Viss sākās piektdienas vakarā mednieku mājā, kad Vilnis uz galda nolika trīs zaļus iepakojumus un svinīgi paziņoja:
– Vīri, esmu atnesis desu!
– Tad kāpēc tā tik zaļa? – aizdomīgi vaicāja Janka. – Termiņš beidzies?
– Tā ir vegānā desa.
Mednieku mājā iestājās klusums. Tāds pats parasti iestājās brīdī, kad kāds piedāvāja brīvprātīgi kļūt par medību vadītāju vai nomazgāt katlu pēc gulaša.
– Kas tā par desu? – pārjautāja Pēteris.
– Vegānā. Bez gaļas.
– Tad tā nav desa.
– Virsū rakstīts, ka ir.
– Uz šķūņa arī reiz bija uzrakstīts BMW, bet iekšā stāvēja Belarus, – noteica vecais Arvīds.
Vilnis skaidroja, ka desu nopirkusi viņa sieva. Gribējusi ģimenē ieviest veselīgāku uzturu. Vienu gabaliņu nogaršojusi pati, otru iedevusi Vilnim, bet atlikušos trīs iepakojumus likusi aizvest uz mednieku māju.
– Kāpēc uz šejieni? – jautāja Janka.
– Teica, ka jūs apēdīsiet visu.
Pēteris nogrieza šķēlīti, apostīja un nolika atpakaļ.
– Smaržo pēc desas, kas par desu ir dzirdējusi tikai no stāstiem.
Arī Janka pagaršoja. Viņš ilgi košļāja, tad paraudzījās griestos, it kā mēģinātu atcerēties, kurā dzīves brīdī bija izdarījis kaut ko tik sliktu, lai būtu pelnījis šādu sodu.
– Nu? – jautāja Vilnis.
– Garša nav slikta.
– Tiešām?
– Garšas vispār nav. Tātad slikta tā nevar būt.
Mēģināja arī medību vadītāja taksis Bruno. Suns šķēlīti paņēma, aiznesa līdz durvīm, uzmanīgi nolika zālē un atgriezās, prasīdams kaut ko ēdamu.
Tajā brīdī Pēterim radās doma.
– Ja to neēd ne cilvēks, ne suns, varbūt apēdīs lācis?
Aiz mājas nesen bija parādījies lācis. Vismaz tā apgalvoja Janka, kurš uz meža ceļa bija atradis lielu pēdas nospiedumu.
Arvīds gan teica, ka tas esot viņa paša zābaka nospiedums, tikai lietus laikā mazliet izplūdis. Tomēr Janka pie tuvākās priedes bija piestiprinājis meža kameru, un pēc trim dienām tajā tiešām parādījās lācis – liels, tumšs un ar tādu sejas izteiksmi, it kā mežs piederētu viņam, bet mednieki par to nebūtu laikus samaksājuši nomas maksu.
– Lācis ir visēdājs, – sprieda Vilnis. – Ēd ogas, zāli, auzas, skudras. Kāpēc lai neēstu vegāno desu?
– Tāpēc, ka viņš ir savvaļas dzīvnieks, nevis pilsētnieks pēc Jaungada apņemšanās, – atbildēja Arvīds.
Protams, neviens negrasījās lāci piebarot. Medību vadītājs to īpaši uzsvēra vairākas reizes. Taču teorētiskais jautājums bija izvirzīts: vai iespējams lācim izbarot desu, kurā nav gaļas?
Mednieku mājā sākās zinātniska diskusija.
Pēteris uzskatīja, ka desu vajag apcept. Dūmu smarža, viņaprāt, spējot pārliecināt pat vispiesardzīgāko dzīvnieku.
Janka iebilda, ka cepot tā pielips pie pannas.
– Tad panna būs jāizbaro kopā ar desu, – viņš paskaidroja. – Bet lācis pannu neēdīs.
– No kurienes tu zini?
– Es arī neēstu.
– Tu neesi lācis.
– To mana sieva ne vienmēr apstiprinātu.
Vilnis piedāvāja desu apsmērēt ar speķi.
– Tad tā vairs nebūs vegāna, – sacīja Pēteris.
– Toties lācis to apēdīs.
– Uzdevums ir izbarot lācim vegāno desu.
– Bet mēs taču viņam neteiksim, ka uz tās bijis speķis!
– Vegānisms nav valsts noslēpums, – iejaucās Arvīds. – Krāpt nedrīkst.
