Pieredze

Mārcis Cielava: “Es priecātos, ja sunim būtu pēc iespējas mazāk darba”0

Mārcis Cielava no Bēnes ir mednieks vismaz trešajā paaudzē. Viņš ir viens no tiem medniekiem, kurš patiešām zina medību suņa vērtību un to, ka pret medījumu vienmēr jāizturas ar cieņu. Viņš uzskata – neesi pārliecināts, ka viss izdosies, sprūda mēlītei jāpaliek nenospiestai.

Kāpēc tu esi mednieks?

Medības mani ļoti aizrauj. Turklāt es ģimenē neesmu pirmais mednieks. Mans vectēvs medīja, tāpat arī tēvs ir kaislīgs mednieks. Viņš visai ātri tika ievēlēts par mednieku kluba vadītāju, un tādējādi es uzaugu ģimenē, kur viss tā vai citādi bija un ir saistīts ar medībām. Arī mans krusttēvs ir mednieks, lai gan ne tik aktīvs.
Es to visu redzēju, gāju līdzi, vakaros klausījos mednieku stāstus, gāju palīgā jaukt bebru dambjus. Un, kad tētis vakarā atnāca no dzinējmedībām, viņš mani vienmēr pacienāja ar kādu sviestmaizi, kas jau iepriekš bija sasmērēta lieka. Tās viņš dēvēja par zaķu maizītēm. Un es patiešām domāju, ka tās viņam mežā ir iedevis zaķis! Mana kļūšana par mednieku bija likumsakarīga.

Un kad tu pirmo reizi devies līdzi medībās?

Man bija vienpadsmit gadu. Gāju līdzi kā dzinējs. Ir bijuši arī vairāki amizanti gadījumi. Pirmajā sezonā pāris pirmās reizes es gāju dzīt kopā ar tēti. Pēc tam bija jāiet vienam. Protams, kopā ar citiem dzinējiem, bet vienam. Man bija nopirkti garie zvejnieku zābaki. Strauji augošam puišelim, protams, tie bija vairākus izmēru lielāki, nekā tajā brīdī vajadzēja. Lai tajos varētu paiet, bija jāvelk divas vilnas zeķes un arī tad zābaki jātur aiz malām.
Kad dzirdēji kādu skrienam, kaut vai stirnu, un tai no aizmugures pakaļ rejot vēl skrēja suns, mirklis jau šķita ļoti saviļņojošs. Pirmā doma bija pašam kaut kur glābties!
Mūsu ģimenē vienmēr bijuši medību suņi. Tā nu sagadījās, ka manas pirmās dzinējmedības tādas bija arī sunim – vācu medību terjeram. Mans suns aizskrēja uz priekšu un sāka riet. Man priekšā neliela taciņa, pa kuru jāiet, un priekšā rej suns! Biju nobijies jau tāpēc vien, ka bija jāiet vienam, un vēl suns uz kaut ko rēja. Nodomāju, es tos zvērus netraucēšu un mēģināšu klusām aiziet garām. Man taču bija bail, kad viņi skrēja!
Tajā brīdī suņa aprietā mežacūka izlēca uz taciņas un skrēja uz manu pusi – man likās, ka tā skries man virsū! Nodomāju – klāt mana pēdējā stundiņa, un grasījos mukt. Tuvumā bija kaut kādi koki… Nezinu, kā es to izdarīju, bet izbīlī uzkāpu lazdu krūmā, kurā principā zaru nav… Jā, ar tiem pašiem garajiem zvejnieku zābakiem, kas man bija vairākus izmērus par lieliem. Cūka aizskrēja. Vēl pēc brīža es sapratu, ka vairs nevaru noturēties lazdā, nošļūcu zemē un uzreiz uzkāpu citā kokā.
Pasēdēju, saņēmos drosmi un kāpu lejā, lai ietu līdz masta beigām.
Atceros, mani tētis ņēma līdzi uz medībām un ļāva sēdēt atsevišķā tornītī. Tad es biju novērotājs! Ja kaut ko pamanīju, sūtīju viņam īsziņu. Tālrunī bija priekšapmaksas karte, un, lai nebeigtos kredīts, varēju tikai uzpīkstināt. Tā nu pienāk krēsla un jākāpj lejā. Līdz mašīnai arī visai tālu, kamēr aiziešu, būs satumsis. Gāju un ik pa brīdim atskatījos. Man bija tikai trīdpadsmit gadu. Pastāvēju, paklausījos, un tad kājas pašas ātri nesa līdz mašīnai. Domāju, ja dzirdēšu ko nočabam, došu ziņu tētim, lai nāk palīgā… Taču bieži vien tās čabinātājas bija peles.

