Liene no Aizputes
Man kā nemedniecei stirnu medības vasarā uz gaidi allaž bijis tāds īpašs laiks. Augusta brīnišķīgo vakaru romantika – plecu pie pleca augstāk par zemi ar savu mīļoto mednieku, saulrietu un… knaušiem (odiem)!
Lielās devās šī romantika (vainīgi ir knauši) gan mani nevilina, bet paretam kārojas pasēdēt un dabu pabaudīt. Sirds tad gaišāka top! Bet tie knauši… Stāsts īsti nav par tiem, bet cieši saistīts gan.Notikums no pagājušās vasaras nogales, kad atkal bija pienācis romantikas baudīšanas laiks. Vairākkārt jau biju saņēmusi uzaicinājumu no sava mednieka braukt līdzi dabu baudīt, luktā pasēdēt, stirnu pagaidīt, knaušus pabarot… Ha! Kārdinoši jau ļoti, bet no tās domas vien, ka līdz ar krēslas iestāšanos visapkārt sīks, dūks, spindzēs, līdīs acīs, nāsīs, ausīs un kodīs, visa vēlme braukt līdzi zuda. Dīdīties nedrīkst, kasīties un knosīties nedrīkst, gaiņāties ar rokām nedrīkst… Un burkšķēt un pinkšķēt arī ne… Zinu jau no galvas. Laikam jau no lielas mīlestības un žēluma pret mani (tomēr ir aizdomas, ka vairāk jau sev) mans mednieks iegādājās kukaiņu aizbaidāmo ierīci. Juhū! Nu tik būs – nospied podziņu un neviens mūdzis nelidos klāt, sēdi kauč pliks.
Nu tik jālaiž uz mežu! Bruņojušies ar medīblietām un brīnumierīci, veiklā solī pa rugājiem ejam uz meža ielociņu, kur nolūkota vietiņa stirnas gaidīšanai. Uzrāpjamies luktā, iekārtojamies un sēžam. Augusta vakariem ir tāda maģiska pieskaņa – dabā viss liekas tik mierīgs, piepildīts un rāms. Sēžam plecu pie pleca, klusiņām, un es savā brīvmākslinieces prātā apceru dzīvi. Debešķīgi. Saulīte aizslīd aiz koku galiem, sāk krēslot. Nu, protams! Viņi VISI ir klāt – spindz, dūc, rūc, džinkst, kož, lien… Ārprāts!!! Ar lielu skubu velku ārā no kabatas brīnumrīku mošķu baidīšanai. Skaidrāks par skaidru, ka uzreiz ieslēgt neizdodas. Veikalā izskatījās tik vienkārši, nospied šito, tad šito, un būs! Nekā nebija, nebūs! Un tie sīkie neradījumi tik lido un kož arvien niknāk.
Mana pacietība klusiņām aizlavās prom, un brīnumrīks saņem krietnu devu pasmagu vārdu. Hops! Beidzot ir. Pēc neilga brīža saprotam, ka tas aparāts sevi attaisnojis – mošķu bari kļūst retāki un varam uzelpot. Priecājos par uzvaru, jo pati tiku galā, kamēr mednieks cītīgi binoklī perimetru sargāja. Varam atslābt. Kā uz burvja mājienu viss uzbrucēju bars attālinājies, tikai paretam kāds drosminieks, ziņkāres dzīts, pielido mūs apskatīt. Sēžam un priecājamies, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā. Noliecos, lai pārbaudītu, vai brīnumkastīte ir vietā. Viss kārtībā. Lēnām ceļos augšā un sastingstu. Lāgā nesaprotu, nevaru krēslā saskatīt, bet mans mednieks nebalsī kliedz: “Kas nu būs?” – un sviež gaisā cepuri! Kas notiek?! Cepure lido prom… Iekniebiet man! Paskatos un pat tumsā redzu, ka vīra kunga vaigs bāls. Kas? Kur? Tā nebija cepure, kas lidoja. Tā bija pūce. Izrādās, kamēr es noliecos un tīksminājos ap mošķu baidītāju, viņš mierīgi ar binokli skatījies, kā pretējā meža ielociņā rosās stirna. Te pēkšņi viņu kāds satvēris aiz pleca. Šeit? Trīs metrus virs zemes? Augstā debess, apžēlojies! Ne nu tvēra, nekā. Pūce atzinusi mana mednieka plecu par pietiekami labu, lai nolaistos un atpūstos pēc peļu medībām. Mīļie, ticiet man, no tā kliedziena “Kas nu būs?” ne tikai pūce nobijās un aizlidoja. Es tajā brīdī savā galvā dažu sekunžu laikā visas sērijas filmai Aplis redzēju… Medniekam pārbīlis nopietns. Labi, ka nebija viens pats. Iedomājieties – tu cilvēks rāmi un klusi sēdi trīs metrus virs zemes un pēkšņi tevi kāds satver aiz pleca. Nē, skaisti jau tas ir, kad… kāds roku maigi tev uz pleca liek (kā dziesmā), bet ne jau tumsā, kad sēdi uz gaidi luktā.
Tā arī stirnu nesagaidījām. Rāpāmies lejā un lēnā solī, notikuma un pārdzīvotā pārņemti, bridām pa labības rugājiem uz mašīnu, lai brauktu prom. Visu ceļu virs galvām ik pa brīdim noriņķoja mūsu ciemiņš un pavadīja mūs. Nesapratām, vai ziņkārības dzīts vai tāpēc, ka bijām viņa medību teritorijā. Šo notikumu mēs bieži atceramies. Un man vienmēr ir jautājums: kāpēc kliedzi “Kas nu būs?”, ja zināji, ka sēdi tik augstu virs zemes un tev nevar pieskarties neviens, un redzi, ka es neesmu tā, kas roku maigi tev uz pleca liek? Loģiska izskaidrojama nav. Mīļie, tās ir bailes un izbīlis, kas atslēdz mūsu prātu. It kā jau smieklīgi, bet, ja labi apdomā, sekas varēja būt arī bēdīgas, ja sirds švaka un esi tur viens.
Šaujiet garām! Un lai jums neviens tumšā mežā roku uz pleca maigi neuzliek!
Šo un citus lasītāju konkursa medniekstāstus lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā
