Balvu novada Bērzpils pagastā, kur starp pakalniem un purviņiem līkumo Ičas upe, medī Kaspars Rakstiņš. Lai arī sākotnēji plānojis kļūt par datorsistēmu inženieri, Kaspars izvēlējies ar mežu saistītu profesiju. Uz to viņu pamudinājis pirmais nomedītais bebrs, kas licis pārskatīt priekšstatu par to, ko patiešām vērts darīt.
Kad daba aicina medībās
Vaicāts, kāpēc izvēlējies kļūt par mednieku, Kaspars teic, ka sākumā daba nebija viņu aicinājusi pie sevis.
“Līdz divdesmit gadiem man par medībām nebija nekādas intereses. Mammas brālis gāja medībās un apgalvoja, ka medībās varot neaiziet tikai divos gadījumos – ja jādodas uz kāzām vai bērēm. Taču tad brālēns mani paņēma līdzi medībās un interese pamazām radās. Divus gadus dzinējos un tad beidzot nokārtoju mednieka eksāmenu,” saka Kaspars Rakstiņš. “Medīju ļoti bieži – Rīgā beidzās studijas, un pēc divarpus stundām biju klāt Bērzpilī, lai dotos medībās. Tagad esmu kļuvis krietni lēnāks. Patīk vienkārši iekārtoties medību tornītī un baudīt dabu. Īpaši pavasarī, kad daba mostas, paliek arvien siltāks un skan putnu balsis,” stāsta Kaspars.
Kaspars ir mežzinis. Taču pirms tam viņš pabeidzis Rīgas tehnisko universitāti, kur studējis telekomunikācijas un datorzinības. Jau pēc pirmā studiju gada viņš sapratis, ka tas nav viņa, taču studijas pabeidzis. Divdesmit četros gados sapratis, ka tas, ko viņš meklējis, ir mežs un darbs mežā, tāpēc studējis vēlreiz, šoreiz Latvijas Lauksaimniecības universitātē mežsaimniecību. Kas palīdzēja izvēlēties?
“Tas noteikti bija pirmais nomedītais bebrs, kas iedeva pareizās emocijas, izpratni par lietu kārtību, par to, kas patiešām man ir svarīgi. Tās nebija kādas īpašas medības, taču viņš tur bija. Varbūt īpaša ir pati vieta. Esmu tur vedis savus draugus, kas tur arī ir nomedījuši jau savus pirmos bebrus,” tā Riekstiņa kungs.
Taču telekomunikāciju un datorzinību studijās iegūtās zināšanas palīdz arī mežziņa darbā – tā ir vieglāk saprast modernās tehnoloģijas un to, kā darbojas iekārtas, kas arvien straujāk ienāk gan mežinieku, gan arī mednieku dzīvē.
Kam ir zināšanas par medībām
Mednieks šā brīža sabiedrībā bieži vien ir nesaprasts, īpaši pilsētā.
“Laukos vēl cilvēki saprot, kāpēc mednieks dodas medībās, taču ar rūdītajiem pilsētniekiem ir citādi. Es gan neesmu jutis, ka pret mani izturētos negatīvi tāpēc, ka esmu mednieks. Taču kopumā tas ir jūtams, īpaši sociālajos tīklos. Nav jēgas tērēt ne savu laiku, ne nervu sistēmu, lai mēģinātu oponēt tiem, kuri neizprot medniecības nozīmi.
Iespējams, pilsētnieki ir pārāk tālu aizgājuši no dabas. Pienu viņi pērk veikalā, kartupeļus jau nomizotus un paciņā saņem tupat. Un gaļa arī ir brīnums, ko var izņemt no vakuuma iesaiņojuma. Es pats esmu piedzīvojis, kā divdesmit gadus vecs cilvēks atbrauc uz laukiem un pirmo reizi ganībās ierauga govi… Un kā var cilvēks saprast medību procesu, ja viņam nav skaidrs, kas vispār laukos un mežā notiek, kas tur dzīvo un kāpēc.
Un tad visa ir žēl, viss ir tik skaists. Jā, arī mednieks redz šo skaistumu, arī viņam ir žēl. Taču viņam ir zināšanas un izpratne par to, kas notiek mežā. Kā var cilvēks saprast medību procesu, ja viņš pat mežā nekad nav bijis! Viedoklis par medībām ir visiem, bet kam ir zināšanas? Zināšanas ir 21 tūkstotim mednieku un viņu ģimenēm. Diemžēl,” spriež Kaspars. “Cilvēki no pilsētām nedēļas nogalē brauc atpūsties pie dabas, kā viņi paši saka. Bet viņi brauc tur, kur ir simtiem citu cilvēku. Jā, tas ir labāk, nekā palikt pilsētā uz akmeņiem. Taču, lai izbaudītu dabu, ar to jāsatiekas aci pret aci, kur neviena cita nav. Vismaz es tā cenšos darīt, bet katram jau savs ceļš ejams.
