Raksta lasītājs Juris Bumbieris
Mežacūka… Tiek lauzti šķēpi par garšīgāko medījuma gaļu, un parasti uzvar alnis, bet klusiņām aiz muguras vairākums tomēr godīgi atzīstas, ka sulīgais rukšuks ar treknumiņu tomēr iet pie sirds vislabāk. Tas ir kā stāsts par mīļāko, kas tiek no citiem slēpta, bet tomēr mīlēta, lai arī paredzami zināmi riski. Un tas jau atkal ir stāsts par reputāciju: esi, cik labs gribi, bet galu galā reputācijai būs sava nozīmīga teikšana. Šajā ziņā prātā nāk Mozus ticīgo košera virtuves noteikumi, kas rukšus uzskata par netīriem dzīvniekiem un tāpēc neiekļauj savā racionā. Un tad nāk mūsdienu gudrie, kas grib sekot svešām paražām, cerot, ka šāda izrādīšanās viņus padarīs labākus, gudrākus vai turīgākus, nopaļājot nabaga suķīšus.
Un ko gan tādu tas nabaga ruksis ir nodarījis, ka šādi jāgānās? Ak jā – cūkai tak ir tauki, kas neesot veselīgi, gaļa esot salda kā cilvēkam un tamdēļ nenāk par labu figūrai. Un tad vēl kā zīmogs uz pieres tā trakā trihinella, par kuru retajam skaidrs, kas tas ir, bet visi zina, ka tas ir kaut kas nāvīgi bīstams un traks. Jā, ir tāda lieta, un no tās nekur neliksies, jo cūkas ir visēdāji dzīvnieki un ik pa laikam mēdz uzkost arī kādu grauzēju, kas var būt trihinellu pārnēsātājs. Trihinella ir permanenti klātesoša dabā, un ar to invadēties var ne tikai plēsēji, bet arī visēdāji, piemēram, cilvēki. Tostarp ne tikai no mežacūkām, bet arī no mājas cūkām, jo kūtī arī skraida peles, kas tīri labi garšo suķiem, ja atrod savā silē.
Trihinella ir gana pamatots bubulis, no kā baidīties, bet tas nepadara mežacūku neēdamu, ja vien ar risku vadību apietas prātīgi. Jāveic trihinellas analīzes pirms gaļas laišanas apritē vai arī vismaz divas stundas cepeškrāsnī jāsutina, lai ikkatrā gaļas šķiedrā sasniegtu 71 °C temperatūru, kurā trihinellu kāpuri iet bojā. Tas kā ar daudzām lietām – jāizdara vajadzīgie mājasdarbi, lai tiktu pie kārotā… Un te mēs nonākam pie sazvērestības teorijām, kas ir invadējušas daudzu mūsu līdzcilvēku prātus gluži kā trihinellas kāpuri.
Biju medībās pie slavenā MMK Jenots, kas nemazgājas, palīdzēju kolektīvam nodrošināt stobru skaitu uz mednieku līnijas, pāris rukšus arī pats nomedīju, lai tie neposta lielsaimnieku sējumus. Turklāt ne es vienīgais biju veiksmīgs – tanī dienā krita tikai rukši: vareni, vai ne? Kā jau apzinīgs talcinieks un pēc pārliecības gaļinieks, jo ragus negraužu, ķēros pie darba un palīdzēju rukšus gan vilkt, gan dīrāt, gan vēdināt un pat asinsparaugus noņemt – rāvos vaiga sviedros.