Selektīvais. Cirsmā sastapts un nofotografēts. Ar kluba biedriem apskatītas bildes un nolemts, ka medījams. Tad cirsmā ienests medību tornis. Pēc nedēļas Meža māte deva iespēju stirnāzi nomedīt.
Selektīvais. Cirsmā sastapts un nofotografēts. Ar kluba biedriem apskatītas bildes un nolemts, ka medījams. Tad cirsmā ienests medību tornis. Pēc nedēļas Meža māte deva iespēju stirnāzi nomedīt.

Tavā ģimenē vienmēr ir bijuši medību suņi. Kāpēc?

Es nezinu, kāpēc tētis izvēlējās turēt medību suņus. Kad es piedzimu, mums jau bija vācu medību terjers. Tad vēl viens un vēl viens. Tie visi ir labi strādājuši. Paralēli ir bijuši arī vācu īsspalvainie un asspalvainie putnusuņi.
Tēvs kādreiz aktīvi alās ķēra jenotsuņus, lapsas un āpšus, un vācu medību terjers bija lieliska izvēle.
Mums suns vienmēr ir bijis arī kā pilntiesīgs ģimenes loceklis. Tas nekad nav bijis medību aprīkojuma elements, kurš ātri skrien, rej un dzen medījumu ar balsi. Tie, kuriem suņa nav, bieži vien nesaprot tā vērtību.
Kādreiz, kad ir ievainots medījums, to suns notur uz vietas un ir jāiet izbeigt ievainotā dzīvnieka ciešanas, šobrīd es to negribu ļaut kuram katram medniekam. Mednieks, kuram nav suņa, uztraukumā var piemirst, ka šis suns nav tikai medību palīgs, bet ir kāda ģimenes loceklis un šajā sunī ir ieguldīts milzum daudz laika un darba. Un par naudu vispār nerunāsim…

Tagad tev ir bavārietis. Tas nav suns medībām alās un dzinējmedībām.

Mēs kādā brīdī sapratām, ka, dzīvnieku skaitam kļūstot lielākam, ar vācu medību terjeriem vien nepietiek, lai gan viņi visi vienmēr ir lieliski strādājuši arī pa asinspēdām. Taču, kad ir daudz atšķetināmu dzīvnieku pēdu, šo suņu iespēju var būt par maz. Tad nu tēvs izdomāja, ka nepieciešams Bavārijas asinspēdu dzinējsuns. Šī doma viņam bijusi jau sen, tikai bija jāsagaida īstais brīdis, lai to īstenotu. Sākumā tas bija tēva suns. Arī es jau biju devies savā dzīvē. Taču medījām kopā. Tad, tētim mainot dzīvesvietu, suns nonāca manā ģimenē. Suns pret to neiebilst un labprāt ir kopā gan ar mums, gan tēvu.
Šobrīd šajā jomā ļoti aktīvi izglītojos pats un cenšos izglītot savu suni.

Dodoties uz masta, suns zina, ka jāseko aiz muguras.
Dodoties uz masta, suns zina, ka jāseko aiz muguras.

Vai ir viegli atrast informāciju par to, kā suni mācīt?

Man grūti salīdzināt, kā tas bija iepriekš, jo nebiju par to interesējies. Bija vācu medību terjeri, tie labi strādāja un par viņu apmācību galva nebija jālauza. Bija vecāks suns, kuram līdzi gāja jaunākais un mācījās darba procesā. Suņi ļoti labi mācās viens no otra. Taču gan tikumus, gan arī netikumus.
Manā ģimenē vienmēr ir bijuši suņi. Man ir 33 gadi, un domāju, ka zinu visu, taču šādi domāt ir ātrākais ceļš uz strupceļu izaugsmē.
Jā, man bija bavārietis. Taču pirmajā sezonā bija tā, ka nebija tādu grūtāku asinspēdu, ko viņam meklēt. Jā, bija reizes, kad medījums aizgāja netālu un treniņa dēļ ļāvu sunim to atrast. Taču, ja dzīvnieks ir netālu, suns paceļ degunu vējā un atrod to ar augšējo ožu.
Kādā brīdī es sapratu – sunim ir trīs gadi, atsevišķas reizes tas nostrādā perfekti, atsevišķās nesaprot, ko es no viņa vēlos. Atmetu savu ego un sāku mācīties, meklēt padomus pie suņu īpašniekiem, kuru audzēkņi strādā ļoti augstā līmenī. Iespējams, informācija bija pieejama arī agrāk, taču pie manis tā atnāca pēdējo gadu laikā. Sākot nopietnu apmācību, arī manam sunim darba spējas ļoti, ļoti pieauga. Pats galvenais – sunim ir jāsaprot, ko tu no viņa vēlies.
Rudenī manai bavārietei bija kucēni, un es centos atrast kucēniem tādus saimniekus, kas viņus savās mājās pieņems kā ģimenes locekļus. Ar kucēnu saimniekiem joprojām uzturam ciešu saikni, un mums ir sava WhatsApp grupiņa. Rīkojam arī kopīgas apmācības. Es saku lielu paldies Mārtiņam Pavāram un Artim Kapeniekam. Viņi man par bavāriešiem ir iedevuši ļoti daudz informācijas un praktisku padomu. Un ar Mārtiņa Pavāra suni mēs pārojām. Viņš ir atvedis no ārzemēm svaigas asinis.

Suns nav šķērslis medībām ar pieiešanu. Šoreiz medību biedrs nomedīja stirnu, kas palika uz vietas, un sunim darbs izpalika.
Suns nav šķērslis medībām ar pieiešanu. Šoreiz medību biedrs nomedīja stirnu, kas palika uz vietas, un sunim darbs izpalika.

Kā kucēni reaģē uz kopīgajām apmācībām, atpazīst savus brāļu un māsas, mammu?

Man ir grūti pateikt, kā būs vēlāk, jo apmācības mēs rīkojām, kad kucēniem bija četri mēneši. Viņi gribēja daudz spēlēties. Divi uzreiz sāka luncināt astītes un skrēja pie mammas. Tur uzreiz bija skaidrs, ka viņi to ir atpazinuši. Pat meklēja iespēju tikt pie pupa. Mamma paliek mamma!

Vai tev pašam ir nācies suņa apmācības procesā pieļaut kļūdas?

Protams! Kā man patīk teikt – velns slēpjas sīkumos. Un tieši šie sīkumi mēdz radīt lielākās problēmas. Piemēram, liekot mākslīgās asinspēdas. Lai nebūtu manas smakas, lūdzu to izdarīt draugiem. Es pēc diennakts aizbraucu, un suns iet savā dzīvē pirmās šāda veida asinspēdas. Esam redzējuši, ka pēc šāviena cūka ieskrien biezoknī un tā šīs asinspēdas ir arī izliktas. Biezoknis ir tāds, ka es ar suni pavadā tam nespēju izspraukties cauri. Nācās vilkt suni atpakaļ, un suns nesaprata, kāpēc tā notiek. Bet es fiziski nespēju tur ielīst! Bet tas nozīmē tikai vienu – treniņos pēdas jāliek vietā, kur sunim var iziet līdzi! Bavāriešu izcelsmes vietās ir dižskābaržu meži, kas vairāk atgādina parku, tur var sunim izsekot arī tad, ja tas ir pavadā.
Un vēl asinspēdu galā jābūt reālai balvai – piemēram, dzīvnieka ausij vai kājai. Desa nav labākais risinājums. Ir jābūt reālam finišam, lai sunim rodas uzcītība meklēt. Arī izlieto asiņu daudzumam nav tik lielas nozīmes, tāpat kā laikam, kas pagājis kopš pēdu uzlikšanas.
Suns aiziet līdz desai, kur ir izliets vairāk asiņu un izspārdītas sūnas, lai imitētu dzīvnieka apgulšanās vietu. Sunim desa un asinspēdu finišs nesaliekas kopā. Suns sāk meklēt plašākā apvidū pēdu turpinājumu. Un tu, uzskatot, ka pēdas veiksmīgi izietas, kā balvu iedod desu… Kas notiek? Suns saprot, ka tad, kad viņš ir šķietami pazaudējis pēdu turpinājumu, tomēr saņems balvu un uzslavu! Tas nav pareizi. Ja suns asinspēdu galā atrod reālu brieža ausi vai kāju, viņš laimīgs to nes līdz automašīnai un vēlamais efekts ir panākts.

Vai ir svarīgi, cik ātri pēc šāviena tiek sākta meklēšana?

