Ir vairāki vilku medību veidi, un tie ir savstarpēji kombinējami atkarībā no ģeogrāfiskajiem un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Nav īsti iespējams kādu no šiem medību veidiem nostatīt augstāk par kādu citu. To efektivitāte ir atkarīga no izpildījuma, mednieka zināšanām un medību veida piemērotības konkrētajiem apstākļiem. Vairumā gadījumu tas ir kolektīvs pasākums, kura īstenošanā iesaistās ne tikai vietējie mednieki, bet arī kolēģi no apkārtējiem kolektīviem un pat citiem Latvijas novadiem. Šoreiz aplūkosim, kādas metodes vilku medībām vispār pastāv.
Pēdošana
Rudenī dubļos, bet ziemā sniegā vilka pēdas ir viegli saskatāmas. Apstaigājot platības un konstatējot plēsēja klātbūtni, tā ceļam var izsekot. Pēc pēdām var noteikt, cik sen tas ir viesojies mežā, kurp devies un kur apstājies. Ja tiek konstatēts, ka viens vai vairāki vilki ir iegājuši kādā vairāk vai mazāk veiksmīgi aplencamā teritorijā vai mastā, parasti pēc iespējas ātrāk tiek organizētas medības. Sazinoties ar kolēģiem no sava un apkārtējiem kolektīviem, vīri sanāk mežā, lai aplenktu vietu, kur potenciāli varētu būt paslēpies vilku bars. Par dzinējiem šādās medībās iet tikai cilvēki, kuru skaitam arī ir jābūt pietiekami lielam, lai ejot viņi viens otru labi redzētu. Tas mazinās iespēju, ka plēsēji pa spraugām dzinēju līnijā varētu izlavīties.
Piegaudošana
Līdzīgi kā pēdošana, piegaudošana ļauj noteikt vilku klātbūtni mežā un konkrēto atrašanās vietu. Augustā vai septembrī platībās, kur ir novērota vilku aktivitāte, kopā sanāk medību kolektīva pārstāvji, kas labi pārzina platības, un piegaudotājs, kurš prot atdarināt vilku balsis.
Tiek izraudzīta atklātāka ainavas daļa, piemēram, plaša pļava vai pakalns platībās, netālu no iespējamās vilku apmešanās vietas. Rāmā vakarā, apmēram pusstundu stundu pēc krēslas vokālā ārija var sākties. Parasti piegaudotājs padod balsi trīs četras reizes ar atrunātiem intervāliem. Konkrētās vietās medību kolektīva platībās nostādītie klausītāji klausās. Ja vilki atsaucas, piegaudošana beidzas. Ievērojot maksimālu piesardzību, pēc iespējas klusāk vakar pasākuma dalībnieki pamet platības. Tajā pašā vakarā visiem apkārtējiem kolektīviem un draugiem no attālākām vietām tiek izsūtīta ziņa, ka nākamajā dienā konkrētais kolektīvs sasauc vilku dzinējmedības. Iespējams šādi medīt arī individuāli, piesaucot vilkus vai tiem pieejot, ja vēja apstākļi ir piemēroti.
Balsis atšķiras gan tēviņiem, gan mātītēm, gan arī kucēniem. Pieredzējuši mednieki zina stāstīt, ka gaudošana nav tikai skaņas izdvešana, bet gan saruna. Ja mednieks nesaprot, ko tieši atbild vilks, saime var apklust un vienkārši doties prom. Tāpat nekādas sekmes nebūs kādu sirēnu izmantošanai, kas radīs tikai mežā traucējumu. Trenēties mežā nevajadzētu, bet gan mājās vai vislabāk mašīnā.
Karodziņi
Vilku medības karodziņos ir viens no darbietilpīgākajiem medību veidiem, jo ne tikai jāizseko pelēkie plēsēji, jāorganizē medību dalībnieki, bet arī jāsagatavo un jāizvieto inventārs. Tikpat svarīgi ir ievērot arī citus nosacījumus, piemēram, pareizi glabāt karodziņu virvi.
