Kad mednieki medī stirnas, daļā sabiedrībā atskan sašutuma vilnis. Sociālajos medijos komentāros uzreiz parādās ieraksti par ļaunajiem medniekiem, kas nogalina smukās stirniņas, un mednieks tiek pasludināts par bezjūtīgu slepkavu. Šo skaļāko sabiedrības daļu vieno viens – viņi ir atrauti no dabas un no tās realitātes, kāda ir ārpus pilsētas robežām.
Taču šie paši cilvēki, kuri tik ļoti pārdzīvo par katru nomedītu stirnu, pavisam mierīgi pieņem, ka viņu pašu suns laukos dzenā tās pašas stirnas, lapsas vai zaķus. Viņiem tas šķiet pilnīgi normāli, pat aizkustinoši – jo sunim jau vajag izskrieties. Nesen sociālajos medijos parādījās kādas saimnieces ieraksts: “Tagad divreiz dienā ejam kopt vistas, pa ceļam ir pļavas un dīķi, vajag paskrēt pakaļ stirnām, lapsām un zaķiem. Jaunie suņi uztur tonusu.” Cilvēki komentāros sajūsmināti smaidīja un rakstīja: “Cik mīļi.”
Bet mednieks, kurš dzīvo un redz šo realitāti ikdienā, šādu ainu uztver pavisam citādi. Jo suns nav rotaļlieta. Suns, kas skrien pakaļ savvaļas dzīvniekam, nevis spēlējas, bet seko saviem plēsēja instinktiem. Viņš burtiski medī. Un šī nevainīgā pakaļdzīšanās dzīvniekiem rada virkni problēmu. Stirna vai zaķis, bēgot no suņa, iztērē milzīgu daudzumu enerģijas – pilnīgi bezjēdzīgi. Ziemā tas var būt izšķiroši, īpaši grūsnām vai novārgušām stirnām, tas pats attiecas arī uz briežiem un citiem dzīvniekiem. Dažkārt dzīvnieki tiek aizdzīti prom no savām teritorijām vai mazuļiem, saskrienas ar citiem plēsējiem vai, izbīļa dzīti, metas pāri ceļam un izraisa avārijas.
Mednieki saskaras ar šo pretrunu ik dienu. Nereti, slēdzot medību tiesību līgumus, zemes īpašnieks saka – cūkas var medīt, bet stirnas neaiztikt. Taču tajā pašā laikā viņa suns katru dienu dzenā tās pašas stirnas, kuras nedrīkst medīt. Šī dubultā morāle kļuvusi par vienu no absurdākajām lietām mūsu attiecībās ar dabu. Jo suns, kas dzenā stirnu, dara daudz lielāku postu nekā mednieks, kurš to nomedī pēc noteikumiem. Un to saprot tikai tie, kas redz sekas – izdzītu, novārdzinātu, ievainotu dzīvnieku pēdas sniegā.
Kāpēc dzenāt stirnu ir normāli?