Tas ir ļoti svarīgi un atkarīgs no suņa šķirnes. Mana pieredze, ja meklē universāls medību suns, tad ideāli uzsākt meklēšanu 2–4 stundās. Nereti suņi spēj labi strādāt arī pēc 8–12 stundām. Ar asinspēdu suni 24 stundas nekad nav bijis šķērslis. Treniņos bavārieši iziet 48 stundu pēdas. Medību situācijā es ar savu Bafu tik vecas pēdas pagaidām neesmu gājis – būtu interesants izaicinājums tādas pamēģināt. Savulaik, kad lielākoties medīja ar gludstobra ieročiem un leišu lukturiem, bija tā: šāviens uz mežacūku un cūka aizskrien metrus trīsdesmit. Bezsniega apstākļos mednieks medījumu bez suņa atrast nevar. Un arī sniegā tas ne vienmēr ir iespējams. Īpaši, ja ir bijis bars.
Tad nu mēs vācu medību terjeru uzreiz vedām, šāviena vietā paturējām pavadā, lai viņš nolasa pēdas. Taču sunītim jaudas kājās ir vairāk nekā saprašanas. Visbiežāk viņš aizskrien un dzen ar balsi tās cūkas, kuras ir aizmukušas, nevis sameklē to vienu sašauto, kas jau ir izdzisusi. Pēc kāda laika suns ir atpakaļ. Nu viņam kājas vairs neskrien ātrāk par galvu un degunu. Viņš mierīgi aiziet, atrod un aprej nomedīto dzīvnieku. Tā ir lieliski strādājuši pēdējie trīs terjeri.
Šobrīd medības ir attīstījušās. Nevaru apgalvot, ka tā ir visur, bet tas, ko es redzu – mednieki ir kļuvuši zinošāki un ar labākām šaušanas prasmēm. Daudz vairāk tiek izmantoti vītņstobra ieroči, kas ir precīzāki un jaudīgāki par gludstobriem. Nakts redzamības tēmēkļi ir pieejami un būtiski uzlabo redzamību krēslas stundās, un ļauj raidīt precīzāku šāvienu. Suņiem darba ir mazāk, jo mednieku atbildības sajūta un šaušanas prasmes aug, taču meklēšana ir sarežģītāka, jo liels dzīvnieku blīvums. Un bavārietis ir tieši piemērots šādām situācijām.
Septembra vakarā piezvana, ka ir šauts ļoti liels briežu bullis. Bullis iegājis mastā. Mednieks, kungs gados, izšāvis. Tad sagaidījis, kamēr atbrauc dēls ar lukturīti. No kluba biedra vēl aizņēmušies termomonokli, lai būtu vieglāk meklēt. Kamēr var sākt meklēt, jau ir piķa melna tumsa. Pēc 150 metriem mežā asinis pazūd… Saku, ka būšu no rīta. Ir septembris, ir plus divdesmit grādu, mednieks parāda asinspēdas, un suns ved. Dzīvnieku blīvums liels, viss mežs pēc buļļu aromāta, pat es to jūtu. Sunim nav viegli, bet pa asinspēdām aizved 280 metrus. Tālāk asiņu nav. Paļaujos uz suni, kurš mani ved tālāk. Pēkšņi netālu pieceļas govis. Tās aizskrien, un suns vairs nemeklē. Ejam atpakaļ līdz pēdējām pamanītajām asinīm. Ejam vēlreiz, un suns ved mani līdz brīdim, kad paceļ galvu un ar augšējo ožu kaut ko sajūt, tad paiet sāņus. Suns sāk riet. Pieceļas bullis. No stāstītā saprotu, ka šis nav tas bullis, uz ko raidīts šāviens. Kad dzīvnieks aizskrien, iztaustu guļvietu – tā ir silta un sausa, asiņu nav. Suns ir noguris un vienā brīdī pat noguļas zemē dzesēties. Un tā bija mana kļūda, ka meklēju dienas vidū. Suns ātri nogura, jo meklējot tas patērē ļoti daudz enerģijas. Pieredzējušākie meklētāji man ieteica pagaidīt pēcpusdienu vai vakaru un braukt tad. Bavārietim arī vecākas pēdas būs pa spēkam un nebūs tik grūti. Es tagad arī treniņos esmu licis 48 stundu pēdas, un viss izdevies lieliski. Tā ir būtiska nianse – nebraukt uzreiz, bet pagaidīt piemērotākus apstākļus sunim. Ja ir jāmeklē tūlīt pēc šāviena, bieži vien labāks palīgs būs laika, kas ievainoto dzīvnieku panāks un apturēs, līdz pienāks mednieks. Laikas vietā šajā gadījumā var būt arī kurchārs vai drāthārs vai cits universāls medību suns.
Manam tēvam kādreiz bijā drāthārs, kurš ļoti labi gāja svaigas asinspēdas. Dienā piegāja un aprēja dzīvnieku. Naktī viņš baidījās un aprēja no 20–25 metru attālumā. Kad tev ir jāizbeidz dzīvnieka ciešanas, tas nav ērti. Īpaši, ja ievainotais dzīvnieks ir cūka. Klāt jāiet tev, nevis to dara suns, kurš tomēr ir veiklāks un piesaista cūkas uzmanību. Tad medniekam ir lielākas izredzes uz sekmīgu iznākumu. Kad sapratām, ka suns naktī netuvojas dzīvniekam, mēs tumsā izmantojām vācu medību terjerus.

Abonē 6 mēnešiem! Žurnāls Medības – vienīgais tikai medniekiem

Vai bavārietim ir jāļauj dzīt dzinējmedībās?

Esmu lasījis literatūrā, kas tas nav pareizi. Līdz divu gadu vecumam jāmāca tikai asinspēdas, lai suns tās zinātu un, ejot pa mežu, nepārslēgtos uz svaigām dzīvnieku pēdām. Savu suni esmu mācījis pēc šīs teorijas un dzīt nelaidu. Bet mana praktiskā pieredze saka ko citu – esmu redzējis divu bavāriešu saimniekus Latvijā, kuriem ir žēl suņa, ka tam dzinējmedību laikā jāsēž automašīnā, tāpēc viņi laiž dzīt. Abi bavārieši dzinējmedībās strādā perfekti. Un neviens no viņiem līdz šim nav bijis savainots. Viens no viņiem sastrādājies ar laiku. Un šī laika ne vienmēr pati meklē dzīvniekus, bet skraida pa mastu un klausās, gaidot signālu no bavārieša – kad tas sāk riet, tad dodas palīgā un tandēmā strādā lieliski! Kas nav patīkami – abi suņi sivēnus notur uz vietas, nevis izdzen no masta. Asinspēdu gadījumā bavārieti palaiž pa pēdām un tam no muguras laiku. Abi tandēmā lieliski notur savainotu dzīvnieku.
Man nav nekas iebilstams, ja dzinējmedībās dzen putnusuņi vai asinspēdu suņi. Lai arī es redzu šos labos gadījumus, ja man būtu sava māja un es varētu atļauties vairākus suņus, man noteikti būtu dzinējmedībām cits suns un bavārieti es izmantotu tikai asinspēdām.

Situācija ir depresīva un skumja! Saruna ar Jāni Baumani. “Šauj garām!” #233 epizode

Tu nodarbojies arī ar šaušanas sportu. Kāpēc pievērsies sportingam?

Mans vectēvs savulaik ir šāvis šķīvīšus. Šis sporta veids savulaik tika ļoti atbalstīts, bija pieejamas patronas, katrā rajonā bija vairākas šautuves. Arī līdzekļu ziņā tas bija daudz lētāk. Šaut ir mans hobijs. Neuzskatu, ka manas spējas būtu tik augstas, lai sauktu sevi par sportistu. Šauju ne tikai sportingu, bet visu, kas, manuprāt, man var palīdzēt medību situācijās.
Man patīk iedziļināties sīkumos. Šaušanas treniņi ļoti palīdz medību situācijās. Ja tu gribi tikai šaut – brauc uz šautuvi, kur tev būs garantēti 25 mērķi katrā sērijā. Tev nevajag gaidīt 25 pīles, lai uz tām izšautu. Un tu vari trenēties šautuvē instruktora uzraudzībā. Medības nav treniņš šaušanā!
Es diezgan kritiski cenšos skatīties uz savām šaušanas prasmēm, savām veiksmēm, neveiksmēm. Meklēju likumsakarības, un, ja nesaprotu, tas man ļoti nepatīk. Treniņi šautuvē man ir nepieciešami, lai šautu labāk medībās.

Pagājušajā sezonā tev bija visai labi panākumi Mednieku līgā.

Jā, sāku M1 grupā pie iesācējiem un, sezonu noslēdzot, man vidējais trāpījumu procents bija virs 90! Tā es tiku pārliks M2 grupā un tur esmu pašā lejasgalā. Jātrenējas. Kad to daru apzināti un cenšos ko darīt citādi, lai uzlabotu rezultātu, ir baigā bedre. Cenšoties izpildīt to, ko man ir pateicis instruktors, mans rezultāts nokrita uz pusi mazāks, bet tagad atkal ir lēns progress. Es neatlaidīgi turpinu klausīt padomus un apgūt teoriju, tehniku un izpildīt kustības.

Sašauts kārtējais mērķis.
Sašauts kārtējais mērķis.

Tu, trenējoties šaušanā, droši vien esi sapratis, ko lielākais vairākums mednieku dara nepareizi.

Tur ir milzum daudz lietu. Vislielākā kļūda – mednieki netrenējas šaušanā. Tas ir numur viens! Numur divi – šāviena brīdī tiek apturēts stobrs – tiek pārstāts sekot pa mērķa trajektoriju, un tāpat stobrs tiek norauts uz leju. Bailēs no šāviena stobrs tiek rauts uz leju ar pirkstu, tiek spiests pretī laidei ar plecu, reizēm aizver acis šāviena brīdī. Numur trīs – ir nepārvarama vēlēšanās trāpīt tajā punktiņā, kas desmitniekam pa vidu! Un šī vēlme rada daudz lielāku postu nekā pienesumu.

Bet jātrāpa jau ir motortelpā! Tā ir pietiekami liela vieta, kur jebkurš trāpījums būs nāvējošs!

