Gūžas locītavu displāzija faktiski ir stilba galā esošās gūžas galviņas nobīde, dažreiz pilnīga iziešana no gūžas kaula iedobuma. Displāzijai raksturīgs saišu atslābums un artrotiskas izmaiņas. Slimība rada sunim diskomforta sajūtu, sāpes, kustību traucējumus. Smagos gadījumos suns ar laiku vispār vairs nevar paiet.
Precīzu diagnozi var uzstādīt, tikai veicot rentgenu, jo klīniskie simptomi ne vienmēr liecinās par to, ka suns ir slims. Dažādas šķirnes ir lielākā vai mazākā mērā pakļautas saslimšanas vai slimības pārmantošanas riskam. Pamatā runa ir par lielajām, vidējām vai stipri izmainītajām šķirnēm, piemēram, angļu buldogiem. Taču arī medību suņu šķirņu pārstāvji ir pakļauti riskam saslimt vai pārmantot gūžas locītavas displāziju. Neskaitot ģenētiku, arī suņa temperaments, slodze, dzīves apstākļi un kopējais fiziskais stāvoklis var radīt priekšnoteikumus displāzijas attīstībai.
Viena no visiem labi zināmām šķirnēm, kam displāzija mēdz būt diezgan bieži, ir vācu aitu suns. Katrs noteikti ir redzējis bēdīgos video ar izstāžu vāciešiem, kas burtiski nevar paiet uz savām ļodzīgajām kājām. Taču ir novērots, ka pietiekami liela muskuļu masa pakaļkājām samazina displāzijas rašanās iespējas un palēnina tās attīstību. Teorijas pamatā ir muskuļu masas attiecība pret kaulu masu kurtiem, kam praktiski nekad nemēdz būt gūžas locītavas displāzija.
Slimība ir zināma kopš 1935. gada. Klīniskos pētījumos tā ir konstatēta 82 dažādām suņu šķirnēm. Tā ir ģenētiski pārmantojama kaite, kas dzīves laikā progresē. Tas nozīmē, ka kucēni iemanto slimību no vecākiem. Tieši tādēļ ir vajadzīgas pārbaudes, kas ļauj izvēlēties pareizos vecākus un mazināt displāzijas risku kucēniem.
Savulaik zinātnieki uzskatīja, ka, uzsākot displāzijas testus un šķirnes suņu populācijas kontroli, izmantojot vaislas darbam tikai absolūti veselus dzīvniekus, izdosies ļoti ātri izskaust šo slimību, taču izrādījās, ka par tās nodošanu nākamajām paaudzēm atbildīgais gēns var tikt pārmantots pat līdz četrpadsmitajai paaudzei.
Tas, ka pastāv risks iegūt ar displāziju slimus kucēnus arī no it kā veseliem vecākiem, nenozīmē, ka suņus nevajadzētu testēt pirms pārošanas, jo displāzijai mēdz būt dažādas pakāpes. Ja vaislai izmanto nepārbaudītus suņus, pastāv risks, ka situācija šķirnes populācijā pasliktināsies ģeometriskā progresijā. Piemēram, ja tagad ir 20% suņu ar A pakāpes displāziju un 10% ar B pakāpi, pēc gadiem 5 – 10 šis cipars krasi pieaugs un parādīsies suņi ar C un D pakāpi, kas jau ir veselībai un dzīvībai bīstama slimības stadija.
Latvijā tikai dažām šķirnēm displāzijas pārbaudes ir obligātas. Proti, pirms pārot suni vai kuci, noteikti ir jāveic rentgenoloģiskā izmeklēšana. Protams, te runa ir par kinoloģisko organizāciju suņiem.
Veterinārārste ar ilggadēju pieredzi, Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītājas vietniece Lita Konopore sacīja, ka ir divi pamata iemesli, kāpēc medību un citām suņu šķirnēm vairās displāzijas testu noteikt kā obligātu.
