoti un tās iespējas. Ikviens eholoti lieto pēc savas izpratnes līmeņa un mērķiem. Mēs varam iedot labus padomus un know-how, bet savs stāsts katram jāraksta pašam!

Nevis lai noķertu lielāko zivi?

Ikviens kādreiz noķer savu lielāko zivi un pēc tam domā, ko vēlas noķert. Es tā to redzu. Protams, būs cilvēki, kuriem vajadzēs vairāk, vairāk, vairāk, mēs tādus redzam visā pasaulē un visās jomās. Mani interesē: vai šādi arī var? Kā vēl var? Lielākā zivs vēl būs!

Ar kādu naudas summu sākas normāla eholote?

Labas kvalitātes pirmais slieksnis 2022. gadā būs apmēram 1500 eiro.

Un pēdējais cipars ir kāds?

Tur vienmēr var izpausties. Padsmitniekā ieskriet nav problēmu.

Cik Latvijā ir nopirktas eholotes par padsmit tūkstošiem?

Gribat, lai izpaužu komercnoslēpumu? Ir gana sistēmu, kas kopā maksā daudz. Dārgākie pārdotie ekrāni ir virs 6000 EUR gabalā.

Pardon!

Bet zini, kā ir. Dažbrīd pieķer sevi pie domas – ko mēs te tagad darām? Kad laivā ir divi ekrāni, no kuriem katrs maksā kā vieglais auto, tad vēl akumulatori, arī elektromotors lietota auto cenā. Tas jau nav tā, ka man to vajag tikai tāpēc, lai man būtu dārgākais un tā tālāk. Es visu mūžu esmu kārtīgi strādājis un varu taču atļauties savā laivā ielikt to, ko man gribas izmēģināt. Pandēmija pierādīja, ka neviens no mums nav mūžīgs. Pie tiem pēdējiem vārtiem tāpat ķešas ir jāizgriež uz āru un čemodāni jāatstāj šaipusē. Ir tikai viens variants – izbaudi tagad, ja vari.

Eholotes nelauž kā smalkos japāņu spiningus?

Lauž arī tās. Tagad, kad ir auksts laiks, laižot no treilera laivu, ja plānais ledutiņš nav kārtīgi sadauzīts, tas devēja vadus nogriež kā ar nazi. Livescope kronšteinus cilvēki iemācījušies slīcināt. Pārvadājot laivu, tie krīt nost no bortiem. Man pašam ir gadījies ar laivu iziet glisēšanas režīmā un aizmirst izvilkt Livescope. Atcerējos, ka kronšteins ir ūdenī. Labs kronšteins nolocīsies, slikts aizlidos pa gaisu ar visu devēju.

Tehnoloģiski eholote ir ļoti sarežģīta? Tak pilns internets, kurā apķērīgi vīri jauc ārā pašu vellu

Elektronikas ģēniji spēj tās salabot, bet tie nespēj izkopt softu. Lielie zīmoli cīnās par softa kvalitāti, jo viena lieta ir noraidīt ultraskaņu, otra – apstrādāt signālu un pareizi to vizualizēt. Pie tā ļoti strādā trīs zīmoli, kas šajā jomā palikuši – Garmin, Humminbird un Lowrance. Ne visu var panākt ar naudu, bet šaubos, ka tuvākajā laikā parādīsies kāds no nekurienes, kas pēkšņi attīstīs ko ļoti īpašu, jo lielas kompānijas tajā iegulda milzīgus resursus. Bet – nekad nesaki nekad. Šie ir ļoti dinamiski laiki.

Kuros pasaules valstu tirgos eholotes ir izplatītākas?

Jo vairāk semināros piedalos, jo vairāk saprotu, cik ļoti dažādos veidos tās pasaulē lieto. Reizēm skaties katalogā un nesaproti, kam domāts kāds modelis. Bet ir rajoni, kuros 100 eiro ir sensitīva summa ar pietiekami lielu noietu. Kāpēc vajadzīgs astoņu collu Helix deviņu collu korpusā. Latvijā neesmu pārdevis nevienu, jo cenu starpība ir 100 eiro un tā viena colla ir katra eiro vērta. Humminbird pārstāvis man nosauca reģionus, kuros 100 eiro par vienu collu ir ļoti svarīgi. Tirgus un konkurence tādu pieprasa. Varbūt Malaizijā, Indonēzijā. Varbūt citas prasības. Mums seklumos vajag superīgus sānskatus, viņiem tieši otrādi, interesē tikai tas, kas dzīvo zem 40–60–160+ metru dziļumā. Kam viņiem tie sānskati, tie nemaz tik tālu nevelk. Kad spiningo ar eholoti, mēs redzam divas pasaules. Viena ir virs ūdens, otra zem tā. Labā eholotē redzi klintī katru spraugu, un tev iekšējā balss saka, ka aiz šitās kantes vienai līdakai ir jābūt.

