Ja teju katram Latvijas medniekam pajautātu, ar ko viņam asociējas Krišs Dubrovskis, atbilde būtu viennozīmīga – ar kvalitatīviem nažiem. Taču, ja Krišam nebūtu iepaticies darboties smēdē, visticamāk, viņš būtu kļuvis par rotkali. Taču viennozīmīgi ir tas, ka jebkurā gadījumā viņš būtu arī mednieks, turklāt jau kopš pašas bērnības!
Kāpēc tu esi mednieks?
Ui, tas ir garš stāsts! Ja tā godīgi, man rados nav neviena mednieka. Viens no tēvočiem it kā esot medījis darba dēļ. Viņš strādāja arhitektu birojā, un tur esot bijis labāk, ja esi mednieks…
Man tas viss sākās bērnībā no indiāņu grāmatām un filmām. Man nebija neviena, kas tā īsti ierādītu, kā tas ir – būt medniekam, un tā nu es skraidīju pa mežu ar loku un bultām!
Protams, kā jau lielāko daļu puiku mani interesēja arī šaujamie. Sāku tos taisīt pats! Pulveri ieguvu no sērkociņu galviņām. Piegāju tai lietai nopietni un izgatavoju… musketi! Nākamā bija divstobru muskete – līdzīga kā medību bise. Skrotis izgatavoju no svina stieples, un jauda bija tāda, ka centimetru biezam dēlim varēja izšaut cauri!
Visu rakstu lasi žurnāla Medības augusta numurā vai portālā lasi.lv.
Žurnāla Medības augusta numurā lasi par to, cik briežu ir jānomedī
