Vilku uzbrukumi suņiem vienmēr izraisa spēcīgu sabiedrisko rezonansi. Vienā pusē ir sašutums, sāpes un dusmas, otrā – centieni šādus gadījumus pasniegt kā nejaušus, ārkārtīgi retus notikumus, pie kā vainojami pašu suņu saimnieki. Patiesība, kā tas bieži notiek dabas procesos, ir sarežģītāka. Zinātniskie pētījumi un ilgtermiņa novērojumi rāda, ka vilku uzbrukumiem suņiem ir konkrēti iemesli, uzbrukumi atkārtojas un ir prognozējami riska faktori – īpaši medību laikā. Bet tas arī attiecas uz lauku iedzīvotājiem, cilvēkiem, kas ar saviem mīluļiem dodas pastaigāties. Šajā rakstā aplūkots, kāpēc vilki nogalina un dažkārt arī apēd suņus, kādos apstākļos risks ir visaugstākais un ko iespējams darīt, lai šo risku mazinātu, atsevišķi skatot ikdienas suņus un medību suņus.
Suns vilkam nav mājdzīvnieks
No vilku uzvedības un bioloģijas viedokļa suns nav cilvēka ģimenes loceklis. Vilks suni uztver kā suņu dzimtas pārstāvi – potenciālu konkurentu, teritorijas pārkāpēju vai neaizsargātu dzīvnieku, ja situācija to ļauj.
Pētījumi Skandināvijā un atsevišķi darbi Centrāleiropā liecina, ka vilku uzbrukumi suņiem nereti saistīti ar vilku telpisko uzvedību un teritorialitāti (īpaši vilku teritoriju tuvumā), t. i., daļa konfliktu var sākties kā teritoriāla konfrontācija, nevis primāri kā mērķtiecīga barošanās. Tomēr mednieku novērojumi Zviedrijā liecina par to, ka vilku bari vai atsevišķi indivīdi, ja ir sapratuši, ka, piemēram, medību suns ir viegli iegūstama barība, tad jau sāk mērķtiecīgi medīt suņus tieši šim mērķi. Ja vilki nejūt tūlītēju cilvēka klātbūtnes spiedienu un situācija attīstās tālāk, uzbrukums var pāraugt suņa nogalināšanā un daļējā vai pilnīgā apēšanā. Tā nav anomālija, bet dokumentēta uzvedība. Lai gan ir arī gadījumi, kad uzbrukumi notiek tiešā cilvēka klātbūtnē.
Pētījumi īpaši uzsver teritorijas nozīmi. Vilku uzbrukumi suņiem biežāk notiek vilku teritoriju robežjoslās, vietās, kur pārklājas vairāku vilku baru pārvietošanās ceļi, netālu no midzeņiem vai mazuļu audzināšanas vietām. Šajās zonās vilki ir ievērojami agresīvāki, jo aizsargā gan resursus, gan baru. Medību apstākļos suns var neapzināti nonākt šādā teritorijā dažu minūšu laikā, kamēr cilvēks to pat nepamana.
Kad vilks sāk uztvert suni kā barību
Svarīgi uzsvērt – ne visi uzbrukumi sākas ar mērķi baroties. Taču pēc nogalināšanas barošanās uzvedība nav nekas neparasts, īpaši, ja suns ir viens, ievainots vai apmaldījies un vilki nejūt tūlītēju apdraudējumu no cilvēka puses. Tieši šādi gadījumi sabiedrībā tiek uztverti vissmagāk – ne tikai kā uzbrukums, bet kā ilgstoša, brutāla suņa nonāvēšana.
Vairāk lasi žurnāla Medības februāra numurā vai portālā lasi.lv.
Vilki ir tur, kur to nav bijis. Saruna ar Jāni Ozoliņu un Valteru Lūsi. “Šauj garām!” #323 epizode
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības februāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
