Kaspars Vaišļa ir mednieks jau trešajā paaudzē un kopš bērna dienām medī Jaunjelgavas pusē. Pats sevi dēvē par entuziastisku briežu mednieku, turklāt ne tradicionālā mednieka izpratnē, bet gan ar fotokameru, uzņemot fantastiskus kadrus briežu baura laikā. Bagātīgā medību pieredze Kasparam ļāvusi nonākt pie interesantiem secinājumiem un atziņām kā par pirmās medību pieredzes būtiskumu mednieka dzīvē, tā par pirmo ne tik veiksmīgi raidīto šāvienu, par mednieka psiholoģisko sagatavotību, par briežu selekcijas pamatprincipiem, spilgtākajiem iespaidiem medībās un visbeidzot par ģimenes mīluli – Norvēģijas aļņusuņu kucīti Posendorf Chanel.
Uz medībām ar autobusiem un vazikiem
Kaspars savas pirmās medības atceras jau no agras bērnības, kad kopā ar draugiem un pieredzējušiem medniekiem devies uz mežu. Tas bijis liels piedzīvojums, jo uz medībām kolektīvs braucis pat ar autobusiem un vazikiem, turklāt, kamēr vecie mednieki medīja, tikmēr jaunajiem censoņiem bijusi iespēja rīkoties ar medību nažiem, veidojot lokus, asinot spieķus un atbalsta kājiņas. Tomēr vairāk par visu jaunā mednieku paaudze gaidījusi brīdi, kad vecie mednieki medībās guvuši panākumus. Laikā, kad daļa mednieku cītīgi darbojušies dīrātavā, citi atļāvuši jaunajiem ar gludstobra ieročiem pavālēt pa čiekuriem vai pašaut imitētos mērķos.
“Es domāju, ka medības jau no paša sākuma jāuztver kā aizraujošs piedzīvojums un jaunietim jābūt pareizajā vecuma fāzē, lai tēvs, vectēvs vai krusttēvs spētu iepazīstināt ar medībām. Pirmā pieredze ir ļoti būtiska, tā nedrīkst būt traumējoša,” stāsta Kaspars.
Pirmoreiz pilntiesīga mednieka statusā – pacilātības sajūta par mednieka atbildību
Kaspara pieredze bijusi pozitīva un medības aizrāvušas tik ļoti, ka nav spējis vien sagaidīt pilngadību, lai oficiāli kļūtu par pilntiesīgu mednieku.
Kasparam bija 16. kalibra ierocis – vienstobrenīte, un viņš spilgti atceras savas pirmās medības ar šo ieroci. “Kas tā ir par sajūtu, kad vari pats būt pilntiesīgs mednieks un piedalīties medībās. Tās pirmās sajūtas, ka viens pats vari atrasties tornī un apzināti raidīt šāvienu, pat neskatoties uz to, ka tas bija nedaudz neveiksmīgs. Diemžēl tas āzītis pēc šāviena tomēr aizgāja. Šāviens tika raidīts apmēram 60–70 metru lielā attālumā, taču tajā laikā attālumu noteikt precīzi nemaz nebija iespējams, jo gluži vienkārši nebija tādu ierīču, kas to mērītu. Un neatkarīgi no visa, cik pacilāta bija sajūta, ka tev vienam ir piešķirta atbildība un tieši tev ir jāpieņem lēmums par to, kā rīkoties konkrētajā situācijā,” atzīst Kaspars.
Neveiksmīgs pirmais šāviens – pozitīva pieredze nākotnei
Pirmais ne tik veiksmīgais šāviens raisījis dusmas un licis daudz domāt par pieredzēto situāciju. Tikai pēc tam aizdomājies, ka šāviens bijis sasteigts, ka būtu varējis pagaidīt, kad āzītis pienāks par metriem desmit tuvāk, taču adrenalīns konkrētajā brīdī bijis milzīgs. Neskatoties uz to, trāpījums tomēr bijis un arī asinspēdas bijušas, kā rezultātā medības bijušas veiksmīgas. Savukārt nākamajās medībās pirmā pieredze tikusi ņemta vērā un katrs šāviens rūpīgi apdomāts.
