Aizvadītās nedēļas nogalē Siguldas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā notika svētā Huberta dienai veltītā svētā mise, kuru svinēja draudzes prāvests Rihards Rasnacis. Dievkalpojumā aizlūdza par visiem medniekiem un svētīja četrkājainos medību palīgus – medību suņus.
Sprediķī Rihards Rasnacis atgādināja, ka medības nav pretrunā ar Dieva likumiem. Jau radīšanas stāstā Dievs cilvēkiem novēlējis valdīt pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem zemes virsū. Taču šis Dieva novēlējums jāpilda rūpīgi, neesot barbariem un saudzīgi izturoties pret mums novēlētajiem dzīvniekiem. Medībās jāievēro ētikas un morāles normas un medījums jānogalina tam sagādājot pēc iespējas mazāk ciešanu. Medības jāorganizē tā, lai medību resursi tiktu apsaimniekoti pēc iespējas rūpīgāk un to nākamajām paaudzēm tiktu nodoti daudz bagātīgāki nekā tie ir bijuši līdz šim.
Prieteris aizlūdza par visiem medniekiem, dabas resursu saglabāšanu mūsu zemē, par drošību medībās, lai mednieki ar vislielāko rūpību izturētos per drošības prasībām un mācētu prasmīgi apieties ar medību ieročiem, tāpat prastu pateikties par atvēlētajām Dieva dāvanām un dalītos tajās ar citiem.
Pēc svētās mises Rihards Rasnacis svētīja četrkājainos medību palīgus – medību suņus. Kā atzina prieteris, medību suņus viņš svētī pirmo reizi.
Pēc dievkalpojuma ikvienam bija iespēja cienāties ar mednieku sarūpēto cienastu, kas pagatavots no medījuma un pārrunāt ar medībām saistītos jautājumus. Žurnāla „Medības” žurnālisti stāstīja par dzīvnieku paradumiem, medību norisi, medību suņu audzināšanu. Klātesošos īpaši interesēja lielo plēsēju dzīve un paradumi, medību nianses, tāpat tas, kā iespējams medījamajam dzīvniekam pieiet pietiekami tuvu.
Uzziņai:
Teju visā Eiropā 3. novembrī tiek svinēta sv. Huberta – mednieku un medību suņu aizstāvja – svētki. Arī mednieki Lietuvā svin šos svētkus, piedaloties svētku dievkalpojumos, kur mednieki un medību suņi saņem svētību. Daudzviet notiek mednieku kolektīvu parādes un trofeju izstādes. Latvijā šī tradīcija līdz šim nav guvusi atsaucību.
Svētais Huberts dzīvojis 7. gs. beigās, 8. gs. sākumā tagadējā Francijas teritorijā. Dzimis karaliskajā Merovingu dzimtā. Kā daudzi sava laika augstmaņi, arī Huberts aizrāvies ar medīšanu. Pēc sievas nāves dzemdību laikā Huberts pametis galmu un patvēries Ardennas mežos, kur pilnībā nodevies medībām. Lielās Piektdienas rītā, kad visi ticīgie devās uz baznīcu, Huberts devās medīt, kur uzgājis lielisku briedi un sācis tam dzīties pakaļ, taču dzīvnieks pagriezies pret Hubertu, kurš starp brieža ragiem ieraudzījis krustu, un kāda balss medniekam teikusi: „Hubert, ja tu nepievērsīsies Dievam un nedzīvosi svētu dzīvi, tu ātri nokļūsi ellē.”
Huberts nokāpis no zirga un kritis ceļos brīnuma priekšā. Pēc redzētā Huberts atteicies no visiem saviem tituliem un mantojuma par labu savam jaunākajam brālim Odo, kurš kļuva par Huberta dēla aizbildni. Huberts savu personīgo mantu izdalīja nabadzīgajiem un mācījās, lai kļūtu par garīdznieku. Vēlāk viņš kļuva par bīskapu, iemantojot ļaužu mīlestību un pateicību.