Man bija iespēja vadīt nodarbības Zaļajā skolā bērniem Sarkaņu kalnā pie Rēzeknes. Bija bērni, kuru zināšanas patīkami pārsteidza. Taču tie ir bērni no laukiem. Viņi ir daudz tuvāk dabai nekā, piemēram, rīdzinieki.
Un skumjākais, ka šādi bērni – bez zināšanām par dabu un laukiem – izaug un sāk mācīt, apgalvojot, ka nevajag to un šito. Un viņu ir daudz vairāk nekā cilvēku, kas nāk no laukiem, no lauksaimnieku un mednieku ģimenēm. Viņi nezina reālo situāciju, bet pieņem lēmumus, kas ietekmē mūs visus.”
No tehnoloģijām nav jābaidās
Savs redzējums Kasparam ir arī par moderno tehnoloģiju ienākšanu mednieku dzīvē. Viņš uzskata, ka no tehnoloģijām nav jābaidās. Tās ir jāizmanto saprātīgi un likuma ietvaros.
Piemēram, lietotne Mednis jau ir viņa viedtālrunī. Un, kad tā sāks pilnvērtīgi strādāt, varēs atbrīvoties no veseliem papīru kalniem, vieniem no nepieciešamības papīrus aizpildīt, citiem informāciju no šiem papīriem ievadīt datorā.
“Savukārt digitālo vai termālo tēmēkļu man nav. Kādu brīdi es tos vēlējos, taču pārdomāju, jo pēc tiem man nav nepieciešamības. Es vairāk izbaudu procesu, nevis cenšos gūt pēc iespējās lielāku rezultātu. Es lieliski varu nomedīt medījumu ziemā, pilnmēnesī, mīnus 15 grādos,” skaidro Kaspars Rakstiņš.
Mežacūkas un stirnas
No šīs medību sezonas mežacūkas un stirnas ir nelimitēti medījami dzīvnieki. Kaspars zina klubus, kuros arī pirms tam stirnas necentās medīt. No divsimt piešķirtajām nomedīšanas atļaujām tika izmantotas trīsdesmit. Tādos klubos stirnas turpinās nemedīt arī tagad, kad atļauju nav vispār. Ir arī klubi, kuros situācija ir pretēja.
“Es uzskatu, ka cietēju lomā var nonākt tieši stirnāži. Parasti medī Jāņu buku, bet pēc tam piemirst par to, ka jāmedī arī stirnu kazas un kazlēni, lai populācijā saglabātos parieza dzimumstruktūra. Par to stingri jāvienojas kolektīvu iekšienē un šī vienošanās jāievēro.
Savukārt mežacūkas ir jāmedī, lai nenotiek tā, kā šobrīd notika pie mums. Āfrikas cūku mēra dēļ cūku vairs nav.
Pagājušajā gadā uz cūku medībām varēja iet kā uz darbu. Katrā tīrumā bija postījumi. Meža malā līdz pirmajai tehnoloģiskajai sliedei bija nopostīts viss, tālāk jau postījumu bija mazāk. Postījumi bija hektāros. Šogad izdevās nomedīt vienu pērniķi. Un pēc tam trīs četrus vakarus nekā. Tāpat arī citiem. Noteicu, ka kaut kas nav kārtībā. Nevar būt, ka neviens neredz nevienu cūku. Desmitajā reizē braukšanai atmetu ar roku. Un tad to, kur palika cūkas, parādīja kraukļi. Pirmās cūkas atrada upē, pēc tam vēl… Visas barotavas ir tukšas. Tikai paretam var redzēt pa kādam sivēnam. Mums bija ļoti smuka populācija, ko būtiski neķēra pirmais Āfrikas cūku mēra vilnis. Iespējams, mūs pasargāja Ičas upes un apkaimes purvi. Bet nu var pilnībā izjust, ko šī sērga spēj,” turpina Kaspars.
Kā ar limitiem?
Ikdienā strādājot mežā, Kaspars pārliecinājies, ka, piemēram, aļņu nomedīšanas limiti ir bijuši par lieliem:
“Ja es, staigājot pa mežu ikdienā, nevaru ieraudzīt nevienu alni, tas ir iemesls uztraukumam. Ja runājam par postījumiem, viena aļņu ģimene trīs dienās patiešām spēj iznīcināt hektāru lielu apšu jaunaudzi. Un mēs tos saucam par postījumiem, taču tā ir šo dzīvnieku barība… Nevar pasaukt mežzini uz priežu jaunaudzi, rādīt uz vienu nokostu galotni un teikt, ka ir postījumi. Ir jāsaprot, ka dzīvniekiem, kuri mīt mežā, ir jāēd. Un līdz ar to meža īpašniekam jārada situācija, ka mežā ir pietiekama barības bāze pārnadžiem un tajā pašā laikā ir iespējams izaudzēt mērķa sugu. Limita noteikšanas grupā visbiežāk ir lielie zemnieki, iestāžu un biedrību vadītāji. Vai viņi reāli iet mežā? Un šie cilvēki Rēzeknē spriež par to, kas notiek mežā pie Balviem, aiz Viļakas vai kaut kur Ludzā. Kā viņi var zināt, kas notiek Žīguros? Lēmumi par nomedīšanas apjomiem būtu jāpieņem uz vietām medniekiem kopā ar vietējiem lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. Cilvēkiem, kuri reāli tajā apvidū dzīvo un strādā. Sarunai būtu jānotiek ne vairāk kā vienas mežniecības ietvaros.”
Uz vienas takas ar sivēnmāti
Vaicāts, vai medību dieviete Diāna viņam ir vēlīga, Kaspars teic, ka izcilu aļņa trofeju viņam nav, arī stirnāžu medībās viņš dodas reizi vei divas gadā. Vislabāk viņam patīk mežacūku medības. Gan ziemā, gan vasarā.
“Dodoties jaukt bebru dambjus, man izdevās atrast skaistus aļņa ragus. No pērnās zāles laukā bija redzami vien trīs žuburi. Izkāpu no traktora ar domu, nez kas tad tur būs! Un pārsteigums bija pamatīgs. Vēl vienus masīvus ragus atradu, veicot darba pienākumus,” stāsta Kaspars Rakstiņš.
Medībās gadās arī uztraukumu pilni brīži. Kādās mežacūku medībās Kasparam teju aci pret aci nācies sastapties ar mežacūku. Abus šķīra vien pāris metru.
“Tas bija ziemā. Strādāja suņi, un bija jāiet klāt. Domāju, ka tas ir kuilis. Kādā brīdī domas sāka dalīties, taču tajā brīdī vairs domāt nebija laika. Sniegs milzīgs, stiga šaura un suņi skrēja tieši pie manis. Kādas man bija iespējas? Suņi man garām, un cūka tieši man priekšā! Izšāvu. Ruksis apsviedās riņķī un aizskrēja ar nelielām asinspēdām. Mazliet vēlāk es šo dzīvnieku nomedīju. Tā bija sivēnmāte. Pārdzīvoju, taču arī sivēnmātes reizēm ir jāmedī, un situācijā, kad cūka tev skrien tieši kājās, daudz variantu nav,” atceras mednieks.
Ar vilkiem nevar nerēķināties
Bērzpils ir samērā tālu no Krievijas pierobežas, kur ir ļoti liels vilku blīvums. Tomēr arī šeit problēmu netrūkst.
“Ja Latvijā noteikto vilku nomedīšanas apjomu izpilda bezsniega apstākļos, tas par kaut ko liecina! Vilku visvieglāk ir nomedīt, kad ir sniegs, kad tiem beidzies riests un pelēči tik ļoti vairs nepārvietojas. Vilkus tad var salenkt. Šobrīd vilkus nejauši nomedī citu medību laikā. Jā, ir piegaudotāji, taču tie ir atsevišķi cilvēki. Satiekot ziemā kolēģus, biežākā frāze, ko nākas dzirdēt: atkal pie manis vilks suni aiznesa… Tas liecina, ka vilku ir tik daudz, ka tie nebaidās nākt pie cilvēku mājokļiem, tiešā māju tuvumā, pagalmos un darīt, ko vēlas.
Arī šeit, Bērzpils un Salas purvos, Lubāna klānos ir vietas, kur vilks dzīvo cepuri kuldams. Pagājušajā gadā vēl sniegs nebija uzsnidzis, kad limits jau bija beidzies. Pats pagājušajā gadā piedalījos vilku medībās, kurās nomedīja piecus vilkus. Un tas notika vasarā! Un tad dabas aizstāvji saka, ka vilku joprojām ir par maz. Bet kā laukos saimniekot lopkopjiem? Kas notiek ar tiem pašiem aļņu teļiem? Vai par to nav jāuztraucas?” spriež Kaspars Rakstiņš.
Medniekiem lodes lido vienā caurumā, tālšāvējiem nē. “Šauj garām!” #202 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ KALENDĀRS un iespēja laimēt karabīni CZ 457 THUMBHOLE .22 LR 1/2x20UNF no SIA “Ieroči”. Akcijas periods 1.10.-23.12.2023. Loterijas atļaujas Nr. 7861.
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Oktobra numurā par to kā legalizēt medījumu
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