Kā bigbaitā piemeklē krāsas?

Atkarībā no tā, kādā ūdenī makšķerē. Ja ir duļķains ūdens, jāliek melnas krāsas māneklis. Jo melns ir vislabāk redzamā krāsa. Iemet smiltīs kaut ko melnu, un to vislabāk redzēsi, neviens spīgulītis nebūs pamanāms tik labi. Man vispār patīk melni, sarkani, tumši, kontrastējoši mānekļi.

Ar lieliem mānekļiem lielas zivis
Ar lieliem mānekļiem lielas zivis

Un luminiscējošās?

Kas tev duļķainā ūdenī spīd? Esmu ļoti maz zivju noķēris uz mānekļiem ar fosforu. Protams, ja nerunājam par 120–150 metru dziļumu, kur ķer mencas vai ko citu. Jūra – tā ir bada vieta. Tur visi rij visu, kas kustas. Iekšējos ūdeņos, kas nopresēti, jāpiemeklē krāsa, ko zivs vismazāk redzējusi. Jā, ja iešu lašos, man vienmēr būs kas dzeltens, spilgti oranžs, UV krāsojums, jo lasis jānokaitina, lai tas kostu to, kas viņa izpratnē ēdīs ikrus. Ja iešu līdakās, gandrīz nekad nebūs kas super spilgts. Sarkans, melns, balts man ļoti patīk. Tā ka par lomiem nesūdzos, varbūt galīgās auzās neesmu iebraucis. Asarītis strādā vienmēr!

Kur spiningojat lašus?

Agrāk vispār Latvijā nespiningoju lašus, bet, tā kā sākām tirgot makšķerlietas lašiem, pērn sāku to darīt Latvijā. Bet es nebraucu, kad ir ledus, jo man neliekas labi šo zivi vilkt mīnus grādos. Man daudz labāk patīk ķert spožo, nevis lohu. Jo spožais skrien kā raķete, bet lohs – tu reāli noķer mūmiju. Es esmu ķēris svaigo lasi Zviedrijā un atceros, kā tas skrien. Pērn bijām gan Salacā, gan Gaujā, arī pa Kurzemes upītēm pastaigājām. Mani velk uz spožajiem pavasarī, siltumā. Ziemā ir ledus cope, ar vibiem, šķērsenēm. Līdakas, zandarti, asari.

Ja visu laiku eholotēs skaties ekrānā, kas atrodas zem ūdens, nav bijis kārdinājums izmantot akvalangu?

Es tīri labprāt snorkelēju, ar akvalangu man nav vēlēšanās līst dziļāk, jo man nepatīk spiediens uz ausīm. Ar pleznām varu ienirt līdz kādiem 4–5 metriem, bet man tur apakšā neko nevajag. Katram taču savs. Nejūtu arī nekādu aicinājumu doties medībās. Mani siltas asinis neuzrunā.

Vai Latvijā konkurence makšķerlietu tirgū ir godīga?

Domāju, ka nē, ļoti daudzi ieraduši strādāt pelēkajā zonā, lai neteiktu, ka pilnīgi pa melno. Ir firmas, kas reklāmas izdevumus cenšas pastumt zem Zivju fonda finansējuma. Mežonīgais kapitālisms. Mēs ejam ar kompetenci un sortimentu. Tikai kvalitāte! Ceram, ka klientiem patiks!

Kā citur pasaulē strādā makšķerlietu veikali?

Viņiem ir daudz vieglāk, jo mēs esam ļoti tālu priekšā daudziem veikaliem pasaulē ar to, cik profesionāli Latvijā uztver spiningošanu. Mums veikalā ir sortiments, ar ko nebaidāmies iziet jebkurās spiningotāju aprindās pasaulē.

Ir kāds zīmols, kuru gribējies ieviest Latvijā, bet uzņēmums atbildējis, ka tirgus pārāk mazs?

Visa Eiropa ir sačakarēta ar senām distribūcijas politikām, kur pa vidu sēž kāds dīleris. Lietuvieši ir sagrābuši ļoti daudzu zīmolu distribūciju. Mēs esam tikuši garām tiem, kas slikti strādā, un sākuši strādāt ar lieliem zīmoliem pa tiešo, piemēram, Tiemco mānekļi, kas nāk tieši no ražotāja, no Japānas. Uz pavasari būs sortimentā daudz jaunumu, jau tagad tos gādājam. Šis ir ļoti dinamisks laiks jebkurā biznesā, un lēnāk nekas vairs nenotiks.

Itin bieži forumos lasu, ka viens otrs stāsta, ka Latvijā neko nepērk, bet sūta pa taisno no Japānas

Par Japānu es vēl saprastu, ja viņš pērk kaut ko ļoti izcilu. Ir supermazas kompānijas, kas ražo ļoti labus kātus, bet saproti, ka Latvijā daudz tādus nepārdosi, nespēsi nodrošināt pastāvīgu sortimentu un regulāras piegādes. Tiem feinšmekeriem, kuri skatās uz 500–700 eiro un augstākas cenas segmentu, mums veikalā ir vismaz 15 šādas cenu kategorijas kāti. Bet tie, kas deklarē, ka Vācijā nopirks kātu, kas Latvijā maksā virs simta, bet ietaupīs piecus eiro, tā ir ļoti nevalstiska domāšana. Viņš samaksās to pašu vāciešiem un neatstās neko uz vietas servisa uzlabošanai. Savai valstij viņš neatdos PVN 21% un citus nodokļus, kas iekļauti cenā, un kopumā sastādīs daudz lielāku summu, nekā burtiskais ietaupījums. Arī savam privātajam servisam makšķerlietu jomā šis nedos pienesumu, nepaplašināsies piedāvājums un ar to saistītie labumi – informācija, apskati, serviss. Reizēm ļoti izglītoti cilvēki rīkojas ļoti tuvredzīgi attiecībā pret savu valsti un savām nākotnes iespējām. Pie kam – par sīknaudu. Bet palielīties, ka zina, kur lētāks, tātad gudrāks – tas taču tik ļoti patīk (smejas).
Ja runājam par premium līmeņa lietām, vienmēr būs cilvēki, kuri tās vēlēsies. Ir bigbaita kāti par 40–70 eiro, ar tiem var iemest mānekli un to izvilkt. Arī zivi. Un ir kāti par 500–700 eiro. Arī šos kātus cilvēki pērk. Un liela daļa tērē nevis lai zīmētos, bet lai būtu labāka sajūta. Es pilnīgi godīgi varu pateikt, ka Gator Elixir, kas tagad maksā 449, bet nākamgad būs par 499 eiro, ir vislabākais bigbaita kāts, ar ko esmu makšķerējis. Un to pasaka mans plecs, mana roka, daudzas izvilktas zivis. Un pēc sešu dienu copes darba nekas nesāp. Ja visu dienu mētā, tā ir normāla šance. Un es pilnīgi noteikti zinu, ka ir kāti, ar kuriem man sāpēja plecs, apakšdelms.

Ko mēs varam mācīties no zivīm?

Paklusēt (smejas).