Pirmkārt, ir šķirnes, kurām pēc definīcijas ir dažādas kroplības. Par laimi, tas neattiecas uz medību suņiem. Vienīgi takšiem mēdz būt problēmas ar muguru un tā saukto pakaļējo piedziņu. Tomēr līdz šim takšu slimības iemesls nav precīzi noteikts. Audzētāji, veterinārārsti, neviens nevar pateikt, kas izraisa muguras sāpes, kustību traucējumus, daļēju vai pilnīgu pakaļkāju paralīzi. Pastāv uzskats, ka iedzimtās problēmas ar muguru takšiem parādās līdz četru gadu vecumam, bet, ja tas notiek vēlāk, par iemeslu varētu būt pārslodze un nevērīgā attieksme vai traumas. Latvijā takšiem pirms pārošanas noteikti jāveic tikai acu pārbaudes.
Savukārt displāzijas tests pirms pārošanas ir obligāts universālajiem putnusuņiem. Latvijas medniekiem zināmākie ir kurchārs un drāthārs. Visi šīs šķirņu grupas pārstāvji ir liela auguma, un tiem mēdz būt gūžas locītavas problēmas. Pārojot slimus suņus, kucēni, visticamāk, pārmatos kaiti. Tas nozīmē pakāpenisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos, finansiālus ieguldījumus, iespējams, operācijas un pāragru nepieciešamību suni iemidzināt.
Otrs iemesls, kāpēc displāzijas testu var nepieprasīt, ir kādas šķirnes mazskaitlīgums.
Displāzijas pazīmes
Primāra displāzijas pazīme ir gūžas locītavas saišu atslābums. Mainās suņa gaita. Tā kļūst nedaudz saspringta, tas it kā saudzē pakaļkājas, neliek plašus soļus, rodas tā saucamā zaķa gaita, un dzīvnieks atsakās lēkt.
Kustoties var smilkstēt. Var parādīties klibums.
Saišu atslābuma dēļ var attīstīties gūžas locītavas iekaisums. Vāja gūžas locītava jaunam sunim rada ne tikai sāpes, tā sekmē nepareizu pārkaulošanās procesu (kaula attīstību) gūžas galviņai un gūžas galviņas iedobumam. Roda saišu iestiepšanās, sinoviālās membrānas iekaisums, locītavas kapsulas uzbiezināšanās, veidojas osteofīti (kaula izaugumi).
Rezultātā gūžas galviņas iedobums kļūst seklāks un galviņas virsma iegūst sēņveida formu. Rodas gūžas locītavas vispārējas deģenerācijas pazīmes. Gūžas displāzijas gadījumā gūžas galviņā var veidoties mikroplaisas un lūzumi, kas arī rada sāpes sunim.
Papildus var minēt to, ka displāzijas rezultātā ātrāk un nevienmērīgi nodilst locītavas skrimšļi, kas ar laiku rada neciešamas sāpes sunim.
Viens no risinājumiem, ko piedāvā veterinārārsti ir gūžas kaula galviņas amputācija. Ir suņi, kas ir pārcietuši šādu operāciju, pielāgojušies dzīvei un pat dodas medībās. Protams, tas nenozīmē, ka tagad var pārot ar displāziju C un D pakāpē slimus suņus, kucēniem izoperēt gūžas galviņu un dzīvot laimīgi. Ir jāsaprot, ka no audzētāja ir atkarīgs, vai viņa audzētais kucēns tiks pakļauts mokošām sāpēm visa mūža garumā. Savukārt, pircējam ir jāzina, kādas veselības pārbaudes ir obligātas izvēlētajai šķirnei, jāpieprasa, lai audzētājs uzrāda vecāku izcelsmes dokumentus un veselības testu apliecinājumus un kucēnu reģistrācijas dokumentus.
Vilka statusa maiņa, stirnu slimības un kolektīvās bailes. “Šauj garām!” #251 epizode
Abonē žurnālu Medības!
