Mednieks Guntis Antons stāsta par piedzīvoto, meklējot savu pazudušo taksi Remi:
Tās bija rudens dzinējmedības Glāzšķūņa apkārtnē, kad pēc masta neatgriezās Gunta Antona takšu šķirnes suns Remis. Septiņgadīgais takšelis bija dzinies pa pēdām cūku bariņam un aizrautībā meties tām līdzi arī ārpus medīšanas nogabala. Mednieki kādu brīdi pagaidījuši, tad nolēmuši, lai paliek saimnieks – gan jau suns ieradīsies, bet paši turpinājuši medības. Vairākas stundas Guntis staigājis pa mežu, ūjinājis un saucis, domājis labas domas, bet no suņupuikas ne miņas.
“Kad sāka krēslot, sapratu, ka ilgāk gaidīt nav jēgas, atstāju savu medību jaku ar domu – ja Remis atgriezīsies un meklēs mani, ļoti iespējams, ka pie tās arī paliks,” nospriedis mednieks. Pašam šādas pieredzes nav bijis, tikai dzirdējis no nostāstiem – ja noklīst suns, vietā, kur notikusi pulcēšanās pirms masta, jāatstāj kāds saimnieka apģērba gabals. Nakts vīram pagājusi bez miega, agri no rīta devies uz mežu cerībā, ka Remis viņu tur gaidīs. Atradis tikai jaku. Šajā brīdī nodrebēja suņa īpašnieka sirds – ja nu neizdodas medību biedru atrast?
Tajā pašā dienā kopā ar sievu Vingru izbraukājām tuvākās medību stigas, meklēšanā iesaistījās arī kluba vadītājs Andris Zadaus ar sievu Ināru. Bez rezultātiem.
Pirmdien braucu uz laikraksta Ogres Vēstis redakciju, lai ievietotu sludinājumu, ka pazudis suns. Tajā pašā dienā, kad avīze nonāca pārdošanā, atskanēja telefona zvans. Zvanītājs bija maršruta autobusa šoferis – viņš atcerējies, ka pirms dažām dienām divi ne sevišķi uzticama paskata vīri iekāpuši autobusā kopā ar takšu šķirnes suni un devušies uz Ogri. Vārds pa vārdam, un atklājās, ka ar autobusa šoferi pat esam pazīstami – viņš bija mūsu iepriekšējās dzīvesvietas dzīvokļa kaimiņš Silvis Dmitričenko. Ceļotājus šoferis uzņēmis Tūrkalnē, kas no mūsu medību vietas atrodas apmēram 15 kilometru attālumā. Vīrieši viņam vēl pažēlojušies, ka pie pieturas takšelis pamanījies nočiept zaceni un šie no dusmām nosprieduši vest to uz patversmi. Taču, tikko autobusa durvis Ogrē pie Mālkalnes prospekta pieturas atvērušās, Remis vīriem izsprucis un meties prom. To visu Silvis redzēja un man pastāstīja. Radās reāls meklēšanas pavediens – sapratu, ka tas ir mans suns, un meklējamās teritorijas apjoms sašaurinājās.
Kāpām ar sievu mašīnā un devāmies uz pilsētu. Vispirms krustu šķērsu izbraukājām pieminēto rajonu cerībā, ka kaut kur nejauši Remi pamanīsim. Pēc tam jautājām cilvēkiem uz ielas, vai nav redzēts mūsu taksītis. Kāda tante pastāstīja, ka iepriekšējā dienā turpat nobraukts kāds sunītis, cits teica, ka šajā apkārtnē redzējis klīstam šuneli.
Ienāca prātā apbraukāt zooveikalus un veterinārās aptiekas. Vienā no zooveikaliem pārdevēja atcerējās, ka pirms pāris dienām ienākusi kāda kundze un pastāstījusi, ka viņai pieklīdis suns, un nopirkusi tam bļodu, kaklasiksnu un pavadu. Pārdevēja pat zināja parādīt māju, kurā pircēja dzīvo.
Tas bija deviņstāvu nams ar sešām ieejas durvīm, katrai priekšā – kodatslēga. Kaut kā bija jātiek iekšā. Stāvēju pie durvīm un gaidīju, kad kāds nāks ārā. Kā tiku mājā, zvanīju pie visām durvīm pēc kārtas. Kāda dzīvokļa saimniece man ieteica doties pie sētnieces, jo par visiem viņu mājas jaunumiem vislabāk zinot sētniece, un pat pateica, kur viņa dzīvo. Tūlīt devos uz nosaukto dzīvokli, un – tavu veiksmi – sētniece tiešām bija ievērojusi, ka kāda nama iedzīvotāja izvedusi pastaigā sunīti. Sieviete pastāstījusi, ka ievērojusi to klīstam Zilo kalnu rajonā, apžēlojusies un aizvedusi uz savu dzīvokli.
Devos pie atradējas jau ar lielu cerību. Piezvanīju pie durvīm, tās atvēra kundze, un tūlīt ar skaļu rējienu viņai blakus parādījās mans taksis!
Kā man vēlāk sieviete pastāstīja, jaunajā mājvietā viņš iejuties ļoti labi. Kā nu ne, ja bija peldināts vannā, drīkstēja gulēt dīvānā, tika labi barots un trīs reizes dienā vests ārā pastaigāties. Varu teikt, ka Remis izskatījās varen apmierināts. Par manu ierašanos viņš priecājās, tomēr izturējās ar nelielu neticību, kā kad nebūtu īsti pārliecināts, vai tas patiešām esmu es. Bija taču pagājusi gandrīz nedēļa, kuras laikā šunelis piedzīvojis tik daudz jauna un satraucoša – pirmo reizi mūžā braucienu ar autobusu, pilsētu, vienatnē klīšanu pa ielām, arī daudzdzīvokļu mājā un vannā viņš nekad nebija bijis.
Kā izskatījās, jaunā saimniece bija viņam pieķērusies un tā vienkārši man suni negribēja atdot – sīki izjautāja par suņa īpašajām pazīmēm: kurā austiņā dzimumzīmīte, uz kuras ķepas rētiņa… Šādai pārbaudei nebiju īsti gatavs, jo netiku pētījis tādas lietas savam taksim, tā vietā izstāstīju, kā mans medību biedrs pazuda. Kundze tomēr noticēja, ka esmu īstais saimnieks – redzēja taču, ka Remis man nāca klāt, asti luncinādams, un kāpa klēpī. Pret svešu jau nebūtu tik vēlīgs. Šķīrāmies kā draugi – atlīdzināju visus tēriņus, viņa skumji atvadījās. Nopratu, ka sievietei iepriekš ir bijis suns, tāpēc viņa zināja, kā apieties ar dzīvnieku. Ja man neizdotos savu draugu atrast, viņam tur būtu laba dzīve – līdz reizei, kad mežā saostu pēdas. Remja atgriešanās mūsu mājās bija svētki! Dēls tā priecājās – takšelis viņam tika uzdāvināts uz gada jubileju, protams, ar klusu cerību, ka tas kļūs par manu medību partneri.
Vai tagad zinu Remja īpašās pazīmes? Vēl ne, bet sieva gan ir izpētījusi.”
Protams, situācijas medībās var būt dažādas, tomēr ir vērts tām sagatavoties jau savlaicīgi, lai nākotnē iespēju robežās varētu izvairīties no liekām galvassāpēm, ko sagādā noklīdis četrkājainais medību biedrs. Viens no variantiem ir iegādāties GPS kaklasiksnu.
Kā to izvēlēties? Kā pareizi izmantot? Par to un citiem noderīgiem padomiem skaties videoklipā!
Video blogs #3. Suņu izsekošanas sistēmas: Huntloc pret Garmin
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