Un tad rodas jautājums – kāpēc cilvēkiem šķiet, ka tas ir normāli? Kāpēc viņiem liekas, ka tas ir pat forši, kad suns padzenā dzīvnieku, bet mednieks, kurš nomedī ar mērķi un atbildību, tiek nosodīts? Kāpēc viens tiek uzskatīts par briesmoni, bet otrs – par jautru lauku cilvēku? Sabiedrības uztverē šķiet, ka viss ir atkarīgs nevis no tā, kas patiesībā notiek, bet no tā, kā un kāpēc tas notiek. Kad suns skrien pa mežu un padzen stirnu, to redz kā dabiski saskaņotu instinktu izpausmi – dzīvnieks, kas seko savām iedzimtajām tieksmēm, spēlējas, vingrina savu ožu un ātrumu. Šādā ainā nav redzama ne asinis, ne nāve, ne cilvēka lēmums. Tā šķiet nevainīga daba darbībā – dzīve, kāda tā ir. Turpretī mednieks tiek uzlūkots pavisam citādi – kā cilvēks, kurš apzināti pieņem lēmumu par dzīvības un nāves robežu. Tas automātiski rada morālu spriedzi, pat ja viņš to dara pēc visiem noteikumiem, ar atbildību un cieņu pret medījumu. Tas ir kā morāls lēmums – izvēle starp nogalināt vai nenogalināt. Sabiedrība bieži neredz medības kā to, kas tās patiesībā ir – regulēts, normēts un nepieciešams process, kas palīdz uzturēt līdzsvaru dabā. Cilvēkiem, kas paši nav saistīti ar medībām, mednieka rīcība šķiet pārāk apzināta, pārāk auksta, pārāk tehniska. Turpretī suns ir instinkts – viņš tikai dara to, kas viņam ir dabiski. Šī atšķirība starp instinktu un apzinātu darbību sabiedrības uztverē bieži nosaka arī morālo vērtējumu – jo vairāk apzinātības, jo lielāka atbildība, līdz ar to – lielāka iespēja tikt nosodītam. Tas ir paradokss – suns, kas padzen dzīvnieku, bieži nodara lielāku postu nekā mednieks, kurš vienā precīzā šāvienā nodrošina ātru un cieņpilnu nāvi. Bet šo atšķirību lielākā daļa cilvēku neredz. Viņi redz tikai simbolus – ieroča tēlu, kas saistās ar varu, un cilvēku, kurš izlemj par dzīvnieka likteni. Tādējādi rodas pretruna, proti, viens ir brīvs un dzīvespriecīgs suns laukos, bet otrs – aukstasinīgs mednieks, kurš nogalina prieka pēc. Sociālajos pētījumos par medību uztveri redzams, ka cilvēki daudz labvēlīgāk vērtē darbības, kuras šķiet dabiskas vai instinktīvas. Piemēram, ASV un Eiropas pētījumi rāda, ka medības sabiedrība akceptē tad, ja tām ir skaidrs mērķis – barības ieguve, populācijas kontrole vai drošības apsvērumi. Ja mērķis šķiet neskaidrs, emocionāla reakcija ir noraidoša. Turpretī dzīvnieku rīcība, lai arī objektīvi līdzīga, netiek vērtēta tik stingri – cilvēks uzskata, ka dzīvnieks jau nezina, ko dara. Taču mednieks zina. Un šī zināšana sabiedrībā tiek uztverta kā morāls smagums. Cilvēks, kas saprot, ko nozīmē dzīvības pārtraukšana, automātiski tiek vērtēts citā kategorijā. Lai gan mednieks bieži vien tieši ar savu pieredzi, zināšanām un cieņu pret dzīvnieku nodrošina to, ka process notiek pēc iespējas humānāk, sabiedrības acīs viņš kļūst par vainīgo tikai tāpēc, ka viņš apzināti izvēlas iesaistīties. Medniekam šī pretruna šķiet absurda. Viņš redz visu ainu – ne tikai mirkli, kad šāviens skan, bet arī dzīvnieku slimības, pārapdzīvotību, lauksaimniecības postījumus, negadījumus uz ceļiem. Viņš redz, cik daudz darba un atbildības ir nepieciešams, lai populācijas būtu veselīgas un līdzsvarotas. Viņš redz to, ko vairums cilvēku neredz – to, cik smalka ir robeža starp dabu, kas dzīvo pati par sevi, un dabu, kuru cilvēks neapdomīgi idealizē. Un tomēr sabiedrība joprojām vērtē ar emocijām, nevis faktiem. Tā bieži nesaprot, ka medības nav vienkārši nogalināšana – tās ir arī pārvaldība, zināšanas un atbildība. Suns var padzīt dzīvnieku, bet viņš nesaprot, kāpēc to dara. Mednieks saprot. Un tieši tāpēc medības prasa daudz vairāk sirdsapziņas, nekā cilvēkiem no malas šķiet.