Tā ir! Ja mednieka mērķis būtu skrejošajā mežacūkā neizšaut ārpus septiņnieka robežām. Un to, visticamāk, varētu izdarīt lielākā daļa mednieku. Šaujot lielākā mērķī, mednieks gūtu augstāku rezultātu, nekā cenšoties iešaut desmitniekā! Bet tajā brīdī, kad tiek mēģināts trāpīt ilknī, rodas ziepes. Piemēram, tiek vilkts pa deviņnieka robežu, un varētu mierīgi nospiest sprūda mēlīti, bet mednieks grib to desmitnieku un veic korekciju ar strauju kustību un strauji spiež mēlīti. Rezultātā notiek nekontrolēta darbība un, šādi rīkojoties, bieži izšauj uz korekcijas pusi vispār ārpus punktiem. Reālās medībās tāpat, un nav jātēlo snaiperis! Ir jātrāpa zonā, kur lode spēs izdarīt to, kam tā ir paredzēta. Un dzīvniekam šī nāvējošā zona sirds/plaušu rajonā ir daudz lielāka nekā galva.
To saprot tikai tad, kad sāk trenēties vai arī ļoti daudz šauj medībās. Starp citu, lielisks veids, kā trenēties, ir šaut ar pneimatisko ieroci. Tas palīdz apgūt ieroča noturēšanu arī pēc šāviena un ir arī lēti. Trenēties vajag, lai šāviens nav kas nezināms, jo nezināmais mūs parasti baida.
Savukārt pēc tam, kad jau gūtas iemaņas, medībās var izbaudīt treniņu nestos augļus. Kādās medībās pa rāciju man paziņoja, ka uz mani kaut kas laužas. No meža nāk pieci brieži. Man ar četriem šāvieniem veiksmīgi izdevās nomedīt trīs no tiem. Un tas izdevās tāpēc, ka spēju kontrolēt ieroci un savas emocijas. Jau laikus izvēlējos drošo šaušanas sektoru un sapratu, ko un kā darīšu. Šāvu ārpus masta, nevis tur, kur var būt dzinēji.
Es neatbalstu vairāku dzīvnieku nomedīšanu ar vienu šāvienu. Viens šāviens – viens dzīvnieks. Nedrīkst raidīt šāvienu, ja aiz tā dzīvnieka, ko vēlies nomedīt, stāv vēl viens dzīvnieks. Ja situācija nav droša, šaut nedrīkst!

Tu palīdzi medniekiem atrast savainoto dzīvnieku. Kāpēc, tavuprāt, šādas situācijas notiek un kā no tām izvairīties?

Neviens nav ideāls, kļūdas pieļauj visi. Medniekiem nereti jāpilda lieli nomedīšanas limiti, un agri vai vēlu tā kļūme šāviena brīdī gadās. Lai medījums tiktu nomedīts, ir jātrāpa zonā, kur trāpījums ir nāvējošs, un nedrīkst pārvērtēt ne savas, ne ieroča spējas. Jābūt paškritiskam. Labāk, lai suns paliek bez darba, nekā dzīvnieks, uz kuru raidīts šāviens, cieš no ievainojuma. Ja izlemts šaut, jācenšas lodi raidīt lielākajā nāvējošajā zonā. Dzinējmedībās tas nav realizējams, bet gaides medībās, ja ir kaut vismazākās šaubas, ka netrāpīsi, šaut nevajag!
Nereti redzētas neveiksmes, kad mednieki neprot izbeigt savainota dzīvnieka ciešanas. Tie iet ļoti tuvu klāt. Dzīvnieks mednieku pamana un cenšas aizbēgt. Ja tas vairs nevar piecelties kājās, tad strauji kustina galvu. Un tad nu mednieks mēģina trāpīt galvā, kas ir neliels un kustīgs mērķis… Tiek šauts vienu, otru un pat trešo reizi, un trāpīt tik neprognozējami kustīgā mērķī ir ļoti, ļoti grūti! Paškritiski izvērtējot savas šaušanas prasmes, ir jāpieiet dzīvniekam tik tuvu, lai tas nācēju nepamanītu. Un tad no labākās pieejamās šaušanas pozīcijas jāraida nāvējošais šāviens nekustīgā mērķī – tur, kur tev vajag.

Kurš no medību veidiem tev ir sirdij tuvākais?

