Mūsu kaimiņiem daudzējādā ziņā ir atšķirīga pieeja un noteikumi, kas regulē medību saimniecību. Medniekiem ir daudz maksājumu un pienākumu, viens no obligātajiem ir medījamo dzīvnieku pēdu uzskaite sniegā.
Medību noteikumi uzliek pienākumu
Medību noteikumi paredz, ka reizi gadā, laikā no februāra sākuma līdz marta beigām, ikvienam medītu platību lietotājam ir jāveic medījamo dzīvnieku pēdu uzskaite sniegā. Vienlaikus jāfiksē lūšu, brūno lāču un sumbru pēdas. Šie trīs zīdītāji nav medījamo sugu sarakstā, taču informācija par to klātbūtni arī ir jāsniedz. Pavisam sarakstā ir desmit dzīvnieku – vilks, šakālis, lūsis, brūnais lācis, mežacūka, stirna, briedis, dambriedis, alnis un sumbrs.
Uzskaites prasības ir gana striktas. Iepriekš izstrādātā un apstiprinātā maršrutā jādodas kājām vai uz slēpēm nākamajā dienā pēc svaigi uzsniguša vai jauna sniega. Pēdu uzskaite jāveic 24 stundu laikā. Ja nepaspēj, nākamajā dienā jāsāk no sākuma. Turklāt ir jāfiksē ne tikai suga un pēdu nospiedumu skaits. Plēsēju pēdas ir jāmēra. Katram, kurš veic pēdu uzskaiti, līdzi jānēsā speciāls lineāls, karte un, protams, rakstāmais. Kartē jāatzīmē dzīvnieku kustības virziens, pēdas jāfotografē. Pabeidzot pēdu uzskaiti, dati jānodod Valsts aizsargājamo teritoriju pārvaldei elektroniskā veidā.
Informācijas par konkrētām sankcijām īsti nav, toties Vides ministrijas un mednieku organizāciju amatpersonas neoficiālās sarunās pauž, ka neziņošana un citi mednieku klubu pārkāpumi vai darbības nepilnības tiek fiksēti un krājas. Brīdī, kad pienāks laiks pieņemt lēmumu par jaunas medību platības lietošanas atļaujas izsniegšanu no valsts puses, tam var būt liela nozīme. 2023. gadā Lietuvā lielākā daļa klubu saņems atļauju turpināt lietot savas medību platības. Tie, kuri šīs tiesības zaudēs, paliks bešā, bet tiesības medīt konkrētajā medību vienībā tiks piedāvātas izsolē vai kā citādi nodotas citam kubam.
Pagājušajā mēnesī divas no Lietuvas medniekus pārstāvošajām organizācijām – Lietuvas mednieku savienība Gamta (Daba) un Sūduvas Mednieku savienība – ar kopīgu vēstuli vērsās pie Vides ministrijas ar ierosinājumu atteikties no plēsēju pēdu uzskaites sniegā. Proti, pārnadžus varētu turpināt uzskaitīt, bet plēsējus – lūšus, vilkus, šakāļus un lāčus – ne.
Ierosinājums nosūtīts Vides ministrijai, un kā motivācija ir minēti šādi argumenti:
– Pēdu uzskaite sniegā ļauj tikai noteikt dzīvnieka kustības virzienu, bet neļauj konstatēt dzīvnieku skaitu, bet vilkiem – piederību konkrētam baram.
– Mednieku klubi uzskaiti veic dažādos laikos, un tas palielina iespēju, ka viena un tā paša dzīvnieka pēdas, kas tiks konstatētas kaimiņos esošajās platībās, tiks fiksētas kā divu vai pat vairāku indivīdu klātbūtnes liecība.
– Noslēdzoties vilku medību sezonai, visu nomedīto dzīvnieku audu paraugi tiek pētīti, nosakot vilku ģimeņu skaitu un aptuveno vilku populācijas apjomu valstī. Līdz ar to pēdu skaitīšana ir nelietderīga.
Jāpiebilst, ka pirms dažiem gadiem Medību noteikumi Lietuvā tika mainīti, ieviešot iespēju klubiem pašiem izvēlēties uzskaites veikšanas dienu atbilstoši laika apstākļiem. Iepriekš ar likumu bija noteikts, ka visi medību klubi Lietuvā uzskaites maršrutos dodas vienā un tajā pašā dienā.
