Eiropas medību apsaimniekošana pēdējās desmitgadēs ir būtiski mainījusies. Agrāk daudzviet pārnadžu populācijas tika vērtētas un regulētas gandrīz izolēti, bet šodien realitāte ir cita – vienā un tajā pašā ainavā līdzās stirnām, briežiem un aļņiem atkal dzīvo arī lielie plēsēji. Tas nozīmē, ka klasiskā pieeja – skatīties tikai uz medījamo dzīvnieku skaitu – vairs nedarbojas.
Mēs bieži esam runājuši arī par to, ka izmainītajā Eiropas ainavā pieeja daba visu pati noregulēs ne vienmēr ir piemērojama. Cilvēks šajā sistēmā jau sen ir klātesošs faktors, un jebkura neiejaukšanās arī ir lēmums ar sekām. Latvijā to redzam ļoti konkrēti – kopš lūšu medības nenotiek, ir vērojamas būtiskas izmaiņas gan stirnu uzvedībā, gan populācijas dinamikā. Lūši šobrīd ir sastopami gandrīz visur, un arvien biežāk izskan bažas par to, kas notiks tālāk – ja stirnu kļūs mazāk, neizbēgami samazināsies arī lūšu skaits. Tieši tāpēc ir svarīgi paskatīties, ko par šādu attīstības scenāriju saka zinātne, nevis paļauties uz pieņēmumiem.
Šo problēmu ļoti konkrēti analizē 2026. gadā žurnālā Wildlife Biology publicētais pētījums Adaptīva apsaimniekošana divos trofiskajos līmeņos stabilizē plēsēja–medījuma dinamiku. Simulācijas ar Eirāzijas lūsi un stirnu. Autoru komanda izveidoja matemātisku modeli, kas vienlaikus apraksta divu sugu – Eirāzijas lūša un stirnas – populāciju dinamiku un to savstarpējo ietekmi, iekļaujot gan dabiskos procesus, gan medību spiedienu.
Pētījums pieejams šeit (spied šeit)!
Pētījuma būtība nav teorētiska spēle ar skaitļiem. Tā ir mēģinājums saprast, kas notiek, ja vienā sistēmā darbojas divi regulējošie faktori – plēsējs un cilvēks. Un galvenais secinājums ir vienkāršs, bet neērts – apsaimniekot tikai stirnas, ignorējot lūšus, ilgtermiņā nozīmē riskēt ar abu sugu stabilitāti.
Modelis balstīts uz Norvēģijas dienvidaustrumu datiem, kur gan stirnas, gan lūši ir plaši izplatīti un abi tiek apsaimniekoti. Autori izmantoja tā saukto matricu populācijas modeli, kurā populācija tiek sadalīta vecuma un dzimuma grupās un katrai no tām tiek aprēķināta izdzīvošana un reprodukcija. Stirnu gadījumā modelī tika iekļauti vairāki mirstības faktori – dabiskā mirstība, slimības, satiksmes negadījumi, lapsu ietekme uz kazlēniem, lūšu plēsonība un medības. Lūšiem tika ņemta vērā dabiskā mirstība un medību ietekme.
Svarīga modeļa daļa ir abu sugu savstarpējā ietekme. Lūsis ietekmē stirnas ar plēsonību, bet stirnu blīvums ietekmē lūšu vairošanos. Jo vairāk stirnu, jo vairāk lūšu var veiksmīgi vairoties. Taču būtiski ir tas, ka lūsis spēj uzturēt salīdzinoši augstu nomedīšanas intensitāti arī tad, kad stirnu kļūst mazāk. Tas nozīmē, ka spiediens uz stirnu populāciju nepazūd automātiski līdz ar tās samazināšanos.
Autori izspēlēja vairākus scenārijus, kas labi atspoguļo reālās diskusijas par apsaimniekošanu.
Lūsis ietekmē stirnas ar plēsonību, bet stirnu blīvums ietekmē lūšu vairošanos. Jo vairāk stirnu, jo vairāk lūšu var veiksmīgi vairoties.
Ja nemedī ne stirnas, ne lūšus, sākotnēji abas populācijas aug. Taču ar laiku lūšu skaits sasniedz līmeni, kurā plēsēju ietekme sāk būtiski samazināt stirnu populāciju. Stirnas neizzūd pilnībā, bet daudzos gadījumos tiek nospiestas līdz ļoti zemam blīvumam. Tas nozīmē, ka pilnīga neiejaukšanās nenodrošina stabilu līdzsvaru, kā bieži tiek pieņemts.
Ja medī tikai stirnas, situācija kļūst vēl problemātiskāka. Stirnu populācijai vienlaikus darbojas divi spēcīgi mirstības faktori – medības un plēsonība. Modelī tas bieži noveda pie strauja populācijas krituma un augsta izzušanas riska. Citiem vārdiem sakot, mednieks un lūsis strādā vienā virzienā, bet neviens neregulē pašu sistēmu.
Interesanti, ka arī vienkārša proporcionāla abu sugu medīšana – piemēram, katru gadu nomedījot noteiktu procentu no populācijas – neizrādījās stabils risinājums. Šāda pieeja ir pārāk mehāniska un nereaģē uz situāciju, kad populācijas strauji mainās.
Labākie rezultāti tika sasniegti ar adaptīvu apsaimniekošanu. Stirnu medības tika samazinātas vai pārtrauktas, kad populācija nokrita zem noteikta sliekšņa. Savukārt lūšu medības tika piesaistītas konkrētam populācijas mērķim – piemēram, uzturot lūšu blīvumu ap noteiktu līmeni. Tieši šāda pieeja ļāva stabilizēt sistēmu: stirnas neizsīka, un arī lūšu populācija saglabājās.
