Vienmēr tik neizsakāmi skumja ir šķitusi apziņa, kas lielu daļu mednieku piemeklē augustā, kad stirnāžu riests jau tuvojas noslēgumam vai daudzviet jau ir beidzies pavisam. Grūti teikt, kas šajās medībās šķiet tik saistošs un kas tās sajūtu ziņā atšķir no visām citām medībām, tomēr šķiet, ka tā nav nedz medījuma iegūšana, nedz trofejas piestiprināšana pie sienas, bet gan šī kolosālā tiešā kontakta sajūta, kad tava svilpīte un tu esi tas, kas liek savu komforta zonu pamest neatkarīgam savvaļas dzīvniekam.
Tomēr aprites cikls nav ietekmējams – lai gaidītu nākamo, ir jābeidzas iepriekšējam, un arī augusta nogalē, kad svilpes un pīkstuļi jau noglabāti drošā vietā līdz nākamajam gadam, cerību uz kādu āzīti zaudēt nedrīkst.
Signalizācija un citas likstas
Ne īpaši veiksmīga novakare, kad, kā likums, dzīvnieki staigā tieši tajā laukmalē, kuras tornī kaut kādu iemeslu dēļ nav lemts uzkāpt. Rīts, kad mostoties prātā mijas pārdomas par to, ka visā plašajā pasaulē taču ir tik daudz nodarbju, kas neietver celšanos vēl pirms gaismas, steigā vārītu nožēlojami ūdeņainu kafiju un aukstus zābakus, tomēr pārliecība, ka drīz vien tie būs kļuvuši par nenozīmīgiem sīkumiem, aizved pie biezā rīta miglā tītas pļavas, kuru tukšā nācās pamest vakar vakarā.
Spriežot pēc dzīvniekiem, kuri, mums šurp braucot, ganās gar mežmalām, šķiet, esam tieši laikā, un nav ilgi binoklī jāpēta miglainie nostūri, kad otrā lauka malā parādās pirmais kandidāts. Vidēja vecuma āzītis netraucēti stāv laukmalē, šķiet, mūs pat neievērojis, ragi tam samērā tievi, un visā visumā to bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu medīt. Ja Diāna piedāvā pareizi medījamu dzīvnieku, atteikums labākas trofejas meklējuma dēļ noved vien pie neveiksmīgām medībām, tāpēc nolemjam āzīti nomedīt.
Ierocis tiek nostādīts uz atbalsta, bet es paspēju vien nodomāt par tām retajām reizēm, kad skaistākais medību process ir beidzies, vēl pirms pa īstam sācies. Bet šoreiz šāvienam atskanēt nav lemts, jo rīta klusumu kā ar nazi pāršķeļ mašīnas signalizācija.
Ar nodomu neiztramdīt dzīvniekus kājām ienācām pļavā un mašīnu atstājām kādu gabalu nomaļus, tomēr ironiskā kārtā un, protams, bez acīmredzama iemesla mežā mēdz notikt tas, kas tikpat kā nekad neatgadās pilsētā.
Kaza?
Lai nu kā, atliek vien bruņoties ar kārtīgu Viss notiek uz labu pārliecību un doties tālāk. Ik pa brīdim liekas, ka biezā migla izklīst, tomēr, līdzko tā šķiet teju pazudusi, biezie vāli atkal aizsedz klajumu, ļaujot lielākā attālumā apjaust tikai aptuvenus dzīvnieku siluetus. Kamēr dodamies tālāk, mežmalā iznāk stirna (attēlā).
Tā neliekas ne zinis, tomēr pēc brīža lēnām iesoļo biezoknī, bet atliek vien paspert dažus soļus, kad tā atkal parādās klajumā un paralēli gar mežmalu seko mums, taču drīz vien, apjautusi draudus, ar pāris slaidiem lēcieniem nozūd no redzes lauka.
Kad tālumā beidzot parādās stirnveidīgs siluets, pirmā ielūkošanās binoklī nav ilga. Kaza. Starp mums ir vesela pļava pilna ar pieiešanai ārkārtīgi pateicīgiem siena ruļļiem, tāpēc burtiski uz ceļiem tuvojamies dzīvniekam, bet, ar katru rulli tiekot tuvāk, mūsu kaza aug druknumā un pēc ķermeņa formas aizvien vairāk sāk atgādināt āzi. Ir vajadzīgs brīdis, divi acu pāri, drošs paliek drošs, dažas binokļu apmaiņas reizes un nekad neiztrūkstošā “Ragi ir?” vārdu apmaiņa, kad uz pavisam īsu mirkli galvas vienā pusē izdodas samanīt dīvainu veidojumu.
Veiksme
Šāviens ar klusinātāju izrādās tik nemanāms, ka pārdesmit metrus no vietas, kur vēl pirms mirkļa bija atradies āzītis, kājās pietrūkstas vēl viens āzis un ziņkārīgi lūkojas pēc trokšņa avota. Ragi tam jau sešžuburu, tomēr skaidri redzams, ka ar laiku tiem ir potenciāls izveidoties vēl skaistākiem.
Darbiņš un kārtējā mācību stunda sunim, jo, lai arī zāle nav pārlieku gara, trūkst orientieru, pēc kā precīzi noteikt dzīvnieka atrašanās vietu, bet, pateicoties suņa degunam, pavisam drīz apmēram trīsdesmit metrus no šāviena vietas suns apstājas pie trīsžuburu kazas, kura par selektīvu āzi pārvērtās, tikai pateicoties vajadzībai pārliecