2025./2026. gada vilku medību sezona beidzās 15. janvārī, kad tika izmantota pēdējā šai sezonai piešķirtā vilka nomedīšanas atļauja. Daļa no nomedītajiem vilkiem bija slima ar kašķi. Ko tas nozīmē, žurnālam Medības skaidroja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks, bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš.
Paraugu ievākšana dārga
“Mēs neesam apskatījuši visus nomedītos vilkus. Atklāti sakot, nomedīto vilku kļūst tik daudz, ka nākamajā monitoringa etapā mēs mēģināsim rast kādu vienkāršāku ceļu, lai iegūtu nepieciešamo bioloģisko materiālu no nomedītajiem vilkiem. Braukt pēc katra parauga ir ļoti dārgi un laikietilpīgi. Tikai degvielai vien uz katru vilku paraugu nu jau aizvadītajā vilku medību sezonā mums nācās tērēt 16 eiro. Un mēs neieguvām paraugus no absolūti visiem nomedītajiem vilkiem.
Iespējams, mums vairāk vajadzētu uzticēties pašiem medniekiem, kas nepieciešamo informāciju norāda lietotnē Mednis pēc dzīvnieka nomedīšanas.
Fotogrāfijās mēs redzam zobus. Pusē gadījumu tie ir labi nofotografēti, lai aptuveni varētu noteikt nomedītā dzīvnieka vecumu. Savukārt ar slimībām ir tā, kā ir.
Ja mednieks norāda, ka dzīvnieks ir kašķains, tad šī informācija ir. Tas īpaši bija par dzīvniekiem, kas nomedīti sezonas beigās,” stāsta Jānis Ozoliņš.
Ozoliņa kungs uzsver, ka kašķaini ir aptuveni 10 procenti no nomedītajiem vilkiem. To principā var attiecināt arī uz visu populāciju.
“Daudz vilku nomedīti sezonas sākumā, kad tie vēl bija kucēni. Dzīvniekam ir jāizaug, lai to varētu pārņemt kašķis. Arī pašām kašķa ērcītēm nepieciešams zināms laiks, lai attīstītos un savairotos.
Vilkiem tā ir fona slimība. Kašķis dabā dzīvo, un tā lielākais rezervuārs ir jenotsuņi un lapsas. Visticamāk, vilks ar kašķi invadējas, nonākot kontaktā ar jenotsuņiem.
Kašķis pamatā ir sociālu dzīvnieku slimība. Respektīvi, to dzīvnieku slimība, kuri dzīvo vienuviet un kontaktējas savā starpā. Un vilki bez šaubām tādi ir. Viņi patērē daudz laika, dzīvojot kopā un kontaktējoties savā starpā. Tāpat arī lapsas un jenotsuņi. Tieši kontaktējoties vienam ar otru, kašķa ērcīte nokļūst no viena dzīvnieka pie otra,” turpina Jānis Ozoliņš.
Vaicāts, vai ir korelācija starp kašķa izplatību un vilku populācijas blīvumu, Jānis Ozoliņš skaidro, ka šādā griezumā dati nav analizēti un absolūtie skaitļi tam nederēs.
“Protams, jo vairāk vilku kā tādu, jo vairāk arī kašķaino. Ja būtu precīzākas ziņas par visiem kašķa gadījumiem, varētu izdarīt precīzākus secinājumus. Precīzāki dati par nu jau aizvadīto vilku medību sezonu būs zināmi gada otrajā pusē, kad ievāktā informācija būs apstrādāta.
Interesanti, ka diezgan liela kašķa izplatība vilku populācijā ir Zemgalē (Auces un Tērvetes apkaimē), taču vilku populācija šeit nebūt nav tā blīvākā.
Kopumā vilku populācija Latvijā stabili pieaug. Nu jau mazliet mazāku, taču joprojām lielu daļu vilku nomedī nejauši pārnadžu medību laikā,” tā Jānis Ozoliņš.
Kas īsti ir kašķis?
Kašķis ir parazitāra ādas slimība, ko izraisa mikroskopiska ērce. Tā izraisa intensīvu niezi, iekaisumu, apmatojuma izkrišanu, sekundāras infekcijas un ilgtermiņā – organisma vispārēju novājināšanos. Smagos gadījumos slimība var beigties letāli, īpaši ziemas periodā, kad dzīvniekam nepieciešama laba termoregulācija.