Īpaši nozīmīgs ir novērojums, ka, samazinot lūšu blīvumu līdz zemākam, bet kontrolētam līmenim, stirnu populācija daudz biežāk saglabājās stabila. Savukārt, ja lūšu skaits netika regulēts, pat pilnīga stirnu medību pārtraukšana bieži vien nespēja novērst to samazināšanos.
Vēl viens būtisks aspekts ir sākuma situācija. Ja stirnu populācija jau sākotnēji ir zema un lūšu daudz, risks ir ievērojami lielāks. Tas nozīmē, ka vienādi noteikumi nevar darboties visur. Apsaimniekošanai jābalstās uz konkrētās teritorijas datiem, nevis uz vispārīgiem principiem.
Pētījums arī uzsver, ka lūši ne vienmēr ātri samazina savu skaitu, kad stirnu kļūst mazāk. Tie var pārslēgties uz citiem barības avotiem vai saglabāt populāciju, pateicoties citiem faktoriem. Tas rada situāciju, kur stirnu populācija tiek nospiesta zemā līmenī ilgstoši, pirms sistēma pati sāk izlīdzināties. Šāda izlīdzināšanās bieži nozīmē nevis līdzsvaru, bet gan zemu dzīvnieku blīvumu un nestabilu populāciju.
No praktiskā viedokļa tas ir ļoti tiešs signāls medību apsaimniekošanai. Ja teritorijā ir būtisks plēsēju spiediens, medījamo dzīvnieku limiti nevar tikt noteikti atrauti no šī faktora. Tajā pašā laikā arī plēsēju aizsardzība vai neiejaukšanās politika nevar ignorēt medījuma bāzi.
Pētījuma secinājums nav radikāls, bet tas ir skaidrs. Lai sistēma būtu stabila, jāskatās uz to kā uz vienotu veselumu. Tas nozīmē, ka jāregulē gan stirnas, gan lūši, un tas jādara elastīgi, reaģējot uz populāciju izmaiņām.
Šī pieeja nav jauna visā Eiropā. Dažās valstīs jau tiek ņemta vērā plēsēju ietekme, nosakot pārnadžu medību apjomus. Taču daudzviet joprojām dominē pieeja, kur katra suga tiek apsaimniekota atsevišķi. Šis pētījums parāda, ka tā ir nepilnīga pieeja.
Ja mērķis ir saglabāt gan veselīgas stirnu populācijas, gan stabilu lūšu klātbūtni, tad vienīgais ceļš ir koordinēta apsaimniekošana. Nevis vienas sugas absolūta aizsardzība vai otras maksimāla izmantošana, bet līdzsvars, kas tiek uzturēts ar datiem un lēmumiem, nevis cerību, ka daba pati visu sakārtos.
Un galvenā doma, ko šis pētījums atgādina – līdzsvars dabā ne vienmēr rodas pats no sevis. Īpaši ne Eiropas ainavā, kur cilvēks jau sen ir daļa no šīs sistēmas.
Secinājumi
– Kad lūsis medī, tas var būt būtisks stirnu populācijas regulējošais faktors, īpaši tāpēc, ka lūši medī arī reproduktīvā vecuma dzīvniekus un saglabā augstu medījuma ieguves intensitāti, pat ja ir zems stirnu blīvums
– Stirnu populācija ir visvairāk apdraudēta, ja vienlaikus darbojas medības un plēsēju spiediens, bet apsaimniekošanā tiek ņemts vērā tikai viens no šiem faktoriem
– Medīt tikai stirnas, ignorējot lūšu ietekmi, bieži noved pie strauja populācijas samazinājuma un paaugstināta izzušanas riska
– Pilnīga neiejaukšanās (nemedīt ne stirnas, ne lūšus) nenodrošina stabilu līdzsvaru, jo lūšu populācijas pieaugums ar laiku nospiež stirnu skaitu
– Vienkārša proporcionāla medīšana (noteikts procents katru gadu) nav pietiekama, jo tā nereaģē uz straujām populāciju izmaiņām
– Visstabilākie rezultāti tiek sasniegti, ja vienlaikus adaptīvi apsaimnieko gan stirnas, gan lūšus, pielāgojot medību intensitāti populāciju stāvoklim
– Stirnu medības būtu jāsamazina vai jāpārtrauc, ja populācija nokrītas zem noteikta sliekšņa
– Lūšu populācijas regulēšana (piemēram, uzturot noteiktu blīvumu) samazina plēsēju spiedienu un palīdz stabilizēt stirnu populāciju
– Ja lūšu populācija netiek regulēta, pat pilnīga stirnu medību pārtraukšana ne vienmēr novērš stirnu skaita samazināšanos
– Sākotnējais populāciju stāvoklis ir kritiski svarīgs – zems stirnu blīvums kombinācijā ar augstu lūšu skaitu ievērojami palielina izzušanas risku
– Lūši var uzturēt savu populāciju arī pie zema stirnu blīvuma, izmantojot alternatīvus barības avotus, tādēļ spiediens uz stirnām nepazūd automātiski
– Ilgtermiņā stabila sistēma iespējama tikai tad, ja plēsējs un medījums tiek apsaimniekoti kā viena kopīga ekoloģiskā sistēma, nevis atsevišķi
Ja mērķis ir saglabāt gan veselīgas stirnu populācijas, gan stabilu lūšu klātbūtni, tad vienīgais ceļš ir koordinēta apsaimniekošana. Nevis vienas sugas absolūta aizsardzība vai otras maksimāla izmantošana, bet līdzsvars, kas tiek uzturēts ar datiem un lēmumiem, nevis cerību, ka daba pati visu sakārtos.
Raksts tapis sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu
Vai tad stirnas nevar medīt, kad gribas, un būt medniekam ir slikti? “Šauj garām!” #334 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