Mednieki zāģē zaru, uz kura sēž
Medījamo dzīvnieku uzskaite ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, ko veic mednieki. Ne velti medniekus pārstāvošās organizācijas visā pasaulē iesaistās pētījumos, dzīvnieku uzskaitē, cīnās par to, lai savāktā informācija tiktu izmantota dažādu veidu zinātniskajos pētījumos un projektos. Šie dati pamato medījamo sugu populāciju apsaimniekošanas plānus.
“Man šķiet savādi un nesaprotami, kā cilvēki, kas nenodarbojas ikdienā ar datu analīze, var ierosināt atcelt dzīvnieku pēdu skaitīšanu sniegā kā nelietderīgu! Ir svarīgi saprast, ka katrai metodei ir sava nozīme un mērķi. Katra metode sniedz atbildes uz kādiem konkrētiem jautājumiem, papildina citu metodi, un tās visas kopā parāda kopējo ainu,” saka Ekosistēmu aizsardzības centra vadītājs, Vitauta Dižā universitātes Lauksaimniecības akadēmijas Meža un ekoloģijas fakultātes lektors, lielo plēsēju pētnieks Petrs Adeiķis.
Viņš paskaidro, ka lielo plēsēju populāciju pētīšanai ir svarīgas visas metodes: “Piemēram, ja runājam par vilkiem. Viena metode parāda, cik ir vilku ģimeņu Lietuvā. Cita atklāj, kāda ir to izplatība vai migrācijas ceļi vai to, cik bieži vilki ir uzturas konkrētā vietā.”
Saskaņā ar pētnieka vārdiem, šķiet pārsteidzoši, ka medniekus apvienojošo organizāciju vadītāji, kuriem būtu jārūpējas par mednieku tēlu, jāmotivē ikdienā vairāk strādāt medību popularizēšanai, var atteikties no tik svarīga darba. “Dzīvnieku uzskaite pēc pēdām sniegā ir obligāts pasākums, kas jāveic visiem medītu platību lietotājiem. Mednieku nevalstisko organizāciju vadītājiem būtu jāmotivē sniegt savu ieguldījumu zinātnisko datu iegūšanā, jāmudina veikt šo darbu atbildīgi, laikus un visiem klubiem Lietuvā, nevis jāpretojas šīs uzskaites veikšanai,” savu pozīciju skaidro Petrs Adeiķis.
Ekosistēmu aizsardzības centra vadītājs atgādina, ka pēdu uzskaite ir jāveic tikai vienu reizi gadā. Tā prasa tikai vienu dienu. “Šis darbs nav viegls un paģēr fizisku piepūli, taču ieguvums ir milzīgs. Un, veicot šo uzskaiti, mednieki joprojām var teikt, ka sniedz nozīmīgu ieguldījumu dzīvnieku uzskaitē un pētīšanā. Izvēlēties dienu, kad doties pēdu uzskaites maršrutā, nav grūti. Lai kādi būtu laika apstākļi, vismaz vienu dienu tie būs atbilstoši, lai mednieks varētu saskaitīt dzīvnieku pēdas. Uzskaites veikšana parāda to, cik mednieku darbs ir svarīgs, cik tas ir nozīmīgs dabas aizsardzības un tautsaimniecības attīstības kontekstā. Noliegt to nozīmē diskreditēt mednieka vārdu un noniecināt nozīmi. Tas būtu tas pats, ja es, nebūdams astronoms, teiktu, ka nevajag skatīties teleskopā, jo no zvaigžņu vērošanas mēs neko daudz neiegūstam. Es teiktu, ka ar šo ierosinājumu mednieki zāģē zaru, uz kura sēž,” pamatojot savu domu, saka Petrs Adeiķis.
Kā pētīt plēsēju populāciju, ja medības nav atļautas?
Ir dažādas metodes, kā pēta lielo plēsēju populācijas, un pēdu uzskaite ir viena no tām. Cik tā ir ticama un kādu informāciju sniedz, ir atkarīgs no nosacījumiem.
