Žurnāla Medības lasītājs Jānis Alksars jautā:
“Man ir radusies neskaidrība – vai, medījot pīles, piemēram, Daugavā, ir atļauts nomedīt arī bebru un to bez problēmām reģistrēt? Protams, atļautajā medību termiņā un izmantojot attiecīgu munīciju.”
Jautājums ir ļoti vietā, jo publiskajās ūdenstilpēs medību tiesību izmantošanai ir īpaša kārtība. Tas, ka mednieks drīkst ierasties publiskā ūdenstilpē medīt pīles bez konkrētā medību iecirkņa medību tiesību lietotāja saskaņojuma, nenozīmē, ka viņam tajā pašā vietā automātiski ir tiesības medīt arī citus medījamos dzīvniekus.
Ko publiskā ūdenstilpē drīkst medīt ikviens mednieks?
Medību likuma 18. pants nosaka, ka publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā medījamos ūdensputnus atļauts medīt bez saskaņojuma ar medību tiesību lietotāju, kura medību iecirknī atrodas attiecīgā ūdenstilpe. Tieši ūdensputniem likumdevējs ir paredzējis šo īpašo izņēmumu. To pašu precizē Medību noteikumu 93. punkts – publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā medījamos ūdensputnus atļauts medīt Medību likumā un Medību noteikumos noteiktajā kārtībā. Pašlaik publiskajos ūdeņos vienam medniekam vienā medību dienā atļauts nomedīt ne vairāk kā desmit ūdensputnus. Jāievēro arī katrai sugai noteiktais medību termiņš.
Bet kā ir ar bebru?
Te arī slēpjas būtiskā atšķirība. Bebrs ir nelimitētais medījamais dzīvnieks, taču tas nav ūdensputns, un uz to neattiecas Medību likuma 18. pantā noteiktais izņēmums.
Medību noteikumu 94. punkts nosaka, ka citus nelimitētos medījamos dzīvniekus publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā drīkst medīt medību tiesību īpašnieks, ja tur nav reģistrēts medību iecirknis, vai medību tiesību lietotājs, kura medību iecirknī attiecīgā publiskā ūdenstilpe ietilpst vai kuram tā piekļaujas. Ja ūdenstilpe atdala divus medību iecirkņus, robežu nosaka pa ūdenstilpes ass jeb viduslīniju.
Tātad situācija ir pavisam vienkārša. Ja mednieks Daugavā atrodas likumīgās ūdensputnu medībās, tas pats par sevi nedod viņam tiesības nomedīt garām peldošu bebru. Lai tur medītu bebru, viņam jābūt tiesībām medīt šo dzīvnieku konkrētajā medību platībā. Līdz ar to jautājums nav tikai par to, vai bebru pēc tam iespējams tehniski reģistrēt lietotnē. Vispirms jābūt tiesībām to konkrētajā vietā medīt.
Kā noskaidrot, vai ūdenstilpe tiešām ir publiska?
Arī šeit reizēm rodas pārpratumi. Liels ezers vai upe nav automātiski publiska ūdenstilpe tikai tāpēc, ka ikviens tai var piekļūt.
Publisko ezeru un upju saraksts ir noteikts Civillikuma I pielikumā. Tajā atsevišķi uzskaitīti publiskie ezeri un publiskās upes vai to posmi. Piemēram, Daugava ir publiska visā Latvijas teritorijā – no Latvijas–Krievijas robežas līdz ietekai Rīgas līcī, ieskaitot tās atzarojumus un Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas HES ūdenskrātuves. Publisko ūdeņu sarakstā ir arī, piemēram, Aiviekste, atsevišķs Braslas posms, Buļļupe, noteikts Gaujas posms, Lielupe un tās atzarojumi, Salaca, kā arī Venta no Latvijas–Lietuvas robežas līdz ietekai Baltijas jūrā.
Tāpēc pirms medībām nepazīstamā vietā ir vērts atvērt Civillikuma I pielikumu un pārliecināties par konkrēto ūdenstilpi vai upes posmu.
Publiska nenozīmē – bez jebkādiem ierobežojumiem
Ir vēl viens ļoti būtisks bet. Pat tad, ja ezers vai upe ir publiska, tas nenozīmē, ka visā tās teritorijā ūdensputnus var medīt bez papildu nosacījumiem.
Medību noteikumi skaidri paredz, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās jāievēro ne tikai vispārējie Medību noteikumi, bet arī attiecīgās teritorijas vispārējie un individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.
Tas ir īpaši būtiski Daugavā un citās lielajās ūdenstilpēs, jo viena un tā pati upe var šķērsot dažādas aizsargājamās teritorijas. Piemēram, Daugavā ir dabas liegums Daugava pie Kaibalas, kam ir savi individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.
Tādēļ pirms došanās medībās nepazīstamā publiskā ūdenstilpē jāpārbauda ne tikai tas, vai ūdenstilpe ir publiska, bet arī tas, vai konkrētā vieta neatrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā un kādi noteikumi tajā ir spēkā. Atsevišķs nosacījums attiecas uz publiskajiem ezeriem un upēm pilsētu teritorijās – Valsts meža dienests norāda, ka tur medības atļautas tikai saskaņā ar attiecīgās pašvaldības noteikto medību kārtību.
Tātad – pīle jā, bet bebrs ne vienmēr
Jāņa aprakstītajā situācijā izšķirošais nav ne tas, ka bebram ir atklāta medību sezona. Ja mednieks Daugavā medī ūdensputnus, izmantojot ikvienam medniekam Medību likuma 18. pantā paredzētās tiesības, šīs tiesības attiecas uz medījamiem ūdensputniem, nevis uz visām nelimitētajām medījamo dzīvnieku sugām, kas gadās ceļā.
Savukārt, ja medniekam konkrētajā Daugavas posmā ir arī attiecīgās medību tiesības, tad bebra medīšana jau vērtējama atbilstoši šīm tiesībām, bebra medību termiņam, konkrētās teritorijas ierobežojumiem un pārējām Medību noteikumu prasībām.
Tāpēc pirms medībām publiskā ūdenstilpē ir vērts pārbaudīt trīs lietas – vai ūdenstilpe tiešām ir publiska, vai konkrētajā vietā nav papildu dabas aizsardzības vai pašvaldības ierobežojumu un – ja plānots medīt ko citu, ne tikai ūdensputnus – kam konkrētajā teritorijā pieder vai nodotas medību tiesības.
Mednieks nav pasūtījuma slepkava! Vai ir risks, ka nākotnē medības aizliegs? Šauj garām #356 epizode
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz 18. oktobrim ar tematiskajiem pielikumiem par izdevīgāku cenu.
Žurnāla Medības oktobra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