Nākamo pusstundu vīri apsprieda sinepes, ķiplokus, kūpināšanu, marinēšanu un pat iespēju desu iepildīt īstas desas apvalkā. Visus priekšlikumus noraidīja, jo tie vai nu pārkāpa sākotnējos noteikumus, vai arī radīja pamatotas aizdomas, ka pēc eksperimenta lācis sāks nākt uz mednieku māju prasīt pavārgrāmatu.
Beidzot ierunājās Arvīds:
– Jūs problēmai pieejat no nepareizās puses. Kāpēc lācis lai ēstu to, ko neēd pat Vilnis?
– Es vienu šķēli apēdu!
– Tu to vēl neesi norijis.
Vilnis tiešām joprojām kaut ko lēni košļāja.
– Lācim vajag radīt konkurenci, – turpināja Arvīds. – Dabā viss garšo labāk, ja kāds cits to mēģina atņemt.
– Tad vienam no mums desa jāēd lāča acu priekšā? – jautāja Janka.
– Tu vari pieteikties.
– Es tomēr labāk palikšu pie zinātniskā darba organizēšanas.
Strīds būtu turpinājies līdz pusnaktij, ja durvīs neparādītos kaimiņu kolektīva mednieks Edgars. Viņš bija atbraucis pakaļ suņu pavadai, ko iepriekšējās medībās atstājis mājā.
Edgars ieraudzīja uz galda zaļos iepakojumus.
– O, vegānā desa! Laba?
Neviens neatbildēja.
– Es jau sen gribēju pagaršot.
Vīri saskatījās. Vilnis lēnām pastūma iepakojumu Edgara virzienā.
– Ņem visu.
– Tiešām?
– Protams. Mums vēl ir.
Edgars pateicās, ielika desu somā un aizbrauca.
Pēteris noskatījās pakaļ automašīnas ugunīm.
– Bet kā tad ar lāci?
Arvīds mierīgi ielēja sev tēju.
– Jautājums atrisināts.
– Kā?
– Desu izbarojām Edgaram.
– Bet Edgars nav lācis!
– Pagaidām nav. Taču nākamajās dzinējmedībās jūs atkal viņu noliksiet pašā biezākajā eglājā, iedosiet veco rāciju un teiksiet, lai iet iekšā. Ja tur tiešām dzīvo lācis, dabiskā barības ķēde visu nokārtos.
Medību vadītājs aizrijās ar tēju.
– Tu esi galīgi traks! Neviens Edgaru lācim nebaros!
– Tad paliek otra iespēja, – sacīja Arvīds.
– Kāda?
– Sagaidīt, kamēr pats lācis kļūs par vegānu.
Visi iesmējās, un ar to jautājums šķita slēgts.
Tomēr pēc nedēļas Janka atnesa ierakstu no meža kameras. Tajā lācis pienāca pie vietas, kur vīri iepriekš bija stāvējuši, ilgi ostīja zemi, tad pacēla kaut ko gaišu, pagaršoja un apēda.
– Redzat! – iesaucās Vilnis. – Vegānā desa! Viņš tomēr to apēda!
Arvīds pieliecās tuvāk ekrānam.
– Tā nav desa.
– Kas tad?
– Maize. Tu pagājušajā reizē tur sviestmaizi notestēji.
– Bet lācis to apēda!
– Protams. Maize vismaz neizliekas, ka ir desa.
Kopš tā laika mūsu kolektīvā valda stingra kārtība. Gaļu sauc par gaļu, maizi – par maizi, bet vegāno desu glabā atsevišķā plauktā ar uzrakstu Ārkārtas gadījumiem.
Ko tieši mednieki uzskata par ārkārtas gadījumu, neviens skaļi nesaka.
Taču reiz, kad meža kamerā atkal parādījās lācis, Pēteris paskatījās uz zaļajiem iepakojumiem un noteica:
– Ziniet, man šķiet, izbarot lācim vegāno desu tomēr ir iespējams.
– Kā? – jautāja Vilnis.
– Uz iepakojuma jāuzraksta Auzu putra.
– Un tad viņš ēdīs?
– Varbūt. Lācis ir visēdājs. Viņu nebaida augi. Viņu, tāpat kā mūs, biedē tikai doma, ka kāds mēģina ieskaidrot: šī ir desa.
Arvīds pamāja.
– Tieši tā. Lācis var apēst gandrīz jebko. Bet pat lācim nepatīk, ja viņu uzskata par muļķi.
Nepopulārākās medības Latvijā un cik ilgi var medīt bulli. “Šauj garām!” #352 epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
