Diāna ir ļoti kaprīza dāma. Reizēm tā liek gaidīt un gaidīt – nedēļām, mēnešiem un reizēm pat gadiem. Bet tad pēkšņi tā kļūst tik dāsna, ka grūti tam pat noticēt.
Stāsts pavisam vienkāršs. Pēc dzinējmedībām, kurās krita viens alnis, bija iespēja vēl pasēdēt tornī, pavaktēt rukšus, varbūt atnāk arī kāds briedis.
Pēcpusdiena rudenīga, samākusies un dzestra, gluži kā novembrim pienākas. Iesēžos tornī, kad vēl gaišs. Vienā malā krūmu rinda un mežs, tad pļaviņa, meža ieloks. Pēdas manītas, tā ka teorētiski jābūt labai vietai. Esmu sagatavojusies ilgai sēdēšanai, ja nu nāk rukši. Ietūcījusies guļammaisā, iekārtojos tā, ka acis tikai spīd. Knapi rokas varu pakustināt, esmu tik silti saģērbusies. Spriedu, pasēdēšu tā mierīgi, lēnā garā padomāšu, varbūt pat pasnaudīšu. Uzmetu īsu mirkli tālrunim, lai redzētu, kas notiek pasaulē, paceļu acis un redzu – no meža izsoļo jauns, perspektīvs špīsers un mierīgi sāk ganīties.
Tā, pēc labākajām tradīcijām, ja iznācis špīsers, tad jau lielajam papum arī jābūt tuvumā. Kā vēsta tautas gudrība, vecie no meža pirmos izstumjot jaunos, sak, tādu kā lielgabalgaļu. Ja pēc brītiņa tas vēl ganās, tad droši nākt pašam.Nepaiet ne desmit minūtes, kad meža stūrī dzirdu brākšķus.
Jā, tātad kāds nāk. Vēl pēc mirkļa parādās viena galva, tad otra. Uz mirkli nodomāju, ka nevar tak būt, bet tie divi izskatās pēc govs ar teļu. Jau nākamajā mirklī saprotu, ka tie ir divi lieli un pieauguši buļļi, kuri vēl piedevām pēc brīža sāk savā starpā cīkstēties. No sākuma pat nesaprotu, kas tas par briesmīgu troksni, bet, izrādās, abi buļļi azartiski mērojas spēkiem. Labi, skats, protams, lielisks, vienīgi metas jau krēsla un, par nožēlu, bildēt vairs nav iespējams. Paiet vēl kāds brītiņš, un abi buļļi sāk virzīties turp, kur ganās jaunais brašulis. Tas uz vecajiem neskatās, sak, savējie.
Redzu, pa priekšu ejošais vēl jaunulis, tievu kaklu, mazākiem ragiem. Iet stalti un enerģiski. Aiz viņa sekojošais jau vecāks bullis. Gaita tāda slinkāka, galvu nes zemāk, kakls īss un resns. Kad ir ar ko salīdzināt, tad ļoti labi var redzēt, kurš vecāks, kurš jaunāks. Ragu rota vecākajam bullim pat ļoti glīta. Šī nu bija situācija, kad patiešām Diāna dod un atteikties no dāvanas būtu īstena zaimošana. Pēc šāviena vecākais bullis ieskrēja mežā, pazūdot skatienam, bet instinkti teica, ka ir trāpīts. Atbrauca palīgi un atveda arī Sirsniņu, kurš bulli atrada apmēram trīsdesmit metrus no mežmalas.
Pēcāk sešiem vīriem tikai ar grūtībām izdevās bulli no meža izvilkt. Tad nu secinājums tāds. Kad Diāna dod, tad tā dod patiešām dāsni. Laikam biju viņas acīs ieguvusi kādu īpašu labvēlību.