Nezināt likumu – vairs nav attaisnojums
Tie, kuri uzskata, ka suns drīkst brīvi paskraidīt apkārt vai visu dienu pavadīt pie ķēdes, bieži vien nezina, negrib zināt vai vienkārši neapzinās, ka Latvijā ir spēkā stingri mājdzīvnieku turēšanas noteikumi. Šie noteikumi nosaka ne tikai to, kādai jābūt dzīvnieka turēšanas vietai un aprūpei, bet arī precīzi reglamentē, kad un kā suns drīkst atrasties ārpus īpašnieka teritorijas.
Saskaņā ar Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumiem, kas stājušies spēkā 2024. gada 1. jūlijā, noteikts:
Suni atļauts turēt ārpus telpām tikai tad, ja pēc tā genotipa vai fenotipa ir skaidrs, ka tas piemērots turēšanai āra apstākļos, nekaitējot suņa veselībai un labsajūtai. Suns ārpus telpām drīkst atrasties tikai pilnībā norobežotā teritorijā vai teritorijā, kas norobežota ar radiosētu. Žogam jābūt pietiekami augstam, izturīgam un drošam, lai suns no tā nevarētu pārlēkt, salauzt vai izbāzt purnu ārpus sētas. Norobežojuma apakšai jābūt nostiprinātai tā, lai suns nevarētu izrakt caurumu vai izkļūt. Pie ieejas teritorijā jābūt redzamai brīdinājuma zīmei, ka tur atrodas suns.
Ja suns tiek turēts voljērā, voljēram jāatbilst noteiktajai minimālajai platībai, un tam jābūt drošam, tīram, ar līdzenu grīdu, kas nerada dzīvniekam savainojuma risku. Sunim jābūt brīvai piekļuvei būdai vai mītnei, kas garumā, platumā un augstumā pārsniedz dzīvnieka izmērus vismaz par 30 centimetriem. Būdai jābūt siltai, sausai un pasargātai no caurvēja, karstuma un nokrišņiem. Dzeramajam ūdenim jābūt pieejamam vismaz divas reizes dienā, arī ziemā – nesasalušā stāvoklī.
Suni piesiet drīkst tikai noteiktos izņēmuma gadījumos – sacensībās, medībās, izstādēs, veterināru apsvērumu dēļ vai īslaicīgi, īpašniekam esot klāt. Ja suni tur piesietu, piesiešanas virvei jābūt vismaz piecus metrus garai un ar rotējošiem savienojumiem pie kaklasiksnas. Ja tiek izmantota stieple, tai jābūt vismaz piecus metrus garai, un virve, kas slīd pa to, nedrīkst būt īsāka par trim metriem.
Pastāvīgi piesiet drīkst tikai tos suņus, kas dzimuši līdz 2023. gada 31. augustam, un arī tad ar noteikumu, ka tiem nodrošina pastaigu vai skriešanu vismaz divas reizes dienā pa 30 minūtēm, socializāciju un teritoriju, kur nav iespējams aptīties vai savainoties. Ja suns, kas dzimis līdz 2023. gada 31. augustam, tiek nodots citam īpašniekam, to turpmāk vairs nedrīkst turēt piesietu.
Ārpus īpašnieka teritorijas suns drīkst atrasties tikai pie pavadas vai drošā pārvadāšanas konteinerā. Izņēmums paredzēts vienīgi medību suņiem medību laikā, kā arī dienesta vai darba suņiem, kas pilda savus pienākumus. Ja suns atrodas sabiedriskā vietā, viņam jābūt pie pavadas vai īpaši aprīkotā somā, konteinerā vai būrī, un pēc dzīvnieka defekācijas ekskrementi nekavējoties jāsavāc.
Suni nedrīkst atstāt vienu piesietu ārpus veikala vai citas sabiedriskas vietas ilgāk par vienu stundu, un pavadai šajā laikā jābūt ne garākai par vienu metru.
Noteikumi arī paredz, ka dzīvniekam jābūt socializētam, viņam jānodrošina kustības un fiziskas aktivitātes – vismaz 30 minūtes divas reizes dienā. Dzīvnieku pastāvīgi nedrīkst turēt būrī, sprostā vai uz balkona. Telpā turētam sunim jādod brīva pārvietošanās iespēja, un viņam vienmēr jābūt pieejamam tīram dzeramajam ūdenim un pilnvērtīgai barībai.
Ja dzīvnieka īpašnieks šos noteikumus neievēro, tiek pārkāpts Dzīvnieku aizsardzības likuma 16.¹ pants un var tikt piemērots administratīvais sods.
Izlasot šos noteikumus, daudziem suņu saimniekiem iestāsies histērija. Sākotnēji lielākais satraukums bija par pārvadāšanas noteikumiem – tagad suni vairs nevar vienkārši vest brīvi mašīnā. Tam ir jābūt vai konteinerā, vai būrī, vai piekabē, vai piesprādzētam ar drošības jostu. Tikpat stingri noteikumi ir arī par to, kā suni drīkst turēt – vienkārši ķēdē, pagalmā bez žoga vai brīvi skraidot ārpus īpašuma – tas vairs nav pieļaujams. Un trakākais ir tas, ka šie noteikumi spēkā jau ir gadu, bet ļoti liela daļa suņu īpašnieku par tiem nemaz nav dzirdējuši. Tie attiecas uz visiem suņiem, arī uz medību suņiem.
Tad kāda vispār ir jēga no šiem noteikumiem, ja praksē tie bieži vien netiek ievēroti? Ja sodi netiek piemēroti, ja kontroles mehānismi nestrādā un reāli atbild par tiem tikai tie, kuri tāpat būtu likumpaklausīgi? Tie, kas jau sen savus suņus tur atbildīgi, pārvadā droši un rūpējas par dzīvnieku labturību, ir tie, kuri šos noteikumus pazīst un ievēro. Bet tie, kuru dēļ šie noteikumi vispār tika izstrādāti, bieži vien par tiem pat nav dzirdējuši vai izvēlas tos ignorēt.
Tad, kad notiek nelaime – suns uzbrūk citam dzīvniekam, bērnam vai pats iet bojā, – pēkšņi visi mostas. Sākas vainīgo meklēšana, sabiedrības sašutums un skaļi virsraksti, bet reti kurš paskatās uz problēmas sakni – cilvēka atbildību. Jo šie noteikumi jau sākotnēji paredz vienu vienkāršu lietu – saimniekam ir jānodrošina, ka viņa suns neklīst apkārt, neapdraud citus un pats necieš.
Taču, kamēr šī atbildība paliek tikai uz papīra, cieš visi. Cieš cilvēki, kas kļūst par upuriem vai spiesti saskarties ar sekām. Cieš mednieki, kuriem jānoraugās, ka suņi dzenā un plēš dzīvniekus mežā, bet reāli likumīgi darīt neko nevar, kā vien gaidīt, kad pašvaldība pildīs savus pienākumus, bet arī pašvaldībai ar to nodarboties negribas, jo tas ir dārgi.
Un beigās – vainīgi ir visi citi, tikai ne saimnieks. Kaut gan noteikumi ir skaidri un nepārprotami – suņa drošība, uzvedība un esība sabiedrībā ir saimnieka atbildība. Ne pašvaldības, ne mednieka, ne nejauša garāmgājēja. Tieši tāpēc šos noteikumus vajadzētu nevis tikai zināt, bet arī piemērot. Jo brīdī, kad notiek nelaime, ir par vēlu teikt – es nezināju.
Jā, protams, šie noteikumi ir pieņemti ļoti stingri – pat, varētu teikt, nepamatoti stingri. Iepriekšējais regulējums patiešām bija saprātīgs, jo paredzēja, ka suni drīkst palaist vaļā no pavadas, ja saimnieks spēj to kontrolēt atsaucamā attālumā. Taču tieši tāpēc, ka ir pārāk daudz neapmācītu suņu, kas vienkārši mūk, skrien prom un rada problēmas gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem, tagad spēkā ir noteikumi, kas diemžēl ierobežo arī visus atbildīgos un likumpaklausīgos suņu saimniekus.