Karodziņi: tā ir vairākus simtus, pat kilometrus gara sintētiska virve, kurā ik pa 30–45 centimetriem iekārta 10–12 cm plata un 30 cm gara auduma strēmele. Krāsai būtībā nozīmes nav, jo vilki tās neatšķir, taču dabā spilgta krāsa labāk izceļas. Vislabāk izvēlēties sintētisko audumu, jo tas ir viegls, ātri žūst un ir ilgmūžīgs. Karodziņi ir jāglabā vai vismaz mēnesi pirms medībām jānovieto mājās, lai tie piesūcas ar cilvēka smaržu. Vilkus biedē nevis auduma strēmeļu izskats, bet smarža un kustība vējā. Karodziņus izvieto apmēram pieauguša cilvēka ceļgala augstumā visapkārt mastam, ievērojot reljefu. Proti, auklai jābūt nostieptai konkrētā augstumā gan pakalnā, gan grāvī, citādi vilki izspruks. Ir nepieciešams transports. Mūsdienās karodziņus izvieto ar kvadricikliem, bet tikpat labi to var darīt senajā stilā – zirga mugurā. Kad karodziņi izvietoti, sākas dzinējmedības, kur dzinēju lomā ir tikai cilvēki. Tās tādēļ, lai vilki suņus nesaplosītu. Mednieki stāv karodziņu iekšpusē. Iesaka nekad nešaut uz vilku, ja tas atrodas starp mednieku un karodziņu, jo tad iespējams, ka vilks no karodziņu šķēršļa izlēks ārā un, ja šāviens būs nesekmīgs, nekad vairs karodziņos nebūs notverams.
Medniekstāsti – kā nomedīt vilku
Medības pie ēsmas
Viens no vilku medību veidiem ir pievilināšana ar ēsmu. Pirms ziemas/rudens sezonas iestāšanās tiek izraudzīta potenciāli sekmīga vieta, kur ir novērotas vilku pēdas, medījuma paliekas, gaudošana. Droša šāviena attālumā vietā, kur ir viegli pieiet bez īpaša trokšņa, tiek ierīkota lukta vai vienkāršs tornis. Pretī tam ierīko pievilināšanas vietu, kur, sākot ar augustu, septembri, regulāri pieved ēsmu: medību atliekas (neskaitot mežacūkas produktus), zivis, gaļu. Ieteicams uzstādīt kameru, lai saprastu, kas viesojas pie ēsmas. Pienākot gada aukstajai sezonai un novērojot plēsēju aktivitāti, var cerēt uz sekmīgu gaides medību rezultātu.
Uz gaidi
Uz gaidi vilku var nomedīt nejauši vai arī zinot, ka plēsēji iecienījuši konkrētu medību platību teritoriju. Gaidīt vilkus var arī pie pusēsta medījuma, ko tie atstājuši. Sevišķi ziemā, kad gaļa ilgi saglabājas. Atšķirībā no lūša, kurš ēd tikai svaigi nomedīta dzīvnieka gaļu, vilks pie sava medījuma atgriežas. Gluži tāpat uz gaidi vilkus var medīt postījumu vietās pie ganībām vai mājlopu novietnēm.
Ar piesaukšanu
Izmantojot speciālās plēsēju piesaukšanai paredzētas svilpes, imitējot jēra, teļa, zaķa stresa vai nāves saucienus. Ja vilki ir netālu, pastāv liela iespēja, ka tie var nākt pārbaudīt, kas notiek, cerot uz ēdmaņu. Jēra stresa kliedziens strādās tur, kur vilki pieraduši pie aitu klātbūtnes un nodara postījumus, plēšot aitas. Ievainota jēra balss varētu būt signāls drošai maltītei. Medībās ar piesaukšanu no svara ir maskēšanās un vēja virziens. Vilks ir uzmanīgs un nenāks, ja manīs kaut ko aizdomīgu.
Vilku medības visu gadu, kā arī trakie piedzīvojumi mežacūku medībās. “Šauj garām!” # 135 epizode
Vairāk par vilkiem un to paradumiem lasi žurnāla Medības pielikumā Plēsēji un grauzēji
Jaunais žurnāla medības numurs jau ir klāt!
