Tikai retais Bauskas un Rundāles pusē nebūs dzirdējis Māra Sīmaņa vārdu – mežsaimnieks un kaislīgs mednieks, kurš mežam un medībām veltījis visu savu dzīvi.
Foto: Indulis Burka
Tikai retais Bauskas un Rundāles pusē nebūs dzirdējis Māra Sīmaņa vārdu – mežsaimnieks un kaislīgs mednieks, kurš mežam un medībām veltījis visu savu dzīvi. Nesen Sīmaņa kungs nosvinējis septiņdesmito gadskārtu un pats par sevi joko, ka ir tik sens mednieks, ka daļa piedzīvojumu noteikti piedēvējami pirmsrevolūcijas laikiem – kā nekā mednieks viņš ir jau kopš 1973. gada. Vienojamies, ka iztiksim bez oficiālās uzrunas Jūs.
Kurš tevi pamudināja kļūt par mednieku un arī dzīvi saistīt ar mežsaimniecību?
Zini, par mednieku es kļuvu faktiski vecātēva skolas dēļ. Mans vectēvs bija mednieks un pagājušā gadsimta sākumā, kad bija revolūcija, kopā ar strēlniekiem bija aizklīdis uz Krieviju un kritis gūstā. Izmucis no tā un gājis gar upi Arhangeļskas virzienā. Divus vai trīs gadus nodzīvojis kādā sādžā un medījis. Bijusi arī alternatīva – ar grozu upē ķert nēģus… Medījis sabuļus un pārdevis. Kad pasludināta amnestija, braucis mājās. Atgriežoties jau gan viņš, tāpat kā daudzi citi, nestāstīja par tām lietām. Vectēvam bija grāmata Meža avīze. Tāda liela, apbružātos vākos, latviešu valodā. Viņš man lasīja šo grāmatu priekšā, un no tā viss arī sākās. Vēl tagad atceros stāstu, kā vīrs brauca ar ragavām vilku medībās un pievilināšanai vilka auklā maišeli ar cūku mēsliem, bet sivēnu turēja ragavās un laiku pa laikam parāva aiz auss… Vilku nomedīja, taču zirgs sabijās un ar visām ragavām aizskrēja… Pati grāmata gan arī kaut kur pazudusi, taču stāsti joprojām ir dzīvi manā atmiņā. Tāpat vectēvs bija kaislīgs zvejnieks, un abi kopā varējām iet saķert zivis pusdienām – dzīvojām pie Īslīces upes tilta.
Kopā ar savu medību draugu Drakonu.
Foto: Indulis Burka
Un vecāki?
Viņi bija agronomi. Tēvs nebija mednieks, māte gan medniekus atbalstīja. Viņa bija mednieku pusē. Pilsrundālē pabeidzu astoņgadīgo skolu un Bauskā vidusskolu. Tajā laikā vēlējos iet mācīties uz jūrskolu. Mamma bija pavisam pret šo ideju. Tad teicu, ja netieku uz zilo jūru, tad iešu uz zaļo. Tā iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē mežsaimniekos. Nekāds labais skolnieks nebiju ne pamatskolā, ne vidusskolā. Astoto klasi pabeidzu ar trim trijniekiem, vidusskolā švakāk gāja. Biju uztraucies, ka neuzrakstīšu sacerējumu. Tā nu slapju muguru rakstīju īsiem teikumiem, lai komatu nav daudz jāliek. Pie sienas izlika atzīmes. Biju piektajā desmitā, bet tajā gadā uzņēma sešdesmit studentu. Laimīgā kārtā pirmajā kursā apprecēju sievu no kaimiņu mājām upītes otrā krastā, un kauns bija nemācīties… 1973. gadā iestājos medniekos, mācījos vēl akadēmijā, priekšpēdējā kursā.
Un kā ar darba gaitām?
Es taču akadēmijā iestājos uz savu galvu – ne man bija komandējuma, nekā. Tā arī uz savu galvu bija jānāk atpakaļ ar diplomu kabatā. Manā ģimenē jau bija piedzimusi meita un otrs bija projektā, un tad man nebija laika iet dienēt krievu armijā. Atvēru Bauskas mežrūpniecības saimniecības durvis un teicu, ka vēlos strādāt. Tā mani par krautuves meistaru arī pieņēma 1975. gada martā. Tā es visu mūžu šajā uzņēmumā līdz pat pensijai nostrādāju. Biju krautuvē meistars, mežniecībā vietnieks, tehniskais vadītājs, ražošanas daļas priekšnieks, galvenais inženieris. Vienīgi par mežzini neesmu bijis. Protams, pa vidu bija uzņēmuma privatizācija, kad tas pārtapa par SIA Bērzkalni, kurā biju direktors. Nekad neesmu bijis teicamnieks, taču kaut kā tajos amatos bija jāstrādā. Teicamniekiem kaut kā vienmēr mazliet pietrūkst, visticamāk, ir teorija, bet nav izpratnes par dzīves praktisko pusi, kura ir tiem, kuriem ir tie trijnieciņi. Varbūt esmu pa dzīvi izķepurojies tāpēc, ka jau no otrās klases dzīvoju pa kopmītnēm. Mājas no skolas bija tikai pusotra kilometra attālumā, taču man ļoti negribējās rudenī tos kartupeļus rakt, cūkām nest ēst un darīt citus darbus, kuriem nekad nebija gala. Protams, apstākļi kopmītnēs nebija viegli un arī ēšana ne tāda kā mājās, kur visa kā pietika. Taču man patika būt par sevi un lauksaimniecība neuzrunāja…
Vai mednieka gaitas sāki kopā ar vectēvu?