Tas ar laiku ir mainījies. Uzsākot medību gaitas, man vislabāk patika dzinējmedības. Tagad šim medību veidam manā uztverē vairāk ir sociāla funkcija. Kad tikko sāku šaut šķīvīšus, man mīļākās kļuva pīļu medības. Sezonas laikā izlaidu tikai divas vai trīs svētdienas. Visās pārējās medījām pīles lieliskā kompānijā. Turklāt līdzi ņēmām bavārieti, kurš sākotnēji nomedītās pīles mums pienesa. Vienā brīdī gan to pārstāja darīt, un vēl līdz šim neesmu sapratis, kāpēc tā notika. Sezonas laikā nomedījām vairāk nekā 60 pīļu un neatradām tikai trīs.
Pīļu medībās vairs nepiedalos, ja nav suņa, kas meklē medījumu. Nav jēgas medīt pīles un barot ar tām lapsas un jenotsuņus.
Ļoti patīk medīt vilkus. Šīm medībām ir īpašs šarms. Piemēram, šogad mednieks bija dzirdējis gaudošanu un uzaicināja ciemos šaušanas treneri Daini un mani. Vakarā atradu vilkus piegaudojot, bet tie neiznāca klajumā. Uznāca tumsa, un redzēt nebija iespējams. Mājās nebraucām un pārnakšņojām netālu. Rīta pusē pa tumsu devāmies tuvcīņā dziļāk mežā uz kādu klajumiņu. Lēni, lēni, pa solītim, lai nenodotu sevi. Gaismai svīstot, saucu ar svilpi. Zibenīgi izskrēja trīs vilki, no kuriem divus nomedīja Dainis. Tādās reizēs laika izjūta pazūd, viss notika zibenīgi. Neizšāvu tāpēc, ka, beidzot saukt, es pat nepaspēju nolikt svilpi un paņemt ieroci, kā jau parādījās vilki un atskanēja šāvieni. Tās bija trīs minūšu medības, ja neskaita iešanu.
Šobrīd man mīļākās ir gaides medības, jo tajās varu doties kopā ar suni. Suns nāk man aiz muguras un, ieraugot zvēru, ja nav tieši aiz muguras, tur nostājas. Kad esam bebru medībās, viņa man laikus parāda, kad bebrs tuvojas. Nomedīto bebru suns iznes no ūdens. Bieži suns pirmais sajūt dižmedījumu, un pēc suņa es saprotu, no kuras puses gaidīt medījumu. Pēc šāviena suns sagaida komandu un tikai tad dodas sameklēt medījumu. Tās ir lieliskākās medības. Un, jā, man patīk kopā ar suni meklēt asinspēdas.

Mārcis Cielava: “Vilku medības ir manas mīļākās. Šogad izdevās piesaukt trīs vilkus ar speciālu svilpi. Divus vilkus mans draugs Dainis meistarīgi nomedīja, viens no tiem ir zelta medaļas vērts.”
Mārcis Cielava: “Vilku medības ir manas mīļākās. Šogad izdevās piesaukt trīs vilkus ar speciālu svilpi. Divus vilkus mans draugs Dainis meistarīgi nomedīja, viens no tiem ir zelta medaļas vērts.”

Noteikti par to tev ir ne viens vien stāsts!

Stāstu ir gana daudz, bet tad šim tematam vajadzētu atvēlēt visu interviju. Šāviens tikai raidīts uz mežacūkas sivēnu krēslā pie barotavas. Šauts tika galvā. Sivēns aizgāja ar nelielām asinspēdām. Mednieks man zvanīja un ļoti pārdzīvoja, kāpēc tā darījis. Nākamajā rītā devāmies palīgā meklēt. Nogājām pāris kilometrus. Sīkas asinspēdas. Savainotais dzīvnieks no sākuma bija nošķīries no bara, pēc tam atkal pievienojies. Vietām mežā sniedziņš ir, vietām nav. Suns šķērsoja kanālu. Es tam pāri netiku, tāpēc nācās suni atsaukt. Braucām riņķī un turpinājām meklēt. Tieši pa mežacūku pēdām nogājām piecus kilometrus. Sunim GPS rādīja, ka tas nogājis vairāk nekā divdesmit kilometru, man bija pāri par vienpadsmit kilometriem. Meklēšanu pārtraucām… Tas bija februāra sākumā. Aprīļa vidū mežā tika atrasts beigts mežacūkas sivēns bez apakšējā žokļa. Februāra šāviena autors brauca to apskatīt un atzina, kas tas, visticamāk, ir tas pats sivēns, uz ko viņš bija raidījis šāvienu galvā. Dzīvnieks ar atšautu žokli bija eksistējis gandrīz divus mēnešus līdz nomira…
Mednieks par šo savu situāciju paškritiski izstāstīja citiem kluba biedriem, lai viņi var mācīties un kļūdas neatkārtot. To vērtēju ļoti augstu!
Šādi stāsti ir tie, par kuriem nevajadzētu kautrēties. Tie ir jāstāsta. Jā, kļūdas var gadīties jebkuram, tās nav patīkamas, bet no tām mēs varām mācīties. Es priecātos, ja sunim būtu pēc iespējas mazāk darba.

Labais tonis ir teikt, ka daba iet bojā! Māris Liopa “Šaujam garām!” #234 epizode

Abonē žurnālu Medības!

