To, ka suns ir mednieka labā roka, var apliecināt teju katrs mednieks. Suns palīdz gan atrast un pacelt zvēru no migas, gan paturēt uz vietas, līdz ierodas mednieks, gan sekmē zvēra došanos medniekam vēlamā virzienā, jo sekot zvēram, to apriet un noturēt uz vietas ir katra medību suņa instinkts.
Cik stipri izteikts, attīstīts un noslīpēts šis medību instinkts ir četrkājainajam mīlulim, ir lielā mērā atkarīgs no mednieka profesionālajām iemaņām. Savā 45 gadus ilgajā mednieka stāžā suņos šo medību instinktu esmu audzinājis jau kopš kucēna vecuma.
Pašlaik no Maskavas suņu audzētavas manā īpašumā nonākusi septiņus mēnešus veca somu laikas kucīte Šeila. Atbilstošs vecums, tāpēc sāku ne tikai viņas apmācību voljerā kopā ar pieredzējušiem medību suņiem, bet arī iepazīstināšanu ar mežu un tur mītošajiem savvaļas zvēriem un radināšanu pie šāvienu trokšņiem. Te gan neiztikt bez kurioziem gadījumiem, un ar vienu no tādiem vēlos padalīties ar jums, lasītāji.
Šeila jau bija apradusi ar daudz ko – pīļu medībām un rātnu sēdēšanu laivā, dabas izzināšanu un šāviena trokšņiem, tikai netīkamā kaklasiksna un pavadiņa aptumšoja šo jauko būšanu dabā. Tās tika pieciestas tikai saimnieka uzstājības dēļ.
Sākoties dzinējmedībām, notika Šeilas kā medību suņa ugunskristības – jāmācās strādāt komandā. Tāpat kā citiem suņiem, arī pie Šeilas kaklasiksnas tika piestiprināts GPS raidītājs, ja nu pirmajās medībās notiek kas nelāgs. Šeilai šī ierīce bija vēl nepatīkamāka par kaklasiksnu un pavadiņu kopā ņemtām – uzstājīgā berzēšanās gar koku, kasīšana nost ar ķepu un visbeidzot izmisīgā mēģināšana nokratīt šo svešķermeni nevainagojās panākumiem.
Pirmais masts tika izdzīts bez īpašiem starpgadījumiem, otrā masta laikā Šeila sāka vairāk pievērsties zvēru pēdu smaržu izpētei un virziena noteikšanai, reizēm pat aizsteidzoties palīgā pieredzes bagātajiem biedriem zvēru apriešanā.
Sākoties trešajam mastam, Šeila, kā jau kārtīgai dāmai pienākas, izdomāja atpūsties – atlaisties uz sausajām lapām un saritināties kamoliņā. Pilnībā ignorējot manas komandas un apšaubot mūsu tandēma hierarhijas pakāpes. Lai izvairītos no manām komandām, Šeila pieņēma lēmumu arī nelielu gabaliņu pamukt no uzstājīgā saimnieka, tādējādi norādot – neredzi, gribu atpūsties!
Liekot lietā nelielu viltību, tomēr izdevās suņuku piedabūt pie saites, lai pēc sabužināšanas un uzmundrināšanas jau pēc trīssimt metriem palaistu vaļā. It kā nekas nebūtu noticis, Šeila turpināja darboties mastā. Un te nācās sastapties ar nākamo nepatīkamo medību sastāvdaļu – ūdeni. Mazākās peļķītes un strautiņus var pārlēkt, lielākos – apiet. Bet tad pienācām pie strauta, kuru ne pārlēkt, ne apiet, arī mans piemērs, ka to var izdarīt pārbrienot, netika vērtēts kā gana labs. Iemērkusi priekšķepas strautā, Šeila tomēr nolēma atgriezties krastā un ar visu savu būtību demonstrēt, ka kājas – un kur nu vēl vēders! – netiks slapinātas.
Vēlreiz pārbrienot strautu, nodemonstrēju, ka ūdens nav nekas ļauns, un atstāju kucēnu tikt galā ar šo pārbaudījumu. Izgājis uz mednieku līnijas, pāris reizes pasaucu sunīti, GPS liecināja, ka Šeila man tuvojas un pēkšņi apstājas. Saucu, ne čiku, ne grabu, gāju meklēt. Pēc GPS datiem, tuvojos suņukam – desmit, pieci, viens metrs, suņa nav. Visu vainu novēlu uz tehniku – pazaudēta vai izgājusi no ierindas. GPS signāla vietu un 5×5 metrus lielu lakumiņu ap to teju izrāpoju, katru lapu paceldams, ne GPS kaklasiksnas, ne pašas Šeilas.
Pēc pāris minūšu nesekmīgas meklēšanas arī pārējie mednieki sāka satraukties, bet suns kā ūdenī iekritis. Atkal un atkal no jauna pārcilājot lapas, nevilšus pacēlu acis uz noliekušos koku. Un, ko jūs domājat, mana nebēdniece sēž triju metru augstumā uz nolīkušās apses. Sēž un vēro, kā saimnieks apakšā izmisīgi jaucas pa lapām. Amizants skats gan viņai, gan man, un te nākas secināt, ka šāda neapdomīga kucēna rīcība bija iespējama, tikai dzenot pēdas kādai iepriekš manītai vāverei. Mednieces instinkts taču!
Tā nu suns, uzrāpies uz noliekušās apses, galanti sēdēja un baidījās vai neprata nolēkt. Dabūt suni no koka lejā arī nebija tas vienkāršākais uzdevums pat pieredzējušam medniekam – aizsniegt no zemes nav iespējams, tomēr savi trīs metri. Nācās pašam sekot pa Šeilas pēdām un rāpties pa pusnogāzušos koku pie suņuka. Kamēr atcerējos savas akrobātiskās dotības un lēnām tuvojos savam lolojumam, suņuks, sajutis drošību, sāka virzīties uz manu pusi, līdz saslīdēja uz satrunējušās apses mizas un nobūkšķēja lejā. Gan no sāpēm, gan kauna un aizvainojuma sāka smilkstēt. Nācās ņemt mazo kāpelētāju uz rokām, samīļot un pie reizes aplūkot, vai nav kādi nopietnāki ievainojumi pēc neveiklā kritiena. Paveicās, lidošanas mācībstunda bija aizritējusi bez nopietniem ievainojumiem, ja nu vienīgi nedaudz cietusi Šeilas pašapziņa.
Šis negadījums līdz nākamās dienas medībām bija jau veiksmīgi aizmirsts. Šeila vēl ir jauna, maz pieredzējusi medniece, bet jau tagad sparīgi aprej zvērus un paplucina jenotsuņu kažoku, tāpat var novērot viņas iedzimtos instinktus zvēru, it īpaši vāveru, izsekošanā, tā dēļ ir gatava kāpt pat kokos.