Mednieka atbildība
Tagad nonākam pie jautājuma, kāda tad galu galā ir mednieka atbildība. Par spīti tam, ka Medību likuma 3. pants paredz – medniekam ir tiesības medību platībās medīt klaiņojošus suņus –, tas nenozīmē, ka to drīkst darīt jebkurā situācijā vai pēc saviem ieskatiem. Šī norma pastāv, taču tā jāpiemēro saskaņā ar starptautiskajām konvencijām un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tostarp Dzīvnieku aizsardzības likumu.
Dzīvnieku aizsardzības likums skaidri nosaka, ka mednieks nedrīkst šaut uz suni tāpat vien. Ja mežā vai laukā tiek pamanīts suns, kas izskatās klaiņojošs, pirmais solis nav ierocis, bet telefons. Medniekam ir jāsazinās ar pašvaldību vai pašvaldības policiju. Ja sunim var droši piekļūt, policija vai dzīvnieku ķērāji pārbaudīs, vai dzīvnieks ir apzīmēts ar mikroshēmu, un mēģinās atrast īpašnieku. Ja suns ir agresīvs vai nepieejams, pašvaldība piesaista dzīvnieku ķērāju brigādi, kas darbojas saskaņā ar noteiktajām procedūrām.
Medniekam nav jāšauj uz klaiņojošu suni. Pirmkārt, viņš nevar zināt, vai suns patiešām ir klaiņojošs – ļoti bieži tie ir mājdzīvnieki, kas vienkārši pazaudējušies vai aizbēguši. Otrkārt, nav mednieka kompetencē noteikt, vai suns ir bīstams vai agresīvs. Un, pat ja pašvaldība lūgtu palīdzēt šādu dzīvnieku kontrolē, medniekiem šādos pasākumos nevajadzētu iesaistīties, jo tas vairs nav viņu pienākums.
Pēdējie notikumi skaidri parādīja, kas notiek, ja mednieki tomēr iesaistās. Kad rodas problēma, atbildība un nosodījums tiek uzvelts tieši viņiem. Ne pašvaldības policijai, kas bieži vien nereaģē vai nepilda savus pienākumus. Ne suņa saimniekam, kura dzīvnieki vai pat kucēni klīst apkārt bez uzraudzības. Bet medniekam, kuram it kā “vajadzēja zināt labāk”.
Tāpēc medniekiem nevajadzētu iesaistīties nekādos pasākumos, kas saistīti ar klaiņojošu dzīvnieku izķeršanu vai “neitralizēšanu”. Viņu pienākums ir tikai ziņot par gadījumu pašvaldībai vai pašvaldības policijai. Ja šie dienesti savu darbu nepilda, tad par to ir jāinformē mednieku organizācijas vai mediju pārstāvji, lai situācija tiktu izgaismota un atbildīgās iestādes sāktu pildīt savus tiešos pienākumus.
Mednieka uzdevums ir ievērot likumu un rīkoties atbildīgi, nevis aizstāt pašvaldības dienestus vai uzņemties to darbu. Tikai šādi iespējams pasargāt gan sevi, gan citu cilvēku un dzīvnieku drošību.
Noslēgumā vēlreiz jāsaka skaidri – katrai sabiedrības daļai ir sava atbildība.
Pirmkārt, tā ir suņa saimnieka atbildība. Saimniekam ir jārūpējas, lai suns pats no sevis neklīstu apkārt, neapdraudētu citus un pats nenonāktu briesmās. Tas nozīmē drošu teritoriju, uzraudzību un likuma ievērošanu.