Pēdas
“Vispirms ir jāsaprot mērķis. Lai konstatētu konkrētas sugas izplatību, sniegs nav vajadzīgs. Smiltīs un dubļos pēdas arī ir saskatāmas, un, lai spriestu par sugas izplatību, pietiek ar vienu nospiedumu uz desmit kvadrātkilometriem. Dzīvnieku uzskaitei pēdu reģistrēšana ir efektīva, ja to vienlaikus veic visā monitoringa teritorijā. Pirms iepriekšējās Valsts meža dienesta (VMD) reformas 2008. gadā mēs rīkojāmies līdzīgi lietuviešu pieņemtajai kārtībai. Trīs dienu laikā VMD darbinieki apsekoja uzskaites vienības un reģistrēja dzīvnieku pēdas. Fiksējām vecas pēdas, jaunas pēdas, indivīdu skaitu. Tomēr klubu palīdzību neizmantojām. Analizējām savus datus,” stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš.
Audu paraugi no pēdu nospiedumiem
Ir vairākas neinvazīvas metodes, kā iegūt dzīvnieka DNS paraugus.
Viena no iespējām – paņemt epitēlija paraugus no pēdu nospiedumiem. Vislielākā iespēja iegūt atmirušas ādas paraugu ir no pēdas smiltīs. “Mums ir izdevies iegūt dažus DNS paraugus no pēdu nospiedumiem, bet to analizēšanai ir vajadzīga laboratorija un treniņš, lai paraugus paņemtu korekti. Vai šis paņēmiens ir tikpat informatīvs kā no nomedīto dzīvnieku audiem? Nē. Šādā veidā ir iespējams noteikt piederību sugai, bet ne informāciju par konkrēto indivīdu,” atzīst Jānis Ozoliņš.
Matu lamatu metode
Matu lamatas – nelieli suseklīši, kas ir piestiprināti pie kokiem, – tiek izmantoti lāču un lūšu apmatojuma savākšanai. DNS var iegūt no matu folikulām – sīpoliņiem. Ja uz susekļa nonāk tikai atmirusī vilna, kas ir izkritusi, nevis izrauta, izpētei derīgu paraugu nebūs.
“Šī metode darbojas labi. Šo Vides aizsardzības fonda finansēto pilotprojektu sākām pērn. Par lāčiem informācijas nav daudz, jo šo dzīvnieku blīvums nav liels. Tikai vienā vietā Limbažu novada Viļķenes pagastā mums veicas. Esam konstatējuši septiņus lāčus. Ne no visiem dabūjām DNS, taču iztrūkstošos datus pievienojām, pētot līdzās matu lamatām uzstādīto meža kameru attēlus un video,” paskaidro Silavas pārstāvis.
Pēc zinātnieka teiktā, tā kā lūšu Latvijā ir daudz, tad ar šo sugu matu ievākšanas metode darbojas labāk. Turklāt ir jau četri uz ceļiem notriekti lūši, kuru paliekas arī nonākušas zinātnieku rīcībā.
Matu metode Latvijā tiek lietota pilotprojekta ietvaros. Šogad tas noslēgsies, un tālākās finansēšanas avots pagaidām netiek apspriests.
Vilkiem – piegaudošana
Ar piegaudošanas metodi var noteikt jaunās paaudzes esamību vasaras beigās, kā arī konstatēt pašu vilku klātbūtni platībās. Indivīdu skaitu, bara vai lokālās populācijas vecuma un dzimumu struktūru šādi noteikt nevar.
Meža kameras
Vietās, kur vilki piegaudoti vai konstatēta citu plēsēju klātbūtne, gar ceļiem un stigām var izvietot meža kameras. “Lūši vai vilki sevi noteikti parādīs. Tādēļ tādās vietās var izlikt vairākas kameras. Igaunijā šī metode tiek izmantota un strādā visai labi,” saka Jānis Ozoliņš.
Pētnieks uzsver, ka būtiski, lai informācija, kas ir iegūta no meža kamerām un citādiem novērojumiem, piemēram, pēdu uzskaites, satecētu vienuviet, kur to varēs analizēt. “Ir jābūt zināmiem novērošanas kameras parametriem. Cik ātri reaģē, ir foto vai arī video režīms. Vēlams, lai kameras ir vismaz līdzīgas. Obligāti jābūt uzstādītiem laika un datuma marķieriem attēlā vai ierakstā. Ja to visu sinhronizē, ietverot konkrētu laika periodu, var sākt rēķināt dzīvnieku skaitu konkrētās platībās,” paskaidro Dr. biol. Jānis Ozoliņš.
