Mednieku un makšķernieku kluba Ļaudona vīri saimnieko mednieku mājā, kas savos ziedu laikos uzņēmusi apkaimes medniekus teju visos lielākos godos – svinējuši arī jaunas sievas ienākšanu mednieka ģimenē. Šobrīd ar kokgriezumiem rotātajā mājā mednieki pulcējas lielākoties dzinējmedību sākumā.
Simt gadu vēsture
Kluba vadītājs Valdis Beļaunieks stāsta, ka mednieku kluba vēsture sākusies pirmās brīvvalsts laikā. Taču kopš tā laika tradīcijas ir gājušas mazumā. Kādreiz bija apvienotais Ļaudonas–Mētrienas pagasts. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tad arī kopīgi nodibināts mednieku klubs. Pēc tam gan pagastus sadalīja un katrā no tiem bija savs mednieku formējums. Okupācijas gados abus klubus likvidēja.
“Vēlreiz Ļaudonas mednieki apvienojās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Lai kļūtu par mednieku, tolaik nebija jākārto nekādi eksāmeni un bisi varēja nopirkt turpat Ļaudonas saimniecības preču veikalā. Vēlāk gan vairākiem medniekiem ieročus atņēma un pašus no medniekiem izslēdza, jo viņu radinieki savulaik bija dienējuši leģionā, bijuši represēti,” stāsta Beļaunieka kungs.
“Toreiz bija labs kolhoza priekšnieks, arī mednieks, Andrejs Upenieks. Viņš daudzus medniekus aizstāvēja, kā vien varēja. Pat tad, kad vīri nelikumīgi bija nomedījuši vienu mežacūku…
Lielākais medījums bija zaķis. Medīja arī lapsas un putnus. Interesanti, ka šaut varēja ne tikai mednieki, kuri stāvēja uz masta, bet arī dzinēji. Pirmo likumīgo mežacūkas atļauju iedeva uz trim kolektīviem. Tad nu uz medībām devās izredzētie, un Lubānas pusē ruksis tika nomedīts. Aļņu un briežu medības tolaik nebija pat sapņos!”
Liek pamatus mednieku mājai
Valdis Beļaunieks atceras, ka laikā, kad radās ideja par savu mednieku māju, kolektīvā medīja arī toreizējais saimniecības direktors Voldemārs Māliņš. Cik bija iespējams, tik palīdzēja ar celtniecības materiāliem, tehniku. Mednieki gāja talkās un strādāja. Celtniecība ritēja ātri. Niedre Paulis bija ļoti labs galdnieks, viņš durvis rotāja ar kokgriezumiem, vēl izgatavoja lustru un lampu turekļus. Tas bija septiņdesmito gadu vidus.
“Atceros, ka 1978. gadā man bija vidusskolas izlaidums un mednieku mājā jau notika ballītes. Protams, mednieku māja tika atklāta ar pamatīgu balli. Mednieki gādāja par medījumu, saimnieces cepa un šmorēja kotletes, rollmopšus, bija cepeši un kas tik vēl ne! Kolektīvā bija vīri, kuri darīja alu. Īstu – smaržīgu un putojošu, ne tādu, kā tagad veikalā var nopirkt!
Uz atklāšanu bija paaicināts arī Madonas rajona pirmais partijas sekretārs Leo Janovičs. Kad uzdzīve sita augstu vilni, ceļa galā apstājās miliči no Madonas. Kurš brauca pa ceļu ārā, tam autovadītāja apliecība tika atņemta… Mans tēvs piegāja pie Māliņu Voldemāra un vaicāja, kas tā par cūcību tur ceļa galā notiek. Viņš savukārt uzrunāja Leo Janoviču. Tas lika savam šoferim aizbraukt līdz miličiem un pateikt, lai ātri atdod tiesības visiem, no kā ir savākuši, un paši steigšus brauc Madonas virzienā! Viss tā arī notika! Partijas pirmais sekretārs tolaik bija liels vīrs ar teikšanu, kuram pretī nerunāja neviens.”
Talka reizi gadā
Mednieku mājā rosība notiek arī talkas dienā. Mednieki uz to pulcējas reizi gadā. Sakopj apkārtni un mednieku mājas tuvumā esošo avotiņu. Protams, neizpaliek arī pašas mājas ģenerāltīrīšana – nevienam jau sezonas laikā nav lielas vēlēšanās rosīties ar birsti un lupatu.
“Ziemā, tad gan. Kamēr citi lenc, tiem, kuriem šis uzdevums vairs nav pa spēkam, tiem gan birste rokā, lai vismaz grīdu izslauka!