Otrkārt, ja suns ir aizbēdzis, paklīdis vai nevar atrast ceļu uz mājām, tad šādos gadījumos atbildība pāriet pašvaldībai un pašvaldības policijai. Viņu pienākums ir reaģēt, izsaukt suņu ķērējus, pārbaudīt mikroshēmu un nodrošināt, ka dzīvnieks tiek nogādāts drošībā.
Jebkura pilsoņa pienākums ir informēt pašvaldības policiju, ja tiek pamanīts klaiņojošs dzīvnieks. Tas ir vienkāršākais un atbildīgākais solis, ko katrs var izdarīt.
Savukārt mednieka loma šādās situācijās ir tāda pati kā jebkuram citam pilsonim – pamanīt, informēt un, ja iespējams, palīdzēt atrast dzīvniekam mājas vai saimnieku. Ja saimnieks un pašvaldība dara savu darbu, medniekam atliek būt atbildīgam sabiedrības loceklim, kas rūpējas par līdzcilvēkiem un viņu mīluļiem, nevis kļūst par problēmas risinātāju, kas patiesībā nav viņa pienākums.
Ieraksts Facebook grupā Dzīvnieku un mājdzīvnieku stāsti. Tas ir stāsts, ko daudzi uzskata par pareizu un aizkustinošu. Tā jau ir, ja ne vien viena detaļa:
“Suņu meitene Smaida no Ulubeles. Viņai bija 8 gadi, nodzīvoti voljērā, bet tad ieradāmies mēs ar jautājumu – kādēļ viņa rāda zobus? Izrādās, viņa tā uzsmaidīja katram atnācējam,bet tie viņu neņēma,jo uzskatīja par agresīvu. Atvedām meituku mājās un iepazīstinājām ar citiem sunīšiem, kaķiem, vistām, zosīm un kazu. Smaidai sāpēja locītavas, tādēļ iekārtojām dīvāniņu pie kamīna un aizliedzām gulēt laukā, palīdzēja arī glikozamīna tabletes. Tagad 2 reiz dienā ejam kopt vistas, pa ceļam ir pļavas un dīķi, vajag paskriet pakaļ stirnām, lapsām un zaķim. Jaunie suņi uzdod tonusu, Smaida turas līdzi. Viņai šogad 17, bet priecājas par dzīvi kā jauniete!”
Ārpus telpām suni tur vienā no šādiem veidiem:
1. teritorijas daļa, kurā uzturas suns, ir pilnībā norobežota no publiskai lietošanai paredzētās teritorijas (turpmāk – norobežota teritorija), un ir ievērotas šādas prasības:
1.1. norobežojums (piemēram, žogs, sēta) ir atbilstošs suņa izmēram un pietiekami augsts, lai suns pār to nevar pārlēkt vai izmantot tā konstrukciju kā pakāpienus, un norobežojuma iekšpusē nedrīkst novietot priekšmetus, uz kuriem suns var pakāpties un tikt tam pāri;
1.2. norobežojuma konstrukcija un materiāli ir pietiekami izturīgi un bez bojājumiem, lai suns tos nevar salauzt un izbāzt galvu (purnu) ārpus norobežotās teritorijas;
1.3. norobežojuma apakša ir nostiprināta tā, lai suns nevarētu izkļūt no norobežotās teritorijas;
1.4. pie norobežotās teritorijas ieejas ir novietota brīdinājuma zīme, ka tajā atrodas suns;
2. teritorijas daļa, kurā uzturas suns, ir norobežota ar radiosētu.
3. Ja suns, izņemot medību šķirnes suņus medību laikā vai suņus, kuru izmanto darbam vai dienesta pienākumu pildīšanai, atrodas ārpus īpašnieka teritorijas:
3.1. tam ir uzlikta kaklasiksna, iemaukti vai tā fizioloģijai un vecumam piemērotu uzpurni, kaklasiksnu vai citus aksesuārus, kas ir pietiekami plati, bez dzelkšņiem un asumiem un kas nežņaudz un dzīvniekam nerada sāpes, ciešanas vai savainojumus.