Psiholoģiskā sagatavotība medībās – pamats tam, lai nepieļautu muļķīgas kļūdas
Kaspars ierosina jauno mednieku psiholoģisko sagatavotību veicināt ar došanos uz mežu ar fotokameru: “Dodoties uz mežu, ieroča vietā līdzi paņem fotokameru un brīdī, kad uz lauka iznāks briežu bullis – nofotografē to. Pēcāk mājās apskati buļļa ragus un pakonsultējies par to ar kādu pieredzējušu mednieku, piemēram, kolektīva vadītāju vai citiem grupas biedriem, lai saprastu, cik pareiza vai nepareiza būtu šāda buļļa nomedīšana. Emociju un adrenalīna līmenis ir stipri līdzīgs tam, kāds tas būtu mežā ar ieroci, taču rīkošanās ar kameru trenē spēju novērtēt pirms šāviena izdarīšanas. Protams, satraukums būs visos aspektos, bet tas palīdzētu būt psiholoģiski sagatavotākam šāviena brīdī.”
Stress un adrenalīns būs vienmēr un visās medību situācijās, tas nudien ir skaidrs, jo katra medību situācija ir atšķirīga un katra no tām ir īpaša. Jāsecina arī tas, ka atrašanās mežā ar fotokameru viennozīmīgi palīdzētu jaunajam medniekam izzināt meža platības, zvērus tajā, savaldīties dažādās stresa situācijās, palīdzētu kļūt daudz nosvērtākam un savaldīgākam brīdī, kad ieraugi skaistu briežu bulli.
Jau 15 gadus uz briežu bauri ar fotokameru
Līdz pat 2000. gadu sākumam Jaunjelgavas pusē diemžēl briežu bauris nenotika, jo briežu populācija šajā apvidū bija ļoti sliktā stāvoklī. Pēc 2000. gada populācija pamazām sāka atjaunoties un bija dzirdami pirmie buļļi baurojam. Vien 2007. gadā tika nomedīts pirmais briežu bullis. Kopš tā laika Kaspars uz mežu dodas ar fotokameru, un tas tiek darīts ar cēlu mērķi – atjaunot briežu populāciju, lai ik rudeni spētu baudīt krāšņu bauri.
“2007. gadā kolektīvs pieņēma lēmumu, ka atbilstoši situācijai drīkst medīt vienu bulli. Pirms tas tika izdarīts, biju nolēmis, ka došos mežā, lai konkrēto bulli nofilmētu, tad parādītu to kolektīva biedriem un kopā spētu izvērtēt, vai bullis ir medījams vai nav. Prakse medībās nav mainījusies līdz pat šim brīdim, joprojām medījam tikai vienu bulli. Populācija ir augusi, taču nav tā, ka buļļu būtu ļoti daudz,” stāsta Kaspars. Dodoties mežā ar kameru jau 15 gadus, Kaspars atklāj, ka izdevies nofilmēt arī kādu zelta trofejas bullis, taču šo gadu laikā otrreiz satikt vienu un to pašu bulli tomēr nav izdevies.
Spilgtākie iespaidi mežā
Ierocis un kamera medību laikā ir teju nesavienojamas lietas – vai nu viens, vai otrs, bet noteikti ne abi paralēli: “Brīdī, kad uz lauka iznāk briedis, vairs neatliek laika viņa novērtēšanai, ir jāiestata pareizie parametri, lai iznākumā uzņemtais vai uzfilmētais kadrs būtu satriecošs. Ja esi aizņemts ar kameras fokusu, asumu, krāsām, tad tobrīd neatliek laika brieža ragu vērtēšanai, kur nu vēl medībām. Taču to izdaru, atnācis mājās, kad pieslēdzos pie datora.”
Ar kameru Kaspars mežā pavada vairākas dienas: “Mēdz būt pat tā, ka pa tumsu iznāku no meža, palieku turpat pa nakti mašīnā, ceļos ap četriem no rīta, paklausos, kur apmēram tie brieži ir, un tad vēl tumsā dodos pie viņiem, lai jau ar pirmo gaismu uzņemtu fantastiskus kadrus.”
Kaspara Vaišļas atziņas par briežu selekcijas pamatprincipiem
Viss atkarīgs no briežu buļļu blīvuma platībās. Ja tie ir kādi 8–9 buļļi, kas bauro pa perimetru, tad var censties bauri saglabāt, izvērtēt šos buļļus, ideālā veiksmes variantā sezonas laikā mēģināt sastapt visus šos buļļus.
Apdomā, ko tu vēlies redzēt savās platībās ilgtermiņā un kāda ir tava loma mežā. Ja nākotnē savās platībās vēlies redzēt skaistus briežus, to populācijas pieaugumu un ik rudeni klausīties aizraujošu bauri, tad ne vienmēr ir jānospiež sprūda mēlīte.