Nē. Ar viņu kopā sanāca tikai zvejot un makšķerēt. Viņš mūžībā devās, vēl pirms es sāku studiju gaitas. Arī studiju gados nesanāca pamedīt, taču pēc tam gan tūlīt iestājos vietējā Rundāles kolektīvā. Pirmajā gadā mums bija jāmedī alnis. Vēl šodien, braucot garām, noskatos uz to birzīti, kur bija tās medības. Mani nolika uz numura. Kā jau citviet Bauskas pusē, pamežs tik biezs, ka nekā redzēt. Domāju, ielīdīšu biezumā un medījums jau pie manis nenāks, nebūs jāšauj! Kas tev to deva! Alnis nāk teju virsū. Divas reizes izšāvu, un abas garām… Tas mans pirmais pūdelis, ko visos sīkumos atceros vēl šodien. Pirmo alni, kuru nomedīju, gan tā īsti neatceros. Veči dusmojās – aļņu atļauja tikai viena un pats alnis liels retums. Bija jānoklausās riktīga pamācība, kā alnis medījams. Pats pasākuma vaininieks pēc mana misēkļa pārskrēja pāri Bauskas–Elejas ceļam uz lielajām valsts medību saimniecības platībām.
Vai sanāca medīt arī Bauskas–Elejas ceļa otrā pusē – valsts medību saimniecībā?
Vēlāk mana darbošanās Bauskas MRS tā vai citādi bija saistīta ar valsts medību saimniecību. Bija jāiet par dzinējiem, jācērt vārnukājas, jāierīko medību tornīši. Medību daļas priekšnieks Valdis Linde izveidojās par ļoti labu draugu, un man bija jābrauc viņam palīgā. Tā ar tām medībām es sakūlos pavisam. Brauca rīdzinieki, un bija jābrauc viņiem līdzi. Esmu piedalījies medībās, kurās medīja arī lielie
Kā tad viņam ar medībām veicās?
Valdis Linde bija saslimis, un medības bija jāvada Andrim Vulfam – ministrijas medību daļas priekšniekam. Medījām zaķus. Vosam Bauskas pusē patika medīt zaķus, Panemunē – lielākus medījumus. Zaķus dzina tāpat kā lielo dzīvnieku medībās. Mednieki nostājas pa ceļiem. Uz mazāka lauku ceļa nostājās lielie mednieki, uz lielākā viņu vietnieki un šoferi, un citi pavadītāji. Sākas dzīšana. Zaķi skrien nevis uz lielajiem kungiem, bet kā sadeguši uz šoferiem. Uz lauka viss labi redzams. Voss, kad bija labas medības, runāja latviski, uzlika dzinējiem kāda stiprāka dzēriena pudeli, un viss bija labi. Bet tajā reizē nekā. Jau pusdienās viņš bija mazliet uzvilcies un krieviski vērsās pie Andra Vulfa: “Jā, saproti, Andri, ja būtu Valdis, viņš gan zinātu, kur tie zaķi skrien. Tev vēl līdz viņam augt un augt!”
Citā reizē bija vēl trakāk. Vosam piedāvāja labu vietu mežā, bet viņš atvēlēja šo vietu savam brālim. Brālis tur nomedīja četrus zaķus, bet Augustam neviena. Mājās aizbrauca tik neapmierināts – krieviski vien runāja. Izvietojot medniekus, bija jārīkojas smalki. Vienā reizē nolikām Vosam blakus Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Pēteri Strautmani. Strautmanis nomedīja alni ar skaistiem ragiem. Tad bija lielas pārrunas, ka tā nedrīkst darīt. Viņi sastrīdējās. No tās reizes Vosam nevienu no citiem činavniekiem blakus nelika. Vienā pusē lika miesassargu, otrā šoferi. Tie pateica, ka medījums pienākas priekšniekam.