3.2. to ved pie pavadas, izņemot suņu specializētajā pastaigu laukumā un pilsētu un ciemu publiskajās vietās, kurās tas ir atļauts saskaņā ar attiecīgās pašvaldības saistošajiem noteikumiem;
3.3. tas ir ievietots pārvietošanai piemērotā somā, konteinerā vai būrī, ja attiecīgās pašvaldības administratīvā teritorija nav minēta kā vieta, kurā atļauts atrasties ar suni vai atrasties ar suni bez pavadas;
40.4. nekavējoties pēc suņa defekācijas savāc tā ekskrementus.
Kāpēc klaiņojošie suņi ir tik slikti dabai?
Klaiņojošo suņu problēma ir aktuāla ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā. Lai gan, braucot pa citām Eiropas Savienības valstīm, klaiņojošus suņus var redzēt daudz biežāk nekā pie mums, pētījumi rāda, ka šī problēma visur rada līdzīgas sekas. Zinātnieki norāda, ka klaiņojošie suņi un arī kaķi ietekmē gan mājlopus, gan savvaļas dzīvniekus, apdraud bioloģisko daudzveidību un rada papildu konfliktus starp cilvēkiem un plēsējiem.
Dažādos pētījumos uzsvērtas vairākas būtiskas problēmas, kas saistītas ar klaiņojošo dzīvnieku klātbūtni savvaļā:
– tie uzbrūk mājlopiem, bieži tiek sajaukti ar vilkiem un izraisa konfliktus starp cilvēkiem un dabas aizsardzības iestādēm – tie konkurē ar savvaļas plēsējiem, piemēram, vilkiem, par tiem pašiem barības resursiem un pārnēsā slimības;
– rada risku krustošanās starp savvaļas un mājas dzīvniekiem, kas apdraud ģenētisko tīrību;
– traucē dabas līdzsvaru, īpaši aizsargājamās teritorijās;
– kļūst par iemeslu sabiedrības un dzīvnieku aizsardzības organizāciju konfliktam, jo dzīvnieku labturības un dabas aizsardzības mērķi ne vienmēr sakrīt.
Šie pētījumi skaidri parāda, ka klaiņojošo dzīvnieku problēma ir ne tikai emocionāls, bet arī ekoloģisks un tiesisks jautājums. Tā prasa starpnozaru risinājumu – stingrāku dzīvnieku īpašnieku atbildību, pašvaldību iesaisti un vienotu Eiropas pieeju dzīvnieku labturības un dabas aizsardzības likumdošanas saskaņošanā.
Pētījums Klaiņojošo suņu ietekme uz mājlopiem un savvaļas pārnadžu pieaugumu vilku barībā
Šis pētījums labi parāda, kā klaiņojošie suņi būtiski ietekmē dabu un cilvēku attiecības ar savvaļas plēsējiem. Aveiru Universitātē īstenotajā pētījumā analizēta klaiņojošo suņu un vilku barība Portugāles dienvidos no Duero upes, kā arī to ietekme uz mājlopiem un savvaļas dzīvniekiem. Rezultāti parāda vairākas satraucošas tendences.
Galvenie secinājumi:
– Klaiņojošo suņu populācija Eiropā, īpaši lauku reģionos, strauji pieaug, un šie dzīvnieki kļūst par nozīmīgu draudu gan mājlopiem, gan savvaļas sugām.
– Pētījumā konstatēts, ka 62 % mājlopu uzbrukumu izrādījās paveikuši nevis vilki, bet suņi. Tas bieži rada maldīgu priekšstatu, ka pie visa vainīgi vilki, kas vēl vairāk pastiprina konfliktus starp vietējiem iedzīvotājiem un vilku aizsardzības centieniem.
– Klaiņojošie suņi barojas ar kazām, trušiem, maziem zīdītājiem un mežacūkām, konkurējot ar vilkiem par tiem pašiem barības resursiem.
