Nožēlojama un nosodāma ir dažu mednieku rīcība un attieksme pret nomedītajām lapsām vai jenotsuņiem, kas tiek izmesti, kur pagadās. Atsevišķi mednieki nespēj vai nevēlas saprast, ka starp necieņu pret nomedīto dzīvnieku vai necieņu pret medībām kā tādām un mums, medniekiem, ir liekama vienādības zīme. Un, ja mēs necienām paši sevi, tad ko gaidīt no pārējās sabiedrības?
Par ko ir stāsts
Novembra otrajā pusē sociālajā tīklā Facebook uzpeldēja četru nomedītu lapsu foto. Tas gan Lietuvā, bet tik un tā. Varam no tā mācīties. Lapsas bija nomestas kādā laukā, kur tās uzgāja metālmeklēšanas entuziasti.
Skaidrs, ka cilvēki bija pārsteigti par tādu atradumu. Kāds teiks: “Kāda mums daļa par kaut kādiem tur sociālajiem tīkliem un Nožēlojama un nosodāma ir dažu mednieku rīcība un attieksme pret nomedītajām lapsām vai jenotsuņiem, kas tiek izmesti, kur pagadās.
Atsevišķi mednieki nespēj vai nevēlas saprast, ka starp necieņu pret nomedīto dzīvnieku vai necieņu pret medībām kā tādām un mums, medniekiem, ir liekama vienādības zīme. Un, ja mēs necienām paši sevi, tad ko gaidīt no pārējās sabiedrības?zaļajiem!” Tāda, ka normāli cilvēki asi uztver šādus skatus.
Nupat kāds mežā atrada bedri ar dzīvnieku ādām, privātīpašumā, un sensācija valsts mērogā! Cilvēkiem ir žēl dzīvnieku, un tas ir normāli. Ko lai saka par jauniešiem, jūtīgām dāmām? Ko lai saka par medību pretiniekiem, kuri to vien gaida, lai kāds no mums šādi publiski izgāztos.
Pie šīs kāda izmesto skaisto un veselīgo lapsu fotogrāfijas atkal uzbangoja naida un pārmetumu vilnis. Komentāri ir tādi, ka atstāstīt tos nebūtu ētiski.
Tomēr šī problēma nav nekas jauns. Likumsakarīgi rodas jautājums – ko varētu un vajadzēt darīt ar nomedītajiem mazajiem plēsējiem?
Medīt vai tomēr ne
Lapsu skaits ir jākontrolē, tāpat kā mēs kontrolējam visas medījamo dzīvnieku populācijas. Par to šaubu nav.
Cilvēku iesētās labības graudi mielo peles. Citu gadu vairāk, citu mazāk, bet tās aktīvi vairojas. Pateicoties tam, lapsu populācija aug, bet dabisko ienaidnieku šim plēsējam nav daudz.
Līdz ar to vai nu mednieki izņems daļu rudastu no dabas, vai arī tās biežāk ies bojā uz ceļiem, vairāk slimos. Tātad medījam. Tas ir mūsu darba pienākums un arī ētikas jautājums.
Slimas, kašķainas, izdēdējušas lapsas ciešanas ir jāizbeidz. Tā ir jānomedī ne tikai tādēļ, ka kašķis ir mokoša slimība, kam seko dažādas sekundāras infekcijas, kas lēni nogalina nabaga dzīvnieku. Kašķainas lapsas apdraud citus dzīvniekus, ieskaitot mājas kaķus un suņus.
Vistu zagles, kuras iecienījušas vienu sētu vai ciemu, arī bieži vien ņem nelabu galu no mednieka rokas, tomēr visvairāk lapsu krīt dzinējmedību sezonā.
Kas parasti notiek ar nomedīto lapsu? Daudzi to zina pat ļoti labi. Rumpīti ielidina krūmos. Labākajā gadījumā nogriež asti. Par piemiņu. Un tad netīši garāmgājēji, ragu vai metāla meklētāji, sēņotāji, lauksaimnieki, mežstrādnieki un citi ar medībām nesaistīti cilvēki tās atrod. Šoks, sašutums, publikācijas, sūdzības…
Varbūt, lai izvairītos no šādām situācijām, labāk vispār pataupīt lodi un nemaz nešaut, nevis nevīžīgi ar kāju iespārdīt nomedīto dzīvnieku zālē vai pamest klajā laukā.
Ko darīt ar nomedītu lapsu
Ar kašķainu lapsu viss ir skaidrs. Tā ir jāaprok pietiekami dziļi, lai kāds neizkasa ārā. Ja ir iespēja, rumpīti var sadedzināt. Protams, maisā tāda lapsa jāliek, tikai izmantojot cimdus.
