Binokļa izvēle ir sarežģīta. Piedāvājumā ir ierīces, kuru cena atšķiras pat simtreiz, sākot ar binokli, kura cena ir pārdesmit eiro, beidzot ar sarežģītiem rīkiem vairāku tūkstošu eiro vērtībā. Aplūkojot dažādu zīmolu un modeļu binokļus, nereti samulsti, jo vienam modeļa nosaukumam pievienots ED, otram – HD. Varētu pat rasties iespaids, ka HD ir labāki par ED binokļiem, bet kā gan ir patiesībā?
ED angliski – extra-low dispersion, tātad īpaši zema dispersija, savukārt HD varētu apzīmēt angliski high density, bet būtībā tas ir tas pats, kas ED. HD drīzāk ir mārketinga apzīmējums, un katrs ražotājs var pats izdomāt, ko tas nozīmē. Principā visas ED un HD optiku lēcas satur fluorītu, kas samazina hromatisko aberāciju jeb attēla kropļojumu. Hromatisko aberāciju parasti novēro tālākās distancēs, kas izpaužas tā, ka krāsas varētu šķist izplūdušas attēla sānos. Šī izplūšana var gandrīz pilnībā liegt kārtīgi izpētīt, piemēram, stirnāža ragus vai pat izšķirt putna spalvu krāsu.
ED un HD binokļi piedāvā izcili skaidru attēlu, bet tas ievērojami sadārdzina ierīci, lai tas būtu binoklis vai optiskais tēmēklis. Ja runā tieši par to, ko nozīmē HD, katram ražotājam varētu būt savs skaidrojums. Piemēram, Leica izpratnē tas nozīmē, ka ierīcei ir palielināta gaismas caurlaidība, kā arī to, ka binokļu lēcas radītas, izmantojot fluorītu.
Savukārt Bushnell saviem Ultra HD binokļiem šo apzīmējumu izmanto, lai norādītu, ka lēcām ir pārklājums, kas atgrūž ūdeni, un augsta gaismas caurlaidība. Tādēļ var sacīt, ka HD nav tehnisks jēdziens atšķirībā no ED.
Kas tas ir?
Viļņu dispersija
(latīņu: dispersus – izkliedēts, izkaisīts) optikā ir starojuma viļņu laušanas koeficienta vai arī viļņu izplatīšanās ātruma atkarība no viļņu garuma (vai frekvences).
Dispersija raksturo viļņu izplatīšanos vielā. Tiek izšķirta normālā un anomālā dispersija.
Fluorīts
ir izplatīts minerāls. Tas ir optikas stikla aizvietotājs īpaši augstas klases teleskopos un fotokamerās, pateicoties ļoti mazajai gaismas dispersijai. Liela izmēra lēcām šādu fluorītu audzē mākslīgi. Izgatavojot šādas optiskas iekārtas, jārēķinās, ka fluorīds, sasilstot saulē, maina savas īpašības.
Hromatiskā aberācija
. Attēla kropļojums optiskās sistēmās. Izšķir ģeometrisko, hromatisko un difrakcijas aberāciju.
Ģeometriskās aberācijas veidi ir astigmatisms, distorsija, koma, sfēriskā aberācija. Hromatiskā aberācija rodas, ja caur optisko sistēmu ejošajā gaismā ir dažāda garuma viļņi (nemonohromatiska gaisma). Viļņu dažādās laušanas pakāpes dēļ optiskais attēls zaudē asumu un iegūst krāsainas malas. Ģeometrisko un hromatisko aberāciju novērš, izvēloties atbilstošus optiskās sistēmas elementus (spoguļus, lēcas). Difrakcijas aberāciju rada gaismas difrakcija, un tā parasti ir niecīga. Difrakcijas aberācija nav novēršama.
Vairāk lasiet žurnāla Medības augusta numurā