– Šāda konkurence, kā arī slimību izplatība un potenciālā krustošanās starp suņiem un vilkiem rada nopietnus riskus savvaļas plēsēju populācijām.
– Tajā pašā laikā vilku barības sastāvā arvien vairāk parādās savvaļas pārnadži – mežacūkas un stirnas. Tas liecina par pakāpenisku dabisko medījumu atjaunošanos, pateicoties biotopu atjaunošanas un sugas aizsardzības pasākumiem.
Secinājums
Klaiņojošie suņi kļūst par vienu no galvenajiem draudiem gan lauksaimniecībai, gan dabas līdzsvaram. Tie ne tikai uzbrūk mājlopiem un savvaļas dzīvniekiem, bet arī ietekmē sabiedrības attieksmi pret vilkiem, kurus nereti nepamatoti vaino. Pētījuma autori uzsver, ka nepieciešama stingrāka suņu īpašnieku uzraudzība, efektīva klaiņojošo dzīvnieku populācijas kontrole un ciešāka sadarbība starp pašvaldībām, medniekiem un dabas aizsardzības organizācijām, lai mazinātu šos riskus.
Pētījums Mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku mijiedarbības ietekme: plaisas mazināšana starp ES dzīvnieku labturības un dabas aizsardzības likumiem
(Biological Conservation, 2025. gada decembris, 312. sējums, raksts Nr. 111505)
Šajā Biological Conservation publicētajā pētījumā analizēts, kā mājdzīvnieku – īpaši suņu un kaķu – klātbūtne un rīcība ietekmē savvaļas dzīvniekus un bioloģisko daudzveidību Eiropā. Pētnieki norāda, ka sabiedrības attieksme pret dzīvnieku aizsardzību kļuvusi ļoti polarizēta – dzīvnieku labturības aizstāvji un dabas aizsardzības speciālisti bieži runā par līdzīgām vērtībām, bet atšķirīgiem mērķiem. Īpaši tas redzams tur, kur saskaras mājdzīvnieki un savvaļas dzīvnieki.
Pētījumā uzsvērts, ka galvenās problēmas rodas no:
– klaiņojošu un savvaļā nonākušu dzīvnieku (piemēram, pamestu suņu un kaķu) ietekmes uz savvaļas populācijām;
– mājdzīvnieku barošanās ar savvaļas dzīvniekiem un konkurences par resursiem;
– slimību pārnešanas starp mājdzīvniekiem un savvaļas sugām;
– ekoloģiskā līdzsvara traucējumiem, ko rada cilvēku pastaigas ar dzīvniekiem dabas teritorijās.
Autori aicina Eiropas Savienību stiprināt likumdošanu, lai nodrošinātu savvaļas dzīvnieku aizsardzību no mājdzīvnieku izraisītās ietekmes. Pašreizējā situācijā dzīvnieku labturības tiesību akti attīstās straujāk nekā dabas aizsardzības regulējums, tāpēc nepieciešams tos saskaņot. Kā iespējami risinājumi minēta:
– dalībvalstu pienākuma nostiprināšana novērst mājdzīvnieku brīvu klaiņošanu vai nonākšanu savvaļā;
– dzīvnieku īpašnieku juridiskas atbildības pastiprināšana;
– vienota Eiropas regulējuma izstrāde vai esošo direktīvu grozīšana, lai mazinātu mājdzīvnieku ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.
Pētījuma secinājumos uzsvērts, ka, samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai un pieaugot mājdzīvnieku skaitam Eiropā, konflikts starp savvaļas dzīvnieku aizsardzību un dzīvnieku labturības aizstāvību kļūst arvien asāks. Tāpēc nepieciešama steidzama rīcība, lai šos divus virzienus salāgotu un nodrošinātu efektīvu aizsardzību gan savvaļas dzīvniekiem, gan pašiem mājdzīvniekiem.
Vai drīkst ar neiesaiņotu ieroci braukt medību platībās? Ko nosaka likums
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības februāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