Kā pašam veicās zaķu medībās?
Normāli. Kad sāku strādāt Bauskas mežniecībā, uz Rundāli atbraucu retāk. Tolaik uz medībām jau bez meža sardzes pārstāvja nevarēja braukt. Kopā ar Bauskas rajona mednieku organizācijas vadītāju sāku braukt medībās uz Mežotnes pusi. Labākie rezultāti – vienās medībās seši zaķi. Vēl varēju nomedīt trīs, bet nešāvu tāpēc, ka viņi sēdēja. Vēl vienās medībās bija četri garauši, bet parasti bija ne vairāk par diviem.
Un kā ar lielākiem kukaiņiem?
Neesmu skaitījis. Bet ar tiem aļņiem bija interesanti. Septiņdesmitajos gados to bija ļoti daudz. Medīju pa pieciem gadā. Visticamāk, medījām tos par daudz. Atceros, bija medības, kurās nomedīja 18 aļņus. Astoņdesmitajos gados aļņu nebija. Tad atkal populācija atjaunojās. Kādās medībās Valdis lūdza mani nolikt vienu mednieku līniju, pats lika otru. Nostājāmies. Sāka skriet cūkas, nomedīju divas, bet nāca arī alnis ar milzu ragiem. Nepaspēju viņu noķert. Te pēkšņi parādījās otrs un nostājās aiz alksnīšiem. Starp stumbriem un zariem mazs caurumiņš šaušanai. Nospiedu ieroča mēlīti un alnis nokrita. Skatos – tādi ragi, bet vēl kustas! Kapāju, kamēr nekustas. Bija jau arī – piecpadsmitnieks! Bronzas medaļa. Skaisti lāpstveida ragi. Es gan vairs neesmu tik kārs uz trofejām, ja nu gluži virsū pats skrien… Pirms sešiem gadiem nomedīju stirnāzi ar zelta medaļas vērtiem ragiem. Līdz tam man bijuši tikai sudrabi. Šinī pusē stirnāžiem ir labi ragi. Klimats ir maigāks, arī plēsēju nav tik daudz kā Latvijas ziemeļos.
Vērtīgu stirnāžu ragu kolekcija.
Foto: Indulis Burka
Kā veicās briežu medībās?
Kad 1975. gadā sāku strādāt mežniecībā, jau ieraudzīt briežu pēdas vien bija notikums. Taču desmit gadus vēlāk mēs jau tos medījām. Brieži atnāca no Vilces, un izveidojās stabila populācija. Savukārt deviņdesmito gadu sākumā briežu jau bija par daudz. Bija brīži, kad no neliela mastiņa nāca ārā 60, pat 100 dzīvnieku. Bija brīži, kad vēl vecajos laikos gadā medīju pa 30 briežiem. Kolhoza priekšsēdētājiem par labu darbu deva briežu nomedīšanas atļaujas, un viņi mani aicināja talkā, tā teikt, lai var brieža gaļas desas pagatavot.
Ar kādu ieroci gāji medībās?
Jau astoņdesmito gadu vidū biju saņēmis atļauju iegādāties karabīni. Bija jāiet pie toreizējā iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika. Sēdēja tērpies formā ar lielām zvaigznēm uz uzplečiem. Iegāju kabinetā un nodomāju, nekas man nesanāks, bet viņš izdeva atļauju, pamatojoties uz dokumentiem, nemaz uz mani tā pa īstam nepaskatoties un neko neprasot. Varēju iet uz veikalu un pirkt. Toreiz jau nekā labāka par jātnieku KO karabīni nebija. Ar to ieroci izšāvu kādas 2000 patronas. Bet tad gan ar to ieroci pat avīzē vairs nevarēja trāpīt. Ierocis tādai šaušanai nebija paredzēts. Man stāstīja, ka krievu karavīrs ilgāk par 100 šāvieniem neizdzīvojot un labu metālu stobram tērēt neesot vērts… Tad iegādājos čehu karabīni. Lielisks ierocis, kas man vēl šobrīd ir un labi velk. Arī jauno laiku ieroči, lai tie kalpotu, rūpīgi jākopj. Kamēr esi iesācējs mednieks, tu nedomā, cik svarīga ir ieroča un optikas kvalitāte. To, kas un kā, saproti tikai pēc tam, kad esi pašāvis.
Vai esi pievērsies arī šaušanas sportam?
Kad sāku medīt, bija iespēja šaut stenda šaušanu, taču kaut kā tas neaizrāva. Jaunajos laikos privatizējām Bauskas šautuvi, un tad gan. Šāvu gan apaļo stendu, gan vēlāk sportingu, kas man patika labāk. Kad esi trenējies pieredzējuša speciālista vadībā, medībās ir pavisam cita šaušana! Un rezultāti tādi, ka pašam smaidīt vien gribas! Atjaunojām šautuvi un šāvām.
