Linda Dombrovska, žurnāla “Medības” redaktore
Kāpēc mēs dodamies medībās? Tas ir labs jautājums, uz kuru atbildēt medību pretiniekiem ir diezgan grūti. Viņiem šķiet, ka mēs to darām tikai azarta un adrenalīna dēļ, bet tā gluži nav. Par nožēlu, lielākoties mēs tiekam uztverti kā no sabiedrības atrauti, kaut kur pretinieku pozīcijās esoši mistiski radījumi.
Tāda man sajūta radās Eiropas Komisijas sasauktajā darba grupā, kur jau četrus gadus tiekas Āfrikas cūku mēra skarto valstu veterināro dienestu pārstāvji un arī zinātnieki.
Man bija iespēja būt pirmajai mednieku pārstāvei, kas uz šo pasākumu uzaicināta, lai pastāstītu par mednieku pieredzi. Divas dienas sēdēju un uzmanīgi klausījos. Visi šie eksperti, sava aroda pārzinātāji runāja par medniekiem, par medībām, par mednieku radītajiem riskiem, par slikto pieredzi, atkal un atkal pieminot dažus piemērus, uz kuriem tiek balstīta visa izpratne par to, kas ir medības un kāda ir to loma attiecībā uz Āfrikas cūku mēra izplatību. Eiropas Komisijas pārstāvis pat pamanījās norādīt, ka medniekiem vajadzētu labi uzvesties, lai viņi (veterinārie dienesti) varētu sasniegt savus mērķus.
Tādēļ ļoti liels prieks, ka bija iespēja šiem speciālistiem un ekspertiem pastāstīt, ka medības nav kaut kāds nesaprotams maģisks spēks, kas ir tur, kaut kur ārā. Stāsta galvenā doma bija parādīt, ka par medniekiem kļūst, ejot kursos un kārtojot eksāmenus, stāsts bija par to, ka mednieki ir skolotāji, mākslinieki, juristi, ārsti, veterinārārsti, cilvēki starp mums, kuri, iespējams, ikdienā par sevi kā par mednieku daudz nestāsta.
Tāpat es stāstīju par atbildību – par postījumiem, par tiesībām medīt, par iespējamo kriminālatbildību. Labā ziņa ir tāda, ka interese bija liela un saņēmu solījumu, ka ar mums turpmāk ciešāk sadarbosies. Cerams, mēs šiem ekspertiem varēsim pateikt, kas no viņu plāna strādās, kas nestrādās. Ar mums labāk draudzēties, nevis cīnīties pret.