DNS – visprecīzākā un pilnīgākā metode
Līdz šim brīdim, kamēr Latvijā lūšu medības reglamentēja Medību noteikumi, mednieku nomedīto kaķu dzimtas pārstāvju audu paraugi nonāca zinātnieku rīcībā un no tiem tika iegūta pilnīga un precīza informācija: par vecuma un dzimumu struktūru populācijā, ēšanas paradumiem, vairošanās sekmēm, izplatību, ģenētiskajam līnijām.
“Ja mednieki mums nepiegādātu materiālu, mēs sen jau būtu pievērsušies neinvazīvajām metodēm, taču tām ir vajadzīgs ievērojami lielāks finansējums. Protams, var teikt, ka medniekiem pašiem bija vajadzīgs, lai mēs pētām lūšus. Taču arī turpmāk mums būs jāsniedz atskaites par šī aizsargājamā dzīvnieka populācijas stāvokli. Tikai, ja nebūs medības vai tās tiks reglamentētas kaut kā citādi, varbūt daudzmaz precīzs lūšu skaits nevienam arī nebūs vajadzīgs un ar neinvazīvajām metodēm būs gana,” saka Silavas pārstāvis un piebilst, ka zinātnieki vienmēr ir uzsvēruši, ka, pateicoties ilgtspējīgai apsaimniekošanai, lūšu populācija Latvijā pieaug, medības tai nekaitē un būtu dīvainai, ja tagad kaut kas mainītos (turklāt apstiprināt vai noliegt medību ierobežošanas ietekmi nevarēs, jo nebūs datu).
Silavas vadošais pētnieks sarunas noslēgumā: “Cīņā par medību aizliegumu aktīvākie ir tie, kas domā par dzīvnieku tiesībām, lai gan pats šis jēdziens ir absurds. Ja ir tiesības, jābūt pienākumiem. Tas no socioloģijas pamatiem. Ja tā raugās uz dzīvniekiem, tad visiem būtu izdevīgāk, ja to nebūtu. Tad arī problēmu nebūtu. Nav lūšu, nav problēmu, taču tas galīgi neiet kopā ar to, ka mēs vēlamies saglabāt bioloģisko daudzveidību. Tur mums tas lūsis ir vajadzīgs!”
Pārlieku liels plēsēju skaits nozīmē problēmas
Šajā sezonā, kad lūšu medības ir apturētas, moratorija ietekme jau kļūst redzama. Pienāk aizvien vairāk ziņojumu par lielo kaķu novērojumiem līdzās mājām un saimniecībām. Plēsēji nokož pagalma kaķus un citus mājdzīvniekus. Četri lūši notriekti uz ceļa. No Lietuvas pienākuši ziņojumi par trīs uzbrukumiem pie Kauņas, Rokišķiem un Marijampoles. Visos trijos gadījumos lūši pārlēkuši pāri žogam un uzbrukuši aplokos esošajiem dambriežiem un citiem dzīvniekiem.
Mednieki neziņo. Neoficiālie iemesli, par kuriem netiek runāts
Pastāv viedoklis, ka mednieki, veicot dzīvnieku uzskaiti, manipulē ar skaitļiem. Piemēram, neoficiālās sarunās dzirdēts apgalvojums, ka klubi nevēlas sniegt atskaites par lāču klātbūtni platībās. Viens no iespējamajiem iemesliem ir bailes, ka tad tiks izveidots kaut kāds liegums, kas mazinās iespējas medīt.
Mednieki nereģistrē nomedītos vilku kucēnus. Vienkārši tāpēc, lai tos neatskaitītu no limita un tas nemazinātu iespējas iegūt trofejas dzīvniekus.
Lūši ne vienmēr tiek reģistrēti, jo atsevišķi mednieki tos uztver kā kaitēkļus, kas spēcīgi ietekmē stirnu populāciju.
Vilka un lūša nomedīšana ne vienmēr tiek reģistrēta, jo tas nozīmē lielu papīru darīšanu un apgrūtinājumus.
Mīti un patiesība. Kādus faktus noklusē par lūšu medībām. Video extra #8
Abonē, lasi elektroniski vai meklē preses tirdzniecības vietās!