Lapsu kašķis cilvēkam reti piemetas, bet, kā saka ārsti, ja imunitāte nav stipra, tas var notikt. Turklāt kraupaino kustoni pat grūti iedomāties paņemt ar plikām rokām.
Vasaras lapsas kažoks nav diez cik kvalitatīvs un kažokādas izstrādājumu darināšanai nederēs. Līdz ar to vistu zagles, kas kritušas vasarā un agrā rudenī, nonāks turpat, kur viņu kašķainie ciltsbrāļi – tiks apraktas vai sadedzinātas.
Dzinējmedībās krīt daudz lapsu. Un lielākā daļa tā arī paliek pamestas kaut kur. Lai pastaigu cienītāji netīši neuzdurtos nepatīkamiem atradumiem, lai neradītu precedentus un iemeslu t. s. dabas draugiem atkal, kārtējo reizi, turklāt nu jau pelnīti kaunināt medniekus, dzinējmedībās lapsas var: a) nemedīt; b) godināt kopā ar pārējo medījumu un tad aprakt vai kremēt; c) godināt, nodīrāt, sasālīt vai izžāvēt un nodot ģērēt.
Izģērēta ziemā nomedītas lapsas kažokāda ir krāšņa un silta. Tā būs lieliska dāvana dāmai vai sev pašam – cepurei, siltajai mufītei, vestei. Kaut vai spilvenam, ko palikt zem sēžamvietas, ziemā tornī gaidot mežacūkas.
No lapsādām var darināt vienreizēji skaistus pārklājus dīvānam, apmetņus un, protams, kažokus.
Visas lapsas būtu jāizģērē un jāšuj no ādām skaistas lietas. Tā mēs varētu ne tikai godināt šo skaisto medījumu, bet kaut nedaudz ietekmēt attieksmi pret medniekiem un medībām. Caur dāmām.
Personīgā pieredze, atvainojiet par tādu atkāpi, rāda, ka pat visnopietnākās medību pretinieces atmaigst, kad tām rokās nonāk kvalitatīvi apstrādāta kažokāda, kad pastāsti, kāpēc lapsas medījamas, kāds ir to dzīvesveids, cik daudz stirnu kazlēnu krīt viņu zobos.
Tādēļ katram, kurš nomedī lapsu, būtu tā jānodod ģērētavā un jāpašuj no tās kaut kas skaists. Pārfrāzējot populāro ekonomikas tēzi – šādā veidā nevis pieprasījums radīs piedāvājumu, bet piedāvājums radīs attieksmi.
Ģērētavas strādā ar pilnu jaudu
Kažokādu ģērēšana mūsdienās ir moderna un ļoti efektīva ražošana, kas strādā gan ar medniekiem, gan ar mazajiem kažokzvēru audzētājiem, gan ar lielajām fermām.
Pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem mainās atkarībā no situācijas. Taču pēdējos gados tās ražotnes, kuras attīstās un ievieš modernas tehnoloģijas, par darba trūkumu nesūdzas.Lietuvā ir daži uzņēmumi, kas nodarbojas ar kažokādu izstrādi, un viens no tiem atrodas Šauļos.
“Agrāk kažokādu rūpnīcu bija vairāk. Tās strādāja ar padomju republiku piegādātiem izejmateriāliem un apgādāja tās ar kažokādām. Visvairāk produkcijas patērēja ziemeļi, taču arī centrālās Krievijas lielās industriālās pilsētas, kur cilvēki pelnīja daudz, bija mūsu apgādes objektu sarakstā.
Viena no tādām pilsētām bija Omska. Tā atrodas pie Kazahstānas robežas, un ziemā tur, protams, ir auksts, bet ne jau tur tas sāls. Omska bija un ir rūpnieciska pilsēta. Dūmi, ogļu putekļi un ražošanas izmeši katru dienu iekrāso sniegu melnu.
Agrāk Omskā dzīvojošie pirka divus kažokus gadā, jo piesārņojums sabojāja kažokādu neatgriezeniski, bet izdzīvot tādā aukstumā, valkājot sintētiku, nav iespējams.
Tad Padomju Savienība sabruka, piegādes beidzās, bija jāstrādā pašu spēkiem, turklāt pieprasījums kritās. Arī tagad vidusšķiras Krievijā praktiski nav, lētā darba veicējiem kažokiem naudas nepietiek, bet turīgie iepērkas Eiropā vai Amerikā.
Līdz ar to lielākā daļa no Lietuvas kažokādu rūpnīcām palika bez produkcijas noņēmējiem un bankrotēja,” stāsta SIA Kailenos Kailiai direktors Raimunds Vasiļausks.
