Kristaps Putno medī Smiltenes pusē medību kolektīvā Birzuļi. Jau 12 gadus viņam medībās palīdz suņi. Viens no viņiem ir vācu medību terjerīte Zullu, kura palīdz kā dzinējmedībās, tā arī bebru un āpšu medībās. Kristapam ir vēl trīs vācu medību terjeri, kā arī divi slovāku dzinējsuņi jeb kopovi – Dino un Agnija. Kāpēc izvēlēta tieši šī suņu šķirne?
“Latviešiem, protams, ir savs Latvijas dzinējsuns, taču Slovākijā ir iespējams iegādāties slovāku dzinējsuņus no ļoti, ļoti labiem vaislas suņiem, par kuriem ir zināms, ka tie jau devuši ļoti labus pēcnācējus ar stabilu, prognozējamu darbu. Tas ir bija iemesls, kāpēc izvēlējos tieši šos suņus. Man nepatīk spēlēt loterijā. Medības nav tā vieta, kur var paļauties uz varbūt. Manuprāt, tā šobrīd arī Eiropā ir viena no populārākajām dzinējsuņu šķirnēm. Tieši stabilais darbs un neatlaidība, strādājot kontaktā ar dzīvnieku, ir tas, kāpēc šos suņus izvēlas mednieki,” stāsta Kristaps Putno. “Mums kolektīvā iepriekš bija Latvijas dzinējsuņa un slovāku dzinējsuņa krustojums. Viņš bija ideāls palīgs medībās!”
Kā ar apmācību?
Kristaps atklāj, ka apmācības process dažādu šķirņu medību suņiem būtiski neatšķiras. Visa sākumā ir iepazīšanās ar saimnieku, ģimeni, kurā suns dzīvos. Ir jāiegūst suņa uzticība. Protams, pamatu pamats ir paklausības komandas un pastaigas mežā, kas sunim sāk interesēt arvien vairāk un vairāk.
“Dino no Slovākijas man atveda pavasarī. Viņš ir dzimis 28. oktobrī un uz dzinējmedību sezonas sākumu jau bija gandrīz gadu vecs. Vasarā viņam bija treniņš ardažām vieglām asinspēdām, taču katra šāda reize ļauj sunim mācīties. Arī tad, ja skaidri zināms, ka dzīvnieks ir nomedīts un ir redzams, kur tas nokritis, jāļauj sunim to atrast. Tā nav lieka laika tērēšana. Tā ir iespēja suni mācīt, lai pēc tam, kad patiešām būs nepieciešama suņa palīdzība, to varētu saņemt.
Vēlāk, dzinējmedībās, suns atkal iegūst pieredzi, dzenot un sadarbojoties ar citiem suņiem. Iemācās izsekot un atrast dzīvniekus. Un katrs nomedītais dzīvnieks viņam ir motivācija strādāt atkal un atkal. Tā suns veidojas. Ir jāattīsta instinkti, kas sunim ir ielikti ģenētiski.”
Kristaps atklāj, ka vislabāk kontakts sunim ar saimnieki veidojas tad, ja ikdienā abi pavada laiku kopā un dodas pastaigās. Pastaigas arī bez pavadas, attālumā, kurā dzīvnieku var kontrolēt. Īpaši sākumā, kamēr tas vēl nav sācis dzīt dzīvniekus. Ļoti svarīgi, lai suns mežā iemācās orientēties. Ja tas nav noticis, sākot izsekot pēdas, suns nemācēs atgriezties un saimniekam tā būs ļoti liela problēma, jo katru reizi būs sunim jābrauc pakaļ.
“Suni var izmantot arī individuālajās medībās. Tas būs vērtīgi gan sunim, gan pašam medniekam. Laba skola abiem. Galvenais, ka suns iegūst pārliecību par savām spējām un mežā nejūtas apjucis. Noturot suni pagalmā un tikai retu reizi aizvedot uz mežu, tas būs nobijies un nestrādās tā, kā to vēlas saimnieks,” turpina Kristaps Putno. “Par paklausību runājot – suni ir jāspēj atsaukt jebkurā situācijā, lai ko tas darītu un lai cik tālu būtu aizgājis. Tā var būt komanda ar balsi, svilpienu, modernajām iekārtām. Galvenais, lai tā strādātu! Vienmēr! Kā pagalmā, tā arī mežā, pilsētvidē, jebkur. Un tā ir komanda Šurp! Kad komanda izpildīta, suni apbalvo.”
Un kā ar asinspēdām?
Runājot par to, kā tiek mācītas asinspēdas, Kristaps atklāj, ka Dino sākumā nav liktas nevienas mākslīgās asinspēdas.
Mednieks teic, ka tās ir bijušas tikai nomedīto dzīvnieku atstātās asinspēdas. Kad dzīvnieks ir nomedīts, Kristaps dodas pēc suņa, kas gaida automašīnā. Ja laika apstākļi neļauj suni turēt automašīnā, pēc viņa brauc uz mājām.
Ja nomedītais dzīvnieks ir nokritis uz vietas, var ļaut sunim sākt meklēt no tās vietas, kur tas pirmo reizi pamanīts pirms nomedīšanas. Var suni arī palaist pret vēju, lai tas iemācās nomedītu dzīvnieku saost.
Kļūdas, kļūdas, kļūdas
Mednieki pēc ne visai veiksmīga šāviena mēdz pieļaut vairākas būtiskas kļūdas, pirms izlemj meklēt kādu, kam ir apmācīts medību suns, un tas vēlāk apgrūtina meklēšanu.