Tai visā darba dunā biju paviršs un palaidu garām, ka puiši nevis akniņu ar sīpoliem sacepuši, bet nupat nomedīto suķu zaķīšus. Ēdis biju tikai no rīta, izsalkums arī aizmigloja prātu, un attapos tik mājupceļā, ka, vaimandieniņ, esmu divas prāvas ēdamkarotes ar nepārbaudītu mežacūkas gaļu apēdis… Sajūta šķērma, bet ko nu vairs – kā būs, tā būs, jāpaseko līdzi veselībai. Visam līdzi neizstāvēsi, bet nu tik paviršu attieksmi pret normām negribējās pieļaut – padomāju labticīgi, ka gan jau puiši aizrāvās, neko ļaunu nedomāja un paši piemirsa, ka nomedījām nevis briežus kā parasti, bet pa ilgiem laikiem mežacūkas. Tad nu nākamajās medībās šamējiem saku, ka tā izgājšreiz mums sagadījies, bet nu labi vismaz, ka tika sarunāts dot rukšus uz pārstrādi SIA Smaržīgais gaļiņš, kur pats Dziedonis uz vietas taisot trihinellu analīzes. Tad jau stresu noņemtu. Bet godīgi sakot… ja tā cītīgi padomā, cik gan kvalitatīvas tās analīzes tur būs, ja pamata pārbaudei vajadzīgie gabali uz desu cehu līdzi netika doti – galvas paņēmuši galertiem ar visām mēlēm, bet diafragmas kājiņas izbarotas vistām… Interesanti – tad jau vista arī var dabūt trihinellu? Olās ar var ieperināties šitas mošķis? Nezinu. Bet par lielu pārsteigumu man, izrādās, ka liemeņi aizvesti uz glaunāku desu meistardarbnīcu pie Liesmas Putniņas, kas izslavēta ar savu principialitāti, kas garantē augstas kvalitātes produkciju, ko gatavo tikai no konkrētiem gaļas veidiem. Tā teikt – tur savu karogu augstu. Bet, ak vai… nevienam no atvestajiem rukšiem nav tā trihinellas analīžu papīriņa: ko nu – vest prom, jo laboratorijas te nav? Un te saimniecei iestājas izmisums, jo laiki grūti, mednieki arvien mazāk ved medījumu pārstrādāt, bet darbiniekiem algas jāmaksā… Sāk dīdīt iekšā velniņš un locīt principus. Nu, traka būšana, ko lai dara? Par laimi, ir tuvumā cilvēks, kas visu zina, – pieredzējis mednieks un kursos gājis. Pacilā to gaļu un slavē, cik balts speķis, cik labi mīkstumi – gaļa esot tik feina, ka tādai nu pavisam noteikti nekādas vaines neesot un varot ēst, to tak uz aci varot redzēt, kad cūkai ir un kad nav trihinellas. Tak katrs bērns zinot, ka slimai cūkai būtu dzeltenīga gaļa, ka tāds suķis būtu novārdzis un izkāmējis, bet šitik feinā gaļā nu patiesi nekā slikta nebūšot. Putniņas kundze sajūsmā, ka tik labi viss ir atrisinājies un pasūtījums būs, tad nu uz puišu pašu atbildību desas taisīs augšā, pat vairākas zortes – i uzgriežamas, i cepamas, visādas.
Tad nu tādas arī es savā porcijā saņēmu, lai arī no porcijas biju atteicies… Nācās samaksāt, jo kurš ta manā vietā maksās, kundziņš atradies, kam te nekas nav pa prātam. Kur lai to ķeseli ar desām, kas taisītas bez analīzēm, tagad liek? Viens saka, ka lai tik ēdot droši nost, jo kur ta nu pēdīgā laikā dzirdēts, ka kādam trihinella būtu bijusi?