Viņš strādā šajā jomā jau daudzus gadus un ir analizējis notiekošo: “Šobrīd pieprasījums pēc bebrādām, piemēram, nav tik liels kā agrāk. Tas nav saistīts ar zaļo aktivitātēm, lai gan viņi mums, protams, nepalīdz. Varētu domāt, ka viņu lozungi un petīcijas noved pie uzņēmumu likvidēšanās un kažokādu vērtības devalvācijas, taču situācija ir nedaudz citāda. Lielajām fermām ir grūti pastāvēt, un daļa likvidējas, jo rodas aizvien jaunas mazās kažokzvēru audzētavas.
Tagad ikvienam ir iespēja turēt ūdeles. Agrāk ap Šauļiem bija dažas lielas fermas, bet tagad ir trīsdesmit trīs mazās, kur katrā mīt 200–1000 ūdeles!
Šīs mazās saimniecības arī laiž savu produkciju ūtrupēs un nosit cenas. Un tas notiek ne tikai Lietuvā, bet visā Eiropā. Agrāk ūdeļādas kažoks maksāja 5000 eiro, bet tagad tas ir bebra kažoka vērtē.
Tādēļ medniekiem nav sevišķi izdevīgi ķert ūdeles vai medīt lapsas, jo lētāk ir nopirkt fermā audzētas ūdeļādas mēteli. Un diemžēl ir pagājuši tie laiki, kad valsts (Padomju Savienība) iepirka kažokādas centralizēti un maksāja par tām pieklājīgu naudu.”
Tajā pašā laikā, pateicoties kvalitatīvajam darbam, rūpīgajai attieksmei pret katru klientu un pasūtījumu, pieprasījums pēc Kailenos Kailiai ģērētavas pakalpojumiem pieaug arī mednieku vidū. Pastāvīgie klienti turpina nodot kažokādas.
Ik sezonu ierodas arī jauni mednieki, kuri pašu nomedīto kažokzvēru ādas vēlas izmantot, lai izgatavotu apģērbus un aksesuārus sev un ģimenei. Kad visi apģērbušies, no bebrādām šuj gultas pārklājus, sēžammaisus ziemas jakts naktīm tornī, siltās cepures, vestes un cimdus medībām, kā arī daudz ko citu. Lapsādas izmanto dekoratīvo pārklāju izgatavošanai, somu, cepuru un dažādu aksesuāru šūšanai.
Tas pats ar ūdeļu un caunu ādām. Pielietojumu var atrast it visam, pat āpšu ādām, no kurām var uzšūt elegantu melnbaltu grīdas paklāju. Kāds mednieks, kurš ar šo kažokādu rūpnīcu strādā jau daudzus gadus, nesen esot teicis:
“Ko lai dara ar tām kažokādām? Man kažoks ir, sievai arī, būs jāsāk dāvināt. Turpināsim vest ādiņas jums, jo ārā tās izmest nedrīkst. Ja jau dzīvnieks nomedīts, tas ir jāizmanto pēc iespējas pilnīgāk. Tāds ir mednieku ētiskais pienākums!”
SIA “Kailenos Kailiai” kažokādas var ne tikai izģērēt. Tās var nokrāsot visās iespējamās varavīksnes krāsās, ietonēt ar trafaretiem, mainīt vilnas galiņu vai pavilnas krāsu, tā veidojot šinšillas efektu.
Bebru kažokādas var nocirpt, kas rada samtam līdzīgu, bet daudz izturīgāku materiālu virsdrēbju šūšanai. Tas daudzkārt palielina lietojuma iespējas un dod plašumu fantāzijai, darinot kažokus un citus aksesuārus.
Epilogs:
Aprakt nomedītu kašķainu lapsu, nodot ādu ģērēšanai un pēc tam uzšūt no tās kaut ko skaistu, lūk, cienīga attieksme pret nomedītu lapsu vai jenotsuni. Pamest medījumu mežā vai uz lauka vietā, kur tam var uzdurties kāds garāmgājējs vai pastaigu cienītājs, nozīmē pazemot pašam sevi un visus medniekus.
Mēs paši katru dienu ar katru savu lēmumu un rīcību veidojam mednieka un medību tēlu. Nevis mednieku organizācijas vai mediji, bet mēs paši.
Fakti
• Dažādi peļveidīgie ir lapsas pamatēdiens. Gada laikā viens kūmiņš apēd vairāk nekā 5000 peļu. Lapsas ēd zaķēnus un jaunus zaķus, jaundzimušus stirnas kazlēnus un putnus, kā arī rāpuļus, amfībijas, ogas un augus.
• Lapsas ir visēdājas, tādēļ tās viegli pielāgojas dzīvei dažādos apstākļos, tajā skaitā pilsētā, kur bieži medī kaķus.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
