Viss sākas ar negaidītu, telefonisku saziņu ar bērnības draugu Uldi Zvārdē, kurš tikko kā Vācijā nopircis jaunu braucamo nomedīto meža dzīvnieku pārvietošanai un ne tikai. Braucamais noderēšot arī ikdienas darbos mežā. Tā kā sen nebijām redzējušies, Uldis aicināja mani iemēģināt savu jauno, manuprāt, uzlaboto kvadru, taču daudz nopietnāku, un pie viena paskatīties, paklausīties briežu bauri viņa pusē un veiksmīgā gadījumā kaut ko nomedīt. Pēc braucamā reģistrācijas dokumentiem, braucamo sauc smieklīgi – blakussēžas visurgājējs traktors. Tas, iespējams. esot pat vienīgais oficiālais tāds reģistrētais traktors Latvijā. Ak jā, Uldis iesmej, ir vēl viens, kas pārveidots. Taču Latvijā tādus nereģistrējot kā traktorus un krietni vien dārgāk maksājot. Taču Vācijā šis braucamais bijis piereģistrēts kā traktors un nu mūsējiem nekas cits nav atlicis kā to attiecīgi reģistrēt. Šis iesmej – aši vajagot to iemēģināt un nepieciešams blakussēdētājs, ja nu reiz tā blakussēža.
Jau divas nedēļas ik pa laikam biju klausījies briežu bauri savā pusē Valgalciemā, un tālu jau arī nebija jāiet, jo trīs buļļi bauroja turpat pie atvērta loga, kaitinot suni, ēdot dārzā ābolus, izbradājot sievasmātes zemeņu lauku. Taču, pēc maniem novērojumiem, neviens nebija medījams, jo to darām selektīvi. Bija viens bullis noskatīts, taču tas izrādījās ļoti manīgs un nevarējām nekādi satikties. Kā sacīt, būtu jāpilda savi uzdevumi, veicot briežu selekciju paša kolektīvā, taču šis Ulda zvans lika man mainīt domas un pieņemt lēmumu doties ciemos pie drauga viesmedībās. Turklāt dzimšanas diena tuvojas. Varbūt atkal paveicas kā kādus gadus iepriekš, kad dabūju savu sudraba bulli. Uldis vēl iesmej, varbūt te arī redzēsi zeltu, jo buļļi esot smuki, un, kas zina, varbūt arī iegūsi trofeju. Taču, protams, arī te vispirms medījami selektīvi – ar spīli, veci buļļi, nu, kā jau tas norunāts daudzos medību kolektīvos. Eh… jālaiž! Patālu gan ir jābrauc, pie pašas leišu robežas, bet šoreiz vajag ko citādu. Iespējams, ko skaistu nofotografēšu, ja izdosies. Ulda brālis Māris ar savām bildēm no Zvārdes ik pa laikam mani pozitīvi pakacina. Viņa fotogrāfijas vienmēr patīkami pārsteidz un uzsit savu asumiņu, patīkamu skaudību. Protams, viņa entuziasmam un profesionalitātei es ne tuvu.
Pienāk brīvdienas, kravāju lietas, taču, ak vai, sieviņa saslimst, bet bija plānots, ka viņa patusēs ar Ulda sievu, kamēr mēs medībās. Vai nu būs jālaiž vienam? Vēl prātā domas, laikam brauciens nesanāks. Taču sieviņa saka, brauc tak, redzēsi ko citu, sen jau taisies braukt… Uz priekšu! Tas mani vēl vairāk iedrošina.
Visu rakstu lasi žurnāla Medības pielikumā Mednieka gads vai portālā lasi.lv.
Vilki nogalina suņus, bet mednieki kļuvuši par ķīlniekiem. Armands Krauze “Šauj garām!” #272 epizode
Žurnāla Medības februāra numurā lasi par to, ka mednieki noveco – ko darīt?