Kristaps Putno teic, ka tā ir problēma – paši pārāk ilgi mēģina meklēt nomedīto dzīvnieku un nelūdz palīdzību. Staigā, meklē, atstāj savas pēdas. Jā, pieredzējušam asinspēdu sunim tā nebūs problēma. Viņš atšķetinās, kuras ir īstās pēdas. Ja suns būs nepieredzējis, tā būs problēma. Un arī suņa saimniekam ir jāmāk lasīt savu suni.
“Piemēram, mans jagdterjers Zullu. Viņai ir jāizskrien pāris mazi aplīši, lai arī pēdas sākas viņai pie kājām. Tad viņa saprot situāciju un sāk meklēt. Toties Dino sāk pa pēdām iet uzreiz. Un, tikai strādājot kopā, var iemācīties saprast suņa uzvedību. Jauns suņa īpašnieks mājas situācijā var suni nolasīt, bet mežā ir citādi. Tāpēc ir tik svarīgi daudz laika pavadīt kopā kā mājās, tā mežā,” skaidro mednieks.
Suns un vilks
Ir suņu īpašnieki, kuri, dodoties meklēt ievainoto dzīvnieku, suni tur pavadā, pamatojot to ar lielo plēsēju skaitu mežā. Ir tādi, kuri sunim ļauj darboties brīvi. Kristaps uzskata, ka plēsēji, protams, ir risks. Taču, ja tie nesastapsies gluži aci pret aci, piemēram, vilks jau būs pirmais pie nomedītā dzīvnieka, vilks suni tik ātri neatradīs.
“Runājot ar slovāku, kurš man sagādāja Dino, uzzināju, ka tumšajā diennakts laikā viņi suņus izmanto tikai pavadās tieši plēsēju dēļ. Ja nevar atrast pirmajos divos kilometros, meklēšanu aptur, līdz kļūs gaišs. Ja dzīvnieks būs dzīvs un suns to apries, tas noteikti piesaistīs plēsēja uzmanību. Mums vēl tik liels tas plēsēju blīvums nav.
Es suņiem ļauju strādāt bez pavadām. Tāpat tos izmantoju dzinējmedībās, kur ar pavadu strādāt nevar. Jā, sunim ir jāiemāca paklausība, lai to varētu atsaukt vai, redzot, ka suns novirzās no asinspēdām, piekoriģēt.
Lielākā priekšrocība – suns bez pavadas ievainoto dzīvnieku atrod ātrāk. Tāpat ne vienmēr tu vari pats izlīst tur, kur iet suns… Paskatos navigācijā, kur ir suns, un aizeju pa taisno,” saka Kristaps.
Suns un navigācijas sistēma
Latvijā izmanto divas suņu navigācijas sistēmas – Huntloc un Garmin, lai gan pasaulē nebūt nav tikai šīs divas. Kristaps saviem suņiem izvēlējies Garmin.
“Vairākās medību platībās, kurās medīju, vienkārši nav tīkla pārklājuma un Huntloc izmantot nav iespējams. Vienīgā lieta, kas mani Garmin siksnām nepatīk, ir tas, ka reti, bet pazūd signāls – rodas bojājums lodējumā pašā siksnā… Tāpēc es bieži vienam sunim uzreiz lieku divas siksnas. Tieši manas negatīvās pieredzes dēļ,” atklāj Kristaps Putno.
Sunim ir jāuzticas!
Katra reize, kad ar suni dodas medībās vai izsekot asinspēdas, ir piedzīvojums. Protams, ir gan labie piedzīvojumi, gan ne tik labie.
“Biju atbraucis uz mednieku māju atpūsties, ieiet pirtiņā. Pa to laiku no kluba biedra četri pieci neatbildēti zvani. Sapratu, ka nepieciešama suņa palīdzība. Aizbraucu. Šāvis lielu kuili. Kopš tā brīža pagājušas vismaz divas stundas. Palaidu Dino. Gaidām. Dino iet lēnām, uzmanīgi, nesteidzoties. Pēc kāda laika dzirdu, ka ierejas. Arī navigācija rāda, ka suns rej. Līdz tai vietai 800 metru. Bija iespēja piebraukt tuvāk. Suns 600 metru attālumā. Ejam. Dzirdam, ka suns rej. Tad suns iekaucās, nezinu, kas notika. Redzamu traumu vēlāk nebija. Kuilis bija nogūlies, bet vēl dzīvs. Piegājām šāvien attālumā, un es izšāvu. Tika nomedīts kuilis, kura ilkņus novērtēja ar 130 punktiem – zelts. Šis bija labais stāsts. Taču ir reizes, kad neizdodas. Man jau iepriekšējā vakarā mednieks bija atsūtījis ziņas, ka nevar atrast briežu bulli. Ar vienu suni meklēts un nekā. No rīta bijām medību vietā. Sākām meklēt, jā, ir sniegā sīkas pilītes. Dino šķetina pēdas. Mani panāca mednieks, kurš bija šāvis un no rīta kavējās. Briedis tika pacelts pēc 2,5–3 kilometriem. Aizgājām līdz briedim, bet… tas nebija īstais. Gājām vēlreiz. Dino atrada cūkas un sāka sekot tām. Laika vairs nebija, braucām mājās. Mednieks palika un gāja vēl un vēl, līdz atrada vietu, kur pēdas sadalījās, Izrādās, bija divi brieži – vienas ievainots ar šāvienu, otrs savainojis kāju pret sērsnu pats. Labā ziņa – mednieka neatlaidības dēļ ievainotais briedis tika atrasts un nomedīts.”
Divi vilki dupletā un kā var zināt, kur ies kuilis. Aldis Sāvičs . “Šauj garām!” #244 epizode
Abonē žurnālu Medības!