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

ME
Medības
Pieredze
Skaties līdz galam! Maģiskā svilpīte jeb kā kontrolēt suni ar svilpienu komandām?
Ekskluzīvi 23 stundas
ME
Medības
Pieredze
Māris Ūselis: Problēma ir samilzusi, bet tagad vismaz ir redzamas sadarbības iespējas un risinājumi
Ekskluzīvi 23 stundas
ME
Medības
Pieredze
Ērces un parazīti – sunim var būt nāvējoši! Sarunas par suņiem #17
Ekskluzīvi 4 dienas
ME
Medības
Pieredze
Mežacūku medības postījumu vietās – vasaras piedzīvojums. Mednieka dienasgrāmata #31
Ekskluzīvi 6 dienas
ME
Medības
Klausies!
Ja biedrs taujā pēc statūtiem, tas nav jāizslēdz no kluba! “Šauj garām!” #240 epizode
Ekskluzīvi 6 dienas
ME
Medības
Virtuve
Trīs labas lietas! Dinozaura steiks, šašliks un trihinelizēta mežacūka! No dabas līdz galdam #7
Ekskluzīvi Nedēļa
ME
Medības
Aprīkojums
Vienkāršākais no stirnāžu mānekļiem – Buttolo. Lietošanas pamācība un padomi
Ekskluzīvi 15. jūlijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Sezonas atklāšana – kā to visu uz torni aiznest? Mednieka dienasgrāmata #30
Ekskluzīvi 15. jūlijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Talsos atklāta pneimatiskā šautuve! Kāpēc vajadzīga? “Šauj garām!” reģionālās ziņas no Talsiem
Ekskluzīvi 13. jūlijs, 2024
LD
Linda Dombrovska
Aprīkojums
Kas tas ir un ko tas ēd? Multispektrālais binoklis HIKMICRO HABROK HQ35LN
Ekskluzīvi 13. jūlijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Medībās ar Jāni Pūteli – āzītis, ruksītis un basas kājas! Mednieka dienasgrāmata #29
Ekskluzīvi 10. jūlijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Laukos visi normāli džeki ir mednieki – Jānis Misiņš. “Šauj garām!” #239 epizode
Ekskluzīvi 10. jūlijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Medību suns. Kā mācīt sunim iet asinspēdu? Praktiskais seminārs #40
Ekskluzīvi 9. jūlijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Lapsa apbērnojusies mājas pagalmā! Ko darīt? Aculiecinieka video
7. jūlijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Mācieties, no štoka nebūs, bet vajadzētu nolaizīt bulli! Mums 5 miljoni skatījumu!
Ekskluzīvi 3. jūlijs, 2024
Indulis Burka
Aprīkojums
Aprīkojums medībām. Satriecoši labs attēls ar 640 pikseļu matricu
Ekskluzīvi 3. jūlijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Meža ķēniņš ar samta ragiem? Nē – Kvazimodo! “Šauj garām!” #238 epizode
Ekskluzīvi 3. jūlijs, 2024
Indulis Burka
Aprīkojums
Aprīkojums medībām. Mazs un kompakts – ThermTec Vidar 335
Ekskluzīvi 1. jūlijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Vai drīkst izmantot šaujamieroci pašaizsardzībai! “Šauj garām!” dalībniekiem #44
Ekskluzīvi 28. jūnijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Vai puskilometrā var izpētīt ragus? Pulsar Telos monokļu salīdzinājums un lietošanas pieredze
Ekskluzīvi 27. jūnijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Pļauka lācim, savilcēju loterija, gads klusinātāja iegādei. Jānis Pūtelis “Šauj garām!” #237 epizode
Ekskluzīvi 26. jūnijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Vienīgais, kas strādā! Aktuālais stirnāžu medību sezonā! Iesaka SIA Ieroči!
Ekskluzīvi 25. jūnijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Vai ar termo monokli var redzēt papardes ziedu? Skaties un saņem atlaižu kodu!
Ekskluzīvi 25. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
VIDEO. Lauksaimnieki ir gatavi pirkt dzesētavas, lai mednieki medītu briežus
Ekskluzīvi 25. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Ar pamatīgu šaušanos supermedniekā! 15 reizi notiek Purnavu muižas kauss 2024
Ekskluzīvi 22. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Kokneses klubu šaušanas mači!. Kāpēc vajadzīgi? “Šauj garām!” reģionālās ziņas no Kokneses
Ekskluzīvi 21. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Vieglākais veids, kā iemācīt sunim komandu “Guli”! Medību suņu apmācība
Ekskluzīvi 14. jūnijs, 2024
Sintija Dozberga
Virtuve
Gatavojam spiedienkatlā. TOP 11 šefpavāra ieteikumi, kā ātri pagatavot bagātīgu meža zupu
Ekskluzīvi 14. jūnijs, 2024
Emīlija Mariševa
Aprīkojums
Termiķis, kam ekrānā jābūt paziņojumam Don’t use while driving*
Ekskluzīvi 10. jūnijs, 2024
Indulis Burka
Aprīkojums
TESTS! Termotēmēklis ar 60 mm lēcu! THERMTEC Ares 360 LRF 384×288
Ekskluzīvi 8. jūnijs, 2024

Lasītākie