Kādreiz pēc medībām balles bija skaļākas. Tika ceptas aknas, pacelts pa kādam mēriņam. Taču tagad laiki ir mainījušies un reizē arī tikumi.
Mednieku māja mums uz kluba vārda ir zemesgrāmatā, bet zeme ne. Šīs lietas ir jāsakārto. Lielākā problēma ir tā, ka vairākums mednieku ir cienījamā vecumā, līdz ar to rocība nav pārāk liela. Plānojot darbus, tas jāņem vērā,” stāsta Valdis Beļaunieks.
Pīles, pīles, aļņi
Sākoties gaides medību sezonai, Ļaudonas medniekiem īpaša pasākuma nav. Toties viņi vienmēr pulcējušies, sākoties pīļu medību sezonai. Tie, kurus šis medību veids interesē, sapulcējas mednieku mājā un pēc tam kopīgi dodas medībās. Šogad, visticamāk, tas notiks tuvākajā sestdienā pēc pīļu medību sākuma, kas nu noteikts kā konkrēts datums, turklāt jāņem vērā, ka līdz 15. septembrim ūdensputnus var medīt trešdienās, sestdienās un svētdienās.
“Kad sākas briežu buļļu un aļņu sezona, medības notiek piektdienas vakaros un sestdien. Ja ļoti nepieciešams, varam pieķert klāt svētdienas rītu, lai paliek laika medījuma izvilkšanai no meža un pirmapstrādei. Šos darbus, protams, vislabāk darīt diennakts gaišajā laikā.
Aizvadītajā sezonā gan nācās atzīt, ka to medījamo dzīvnieku vairs nav tik daudz. Aizpērnajā sezonā mēs nomedījām sešus aļņu buļļus un sešas govis bez kādām problēmām, bet aizvadītajā sezonā redzējām un gaides medībās nomedījām divus aļņu buļļus. Aļņu govis principā nemedījām.
Toties pie mums ir ļoti daudz lūšu un vilku… Tie nāk un atzīmējas pievilināšanas vietu kamerās.
Protams, nākamais kopīgais pasākums ir dzinējmedību sezonas atklāšana. Šīs medības mēs sākam, kad kokiem ir nokritušas lapas. Tas drošības apsvērumu dēļ. Mums visi mednieki un dzinēji ir vestēs. Ar košu cepuri vai lenti ap to pie mums nepietiek. Protams, var būt arī medību jakas, kas visas ir košā krāsā.
Mums dzinējmedībās ir vēl kāda pamācoša tradīcija – ja kādam medniekam ir gadījies kaut ko pārkāpt, viņam nākamajā medību rītā visas ierindas priekšā kļūmīgais punkts ir jānolasa desmit reižu skaļā balsī. Reiz kāds mednieks izšāva uz aļņu govi un, nesagaidījis atļauju, gāja paskatīties medījumu. Man to izstāstīja blakus mednieks. Todien viņam medības bija beigušās, un tad nu nākamajā medību rītā konkrēto punktu viņš lasīja atkal un atkal.
Pēc medībām savulaik vārījām kopīgu zupu, taču cilvēki ar gadiem kļuvuši visai kūtri un šādi pasākumi viņus vairs neinteresē. Atnāk, izstaigā dienu, paņem savu gaļas porciju un dodas mājup…
Mums ir arī virtuve, kas diemžēl bieži paliek neizmantota. Tāpat ir speciāla viesu istaba, ko dēvējam par makšķernieku istabu, kur tie, kas pēc medībām jūtas ļoti noguruši, var palikt pa nakti,” tā Valdis Beļaunieks.
“Kādreiz bija arī Ziemassvētku balles. Notirgojām kādu alni un tad varējām atļauties mūziku, galdi vai lūza. Varētu arī tagad, bet visi aizbildinās ar laika trūkumu… Ja beigās atnāk tikai pieci cilvēki ar sievām, tad nav vērts.
Domāju, tas tāpēc, ka mums ir visai maz vietējo cilvēku. Lielākā daļa uz šejieni no lielākām pilsētām brauc tālāku ceļu. Visai loģiski, ka viņiem ir iespējas atpūsties tur, kur viņi dzīvo.
Savukārt sezonas noslēgumā mēs pasniedzam kausus. Vienu tam, kurš dzinējmedībās ir nomedījis visvairāk mežacūku, vēl vienu pašam veiksmīgākajam medniekam dzinējmedībās, trešais tiek tam, kurš visvairāk nomedījis gaides medībās.”
Kāpēc aļņiem nav teļu, briežu nakts medības un kā dabūt lāča matus. “Šauj garām!” #235 epizode
Abonē žurnālu Medības!
