Šis ir viens no manas dzīves izaicinājumiem, ar kuru es beidzot esmu tikusi galā. Pati esmu nedaudz pārsteigta, bet beidzot izdevās panākt, lai manas sautētās mežacūkas ribiņas garšotu tā, kā bērnībā vecmāmiņa gatavoja mājas cūkas ribiņas. Sulīga, mīksta gaļiņa, kas pati atlec no kauliem un burtiski kūst mutē.
Es pēc šīs garšas esmu ilgojusies visu savu saprātīgo dzīvi un izmēģinājusi dažādus variantus.
Kas nestrādā
Apcept ribiņas uz pannas un pēc tam mēģināt sautēt alū vai vīnā. Garša sanāk diezgan feina, taču pati gaļa nav tik mīksta, kā gribētos, pat ja divas stundas sautē.
Sautēšana cepeškrāsnī folijā vai cepammaisā arī nedod vēlamo rezultātu.
Mēģinājumi sautēt gaļu savā mērcē arī nebija tik veiksmīgi, kā gribētos.
Kas strādā
Nekādas receptes internetā es nelasīju, un padomu man diemžēl vairs nav kam pajautāt, tādēļ pilnībā paļāvos uz iekšējām sajūtām un ķēros pie gatavošanas.
Visu recepti lasi žurnāla Medības augusta numurā.
Miroņu čamdīšana jeb mednieki paši vainīgi, ka medības aizliedz. “Šauj garām!” #298 epizode
Žurnāla Medības otrajā pielikumā lasi par medību suņiem