Svarīgi saprast, ka kašķis nav vilkiem specifiska slimība. Tas sastopams daudziem plēsējiem un visēdājiem, tostarp lapsām, jenotsuņiem, kā arī mājas suņiem.
Vai kašķis ir populācijas blīvuma indikators?
Kašķis tikai zināmā mērā var būt populācijas blīvuma indikators. Ja dzīvnieku blīvums ir augsts, pieaug tiešs kontakts starp indivīdiem, biežāk tiek izmantotas vienas un tās pašas guļvietas, takas un barošanās vietas, palielinās stress un konkurence par resursiem.
Tas viss veicina parazītu pārnesi. Tomēr praksē vilki retāk saslimst masveidā, pat ja populācijas blīvums ir augsts. Biežāk saslimst veci, ievainoti, sociāli atstumti vai jaunie dzīvnieki, kuri spiesti klejot ārpus stabila bara.
Tādējādi kašķis drīzāk signalizē par atsevišķu dzīvnieku kondīciju, nevis par visas populācijas stāvokli.
Jenotsuņi un lapsas dzīvo lielākā blīvumā nekā vilki, regulāri izmanto alas, izgāztuves, ceļmalas. Tāpēc šajās populācijās kašķis ir teju hronisks. Tas tāpat nozīmē, ka vide ilgstoši ir piesārņota ar parazītu dažādās attīstības stadijās.
Vilki kašķi var iegūt, nonākot saskarē ar inficētu medījumu, beigtu dzīvnieku liemeņiem koplietotām guļvietām. Tie var inficēties arī tad, ja vilku blīvums pats par sevi nav augsts.
Šādā gadījumā vilki ir nevis slimības avots, bet gan tās sekas.
Kāpēc kašķis īpaši redzams ziemā?
Ziemā kašķa izpausmes kļūst daudz pamanāmākas – bojāta āda un izkritusi spalva nozīmē strauju siltuma zudumu. Dzīvniekam nepieciešams vairāk barības, bet slimība samazina spēju medīt, savukārt aukstums pastiprina iekaisuma procesus.
Rezultātā dzīvnieks kļūst redzamāks, pārvietojas dienā, tuvojas apdzīvotām vietām un rada iespaidu par masveida problēmu, lai gan bieži runa ir par atsevišķiem indivīdiem.
Kašķis kā dabiskās atlases mehānisms
No ekoloģiskā viedokļa, kašķis darbojas kā viens no dabiskās atlases instrumentiem. Tas galvenokārt skar vājākos indivīdus, samazina dzīvnieku izdzīvošanas iespējas, ja trūkst barības, un netieši stabilizē populācijas struktūru.
Veseli, labi organizēti bari kašķi pārdzīvo vai ar to vispār nesaskaras. Tādēļ kašķa klātbūtne nenozīmē populācijas sabrukumu, bet gan liecina par nepārtrauktu bioloģisko līdzsvaru un spiedienu uz vājākajiem posmiem.
Vilku populācijas pamatvienība ir stabils bars, kura kodolu veido vaislas pāris un dažāda vecuma pēcnācēji. Šādā struktūrā teritorija ir skaidri definēta un aizsargāta, kontaktu skaits ar svešiem indivīdiem ir ierobežots, jaunie dzīvnieki ilgstoši uzturas bara iekšienē un bara locekļu fiziskā veselība parasti ir labāka.
No slimību ekoloģijas viedokļa, stabils bars darbojas kā daļēji slēgta sistēma, kurā infekciju ievazāšanas risks no ārpuses ir salīdzinoši zems.
Tieši klejojošie vilki ar kašķi saslimst visbiežāk. Tie biežāk nonāk kontaktā ar lapsām un jenotsuņiem, biežāk izmanto pamestas alas un guļvietas, to barošanās ir neregulāra, kas pazemina imunitāti.
Klejotāji šķērso vairāku baru teritorijas un biežāk iesaistās konfliktos, biežāk nonāk antropogēnā vidē.
Tas rada labvēlīgus apstākļus parazītu pārnesei, tostarp kašķim.
Kā atšķirt vilka pēdu no suņa? Vilki nebaidās no apdzīvotām vietām. Meža ziņas #22
👉 Abonē 11 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 11 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
Žurnāla Medības decembra numurā lasi par nelikumīgām medībām!