Oskars Vizbulis
Avots: portāls www.lielaisloms.eu

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

Ivars Koloda
Pieredze
Aculiecinieka video: “Tiš ārā no mana dārza! Nekaunīgi palikuši!”
Ekskluzīvi 8 stundas
ME
Medības
Klausies!
Par drošinātājiem, nehumāniem medniekiem un uzticamajiem medību suņiem. “Šauj garām!” #128 epizode
Ekskluzīvi 6 stundas
ME
Medības
Aprīkojums
Rūpnīca atsauc CZ 600 ieroču sērijas modeļus
Speciālreportāža 1 diena
ME
Medības
Pieredze
Reportāža no “Izaicinājums 2”. Izcila teorētisko un praktisko semināru sērija
Speciālreportāža 1 diena
ME
Medības
Aprīkojums
Norica SPIDER GRS tests. Cik efektīvi trenēties ar pneimatisko ieroci? Video bloga Video bloga #51 epizode
Speciālreportāža 2 dienas
ME
Medības
Pieredze
Mežacūku medības. Par mežacūku atšķiršanu, to auglību un medībām
Speciālreportāža 3 dienas
ME
Medības
Aprīkojums
VIDEO TESTS. Kādu zāģi izvēlēties medniekam?
Ekskluzīvi 10. oktobris, 2020
ME
Medības
Aprīkojums
Praktisks padoms. Kā, cik bieži un kādiem līdzekļiem tīrīt šaujamieroci?
Ekskluzīvi 5 dienas
ME
Medības
Pieredze
Kādēļ ierīkot sāls laizītavu? Trofeju, mazuļu attīstībai un novērošanai
Ekskluzīvi 5 dienas
ME
Medības
Pieredze
Mežacūka pret vilku. Cīņa uz dzīvību un nāvi. Aculiecinieka video
Speciālreportāža 6 dienas
ME
Medības
Klausies!
Kā medīt nelimitētās stirnas, par termo uzlikām un peldēšanos. “Šauj garām!” #127 epizode
Ekskluzīvi Nedēļa
ME
Medības
Aprīkojums
Video. Eksperta skola #3. Kā pilnībā iztīrīt šaujamieroci?
Speciālreportāža 17. maijs, 2022
ME
Medības
Aprīkojums
Video. Praktiskais padoms. Sile no nogāztas apses
Ekskluzīvi 29. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Staicelē lāči jūtas ļoti labi. Piebarošanas vietā konstatē vairākus indivīdus. Aculiecinieka video
13. maijs, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par robežlīgumiem, gailīšiem un mežacūku auglību. “Šauj garām!” #126 epizode
Ekskluzīvi 11. maijs, 2022
ME
Medības
Pieredze
Priekšlikums aizliegt medības publiskajās ūdenstilpēs. “Šauj garām!” diskutē
Speciālreportāža 10. maijs, 2022
Kate Šterna
Virtuve
Recepte. Mārtiņa Čakša Māmiņdienas mežacūkas plovs kazanā
Speciālreportāža 8. maijs, 2022
Linda Dombrovska
Pieredze
Priežu vai dižskabāržu darva rukšiem? Kas efektīvāk pievilina
8. maijs, 2022
ME
Medības
Pieredze
Medījamie dzīvnieki. Kā barā atpazīt kuilīti – divi kritēriji
Ekskluzīvi 8. maijs, 2022
Indulis Burka
Uncategorized
Jautā lasītājs. Kā aizsargājot savu dzimteni, pašam nekļūt par kara noziedznieku
Ekskluzīvi 5. maijs, 2022
ME
Medības
Pieredze
Praktiskais padoms. Kā ar darvas palīdzību pievilināt mežacūkas?
Ekskluzīvi 28. aprīlis, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par jauniem aizliegumiem, kļūdām un mednieku izsekošanu. “Šauj garām!” #125 epizode
Ekskluzīvi 4. maijs, 2022
Indulis Burka
Pieredze
Kas aizliegts copmanim, tas atļauts… ūdram! Aculiecinieka video
Ekskluzīvi 2. maijs, 2022
ME
Medības
Uncategorized
Līķu izvilkšana no upes. Cīņa ar Āfrikas cūku mēri (papildināts)
27. aprīlis, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par mednieku atbruņošanu, šaušanu ar atbalstu, interpretācijām. “Šauj garām!” #124 epizode
Ekskluzīvi 27. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
Vai ir bīstami, ja lācis nāk uz mednieku ierīkotām barotavām? Lācis Ziemeļvidzemē
Speciālreportāža 23. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
Mīts. Igaunijā lāči neuzbrūk un problēmu nav. Video ekstra #32 (dublēts latviski)
Ekskluzīvi 19. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
Linards Počs: tā pa īstam mani medniecībā ievilka darbs!
Speciālreportāža 14. aprīlis, 2022
ME
Medības
Aprīkojums
Nenokavē! Kur iegādāties Härkila un Seeland apģērbu par labu cenu? Video bloga #50 epizode
Ekskluzīvi 11. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
“Šauj garām!” dalībniekiem – tiešraide! #11 epizode ar Gintu Grāveli
Ekskluzīvi 11. aprīlis, 2022

Lasītākie