Kā vērtē mednieka nozīmi dzīvē, sabiedrībā, valsts aizsardzībā?
Savulaik Arvīda Kalniņa izdotajā grāmatā Medniecība izlasīju šādu rindkopu: “Es, saka Brēms, esmu iepazinies ar mednieka dzīvi un medījis daudzās pasaules malās… un varu teikt, kas ir medības un mednieka dzīve, bet kā izteikt vārdos to, kas ir apņēmis un iekarojis mednieka sirdi un turēs viņu savos apkampienos, kamēr vien pukstēs šī sirds?… Visu, ko tikai daba var piešķirt, medības dod cilvēkam. Medības paver viņam meža dziļumu, vada viņu pa kalniem un zaļām ielejām, nes viņu pa jūrām, šūpo upju viļņos, parāda ceļu necaurejamos purvos un muklājos, liek viņam vadīt laivu klusos ezeros, sūta uz kamieļa muguras cauri tuksnešiem un stepēm, parāda viņam taciņu cauri bieziem mūža mežiem, iet viņam pa priekšu kā braša ceļa vadone… Medības paceļ mednieka sirdi, kas nedreb kā citas sirdis, bet apgaismo viņa mūža meža teiksmaino krēslu, sagatavo viņu cīņai ar lauvām. Medības dara vēl vairāk. Tās māca mednieku un cenšas izveidot no viņa krietnu cilvēku ar ļoti attīstītu ķermeni un garu. Medības agri ceļ mednieku no miega un sargā viņu no slinkuma un slaistīšanās. Stiprina viņa muskuļus, dod spēku locekļiem, piešķir izjūtas smalkumu, padara seju veselīgu un sārtu karstumā un aukstumā, vējos un lietū. Medības māca mednieku badoties, ciest slāpes un mokas, būt izturīgam un pateicīgam, atstumj no viņa liekas rūpes un raizes, dara viņu brīvu, lielu, stipru un vīrišķīgu. Kad vajadzēs aizstāvēt tēvzemi no nopietnām ienaidnieka briesmām, kad vajadzēs glābt sievu un bērnus, tad mednieka ierocis, ko lietot izmācīja medības, kalpos labākam mērķim nekā nevainīgu dzīvnieku nogalināšana. Tad viņš ies kaujas laukā un pratīs rīkoties ar uzticamo ieroci. Mežā mednieks dzīvo sev un ir apmierināts ar sevi. Ķildas un skaudība viņu neskar un neinteresē. Gadi iever viņa matos sirmus pavedienus, bet vaigi vēl sārti zied un nemazinās kaisle. Sirds paliek mūžīgi jauna.” Šie vārdi izsaka visu par mums, medniekiem, par to, kā mēs dzīvojam un ko izjūtam pret dabu, valsti, savu zemi. Nav iespējams pateikt labāk un precīzāk. Turklāt šie vārdi uzrakstīti jau sen. Arī es to, ka esmu mednieks, izjūtu tieši tā. Latvijā ir 21 tūkstotis mednieku. Tās ir divas divīzijas. Pat ja puse būs gatava nepieciešamības gadījumā aizstāvēt dzimteni, tā ir viena divīzija cilvēku, kas māk apieties ar ieročiem un spēj izdzīvot grūtos apstākļos mežā. Es tikai nesaprotu, kāpēc valsts tik dīvaini izturas pret medniekiem – cilvēkiem, kuri bez īpaša uzaicinājuma būs gatavi valsti aizstāvēt. Kāpēc medniekus neatbalsta, kāpēc sarežģī iespēju par mednieku kļūt?
Šie stirnāža ragi novērtēti ar zelta medaļu.
Foto: Indulis Burka
Esi bijis arī medību kluba vadītājs.
Kad juku laikos sāka tā pasaule brukt, nodibinājām mednieku klubu Bauskas zemgaļi. Mani ievēlēja par vadītāju. Tā līdz pagājušās sezonas beigām biju priekšnieks. Taču laiks paņem savu un vairs nepietiek spēka. Kad esi arī medību vadītājs, tu ej visiem pa priekšu. Bet ja vairs tik ātri paiet nevari? Nav forši. Lai strādā jaunie. No darbošanās valdē gan mani neatbrīvoja.
Vai tev kā medniekam ir turpinājums?
Jā, mans mazdēls arī ir kļuvis par mednieku. Pagaidām gan viņš medībās brauc retāk, kā jau jauniem cilvēkiem – skuķi vien prātā. Bet viņš noteikti būs labs mednieks!
Vilku medības visu gadu, kā arī trakie piedzīvojumi mežacūku medībās. “Šauj garām!” # 135 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