Dodies uz bauri ar kameru, sastopot bulli pirmo reizi – nemedī to, bet uzņem foto un izvērtē buļļa ragu rotu, lai, sastopot bulli mežā otrreiz, būtu pārliecināts par šāvienu vai, tieši pretēji, buļļa saudzēšanu.
Pamatprincipu pamatprincips – nemedī visu pēc kārtas!
Norvēģijas aļņusuns – sabiedrotais ikdienā un medībās
Nosvērta, domājoša, patstāvīga, drosmīga, jautra un ar stabilu psihi – tā varētu raksturot Kaspara norvēģu aļņusuni Chanel, kura Kaspara dzīvē ienāca pirms pieciem gadiem.
Pirms suņa iegādes Kaspars kādā žurnālā bija ieraudzījis rakstu par zviedru aļņusuņiem, kas ļoti uzrunājis. Viņš arī apzinājies, ka iegūt kucēnu no Skandināvijas valstīm būtu visai sarežģīti. Viennozīmīgi ideja par suņa iegādi urdījusi kādu laiku, līdz ieraudzījis sludinājumu, ka tepat Latvijā pieejami norvēģu aļņusuņu kucēni. Tajā brīdī jau bijis vienalga, jo izskats šiem suņiem šķitis līdzīgs zviedru aļņusuņiem, un Kaspars sapratis, ka ir gatavs kucēna iegādei. Viss noticis gaužām vienkārši, saprotot, ka mājas meklē pēdējais kucēns no metiena, Kaspars iekāpis mašīnā un, nevienam nesakot, aizbraucis kucēnam pakaļ.
Sākotnēji Kaspars pat nebija spējis apzināties, cik mīļi, draudzīgi ar bērniem un azartiski medībās ir šie suņi. Suņa raksturu un talantus iepazinis, augot kopā ar to. Chanel bija trīs mēnešu veca, kad nonāca Kaspara mājās, turklāt jau četru mēnešu vecumā tika sākta apmācība, ņemot viņu līdzi medībās, kur tika iemācīta iet brieža asinspēdas. Tas pat šokējis, jo sākotnēji nav ticējis, ka kucēns spēj apgūt un realizēt savas maņas tik agrīnā vecumā.
Chanel ir tikpat azartiska medniece kā Kaspars, un abi kopā piedzīvojuši neaizmirstamas medību situācijas, kas bijis pārbaudījums kā sunim, tā saimniekam. Kā vienu no spilgtākajiem piedzīvojumiem Kaspars min atgadījumu dzinējmedībās, kad pašam nakti nācies pavadīt mašīnā blakus purvam, jo dzinējmedību laikā Chanel pacēlusi aļņu bulli, ko centusies noturēt 24 stundas, iedzenot to purvā. Katru mēģinājumu pieiet tuvāk alnim un centienu atsaukt suni Chanel uztvērusi kā mudinājumu medīt, kas savukārt bulli iedzinis tālāk purvā. Medības bija grūtas, taču rezultātā ļoti veiksmīgas. Līdz ar pirmo gaismu, izpētot karti un suņa atrašanās vietu, izmantojot suņu kaklasiksnu Huntlock, tika rasta stratēģija, kā pieiet alnim un šīs medības beigt. Tā nu Chanel tikusi pie atmiņām bagātas aļņa trofejas.
Chanel ne vien ir lieliska medniece aļņu medībās, bet arī savas darba prasmes lieliski izmanto briežu un mežacūku medībās. Kaspars pat iemācījis Chanel iet pa vilka asinspēdām, kas liecina vien par to, cik suns ir uzticīgs saimniekam, spējīgs savās darba gaitās un lielisks kompanjons medībās. Norvēģu aļņusuns ir apveltīts ar ļoti asu prātu, un konkrētajā situācijā saimnieks lika sunim saprast, ka ir jāiet asinspēdas neatkarīgi no tā, kādas tās ir, ka saimnieks visu laiku būs līdzās un vajadzības gadījumā pasargās.
Gaļa! Sarežģītākais medību veids un foršas jaunas tradīcijas. “Šauj garām!” #205 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ KALENDĀRS un iespēja laimēt karabīni CZ 457 THUMBHOLE .22 LR 1/2x20UNF no SIA “Ieroči”. Akcijas periods 1.10.-23.12.2023. Loterijas atļaujas Nr. 7861.
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Novembra numurā par drošību – nav nekā svarīgāka!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