Gan jau trihinella esot izbeigusies mūsu pusē. Un, ja nu atkal kādam trāpītos, tad gan kādu laiku tās analīzes taisītu, līdz atkal būtu skaidrs, ka pie mums vairs nav. Otrs saka, ka tak tamos gaļas kursos esot gājuši un tur tak esot mācīts, ka trihinellu tak mežacūka varot dabūt tik tādā veidā, ja apēd ar trakumsērgu slima dzīvnieka gaļu. Un kad ta pēdīgo reizi kas dzirdēts par trakumsērgu Latvijā – pat bērnam skaidrs, ka nav no kurienes to trihinellu raut, jo vienkārši nav trakumsērgas. Lai tik sukājot iekšā un galvenais īkšķi rādīt uz augšu. Ja ar vēl tad neesot miera, tad lai vismaz medniekdesas un sardeles uzvāra – ūdens tak vāroties pie simt grādiem, un tad jau tai trihinellai esot jābūt beigtai uz līdzenas vietas, ja ar tāda tur būtu gadījusies. Nu tak bērnam skaidrs, ka desā ar jābūt tiem simtu grādiem, ja jau ūdenī ir. Nav ko cepties – un gan jau desu mājā pie kūpināšanas ar visas temperatūras bijušas – tak pietiekot sasniegt tos 70 °C kaut uz sekundi un jau lieta darīta. Nav ko to Levita/Kariņa režīmu turpināt barot – visas tās slimības tak ir izdomājums un tikai naudas sile tiem, kas pie šprices. Tak simtiem reižu taisītas trihinellas analīzes, un vai kaut vienu reizi būtu bijušas pozitīvas – tak nē, zemē izmesta nauda. Pat SIA Smaržīgais gaļiņš saimnieks Dziedonis neuzspiež tos savus padsmit eiro par analīzēm, jo zina, ka tas ir bleķis, – vismaz godīgs cilvēks, kas nevis noplēš naudu un neko nedara, bet pat pārjautā, vai patiesi vajag to analīzi taisīt, jo kurš ta to trihinellu vairs ir redzējis. Vispār tak uz aci jau varot redzēt, kurš dzīvnieks ir slims un kurš nav. Ja jau būtu tā trihinella, tad jau būtu visās malās statistika, bet Biors klusē – suns zina, ko ēdis. Un tad jau PVD kopā ar asini ņemtu paraugus tai trihinellai un no tādas analīzes nemaz nevarētu izvairīties. Te tak skaidri redzams biznesa plāns: šeptmaņi tai valdībā, sagudro visādas muļķības, un lētticīgie tik skrien un maksā – mūsējie mājas cūku bērēs spaini ar asinīm savāc un dod uz mežacūku mēra analīzēm cauru gadu. Visiem tak esot zināms, ka tai PVD darbinieki badaini un par slimiem atzīst tikai mazus garšīgus sivēniņus, kurus tad savāc savam mielastam. Kāds tur pat esot redzējis, ka tie inspektori sadala un pa mājām aiznes. Tāpēc agrāk papīros rakstīja, ka nomedīti veci kuiļi – tie nevienam neinteresējot un tādiem nekad slimību nepierakstot. Ikurāt tas pats ar to trihinellu – tak sen jau beigusies, bet lielie kungi tik turpinot naudu slaukt ne par ko.
Un ko tu tādiem pretī teiksi? Stāvu es ar savu desu ķeseli un nezinu, ko iesākt, nauda samaksāta, nervi noēsti, bet lēkties ar puišiem negribas, jo tie nav nekādi Rīgas sprukstiņi – iespers ar kāju pa d… un varēšu tik blusas jaktēt ap nabu. Tā šī pārliecība aug augumā un plešas plašumā. Agrāk principiāli pārstrādātāji piespieda analīzes veikt, bet tagad jau arī šis bastions sāk grūt. Un tā apritē caur mednieku ģimenēm un draugiem trihinella ienāks plašākās tautās un pat Ziemassvētki nebūs jāgaida… Cerams, ka visi sagaidīs Ziemassvētkus, kas tās desas ēdīs. Es riskus mazinu, tos pēc iesējas preventīvi novēršot – taisu godīgi analīzes, lai ir pēc normatīvajiem aktiem un lai tad atbildība ir nost no maniem pleciem. Citi riskus pārvalda atšķirīgā veidā – samazina risku pamanīšanu un tad riski, viņuprāt, neiestājas, jo ciešot tas, kas par to ciešanu visvairāk domā. Pa vairākiem kolektīviem pabraukājot, dzirdu, ka dziesma iet plašumā, turklāt pats BIOR raksta, ka atbildību uzņemas tikai par tiem gabaliņiem, kas atvesti… Bet ko darīt, ja tas kāpurs ir pavisam citā kumosā un vienalga saslimsti? Tad labāk netaisīt un viss konservos vai cepenē. Tad kurš te ir augstprātīgs cūka – pati cūka, mednieks paštaisnais vai mednieks slimīgi paranoiskais?
Meža ķēniņš ar samta ragiem? Nē – Kvazimodo! “Šauj garām!” #238 epizode
Abonē žurnālu Medības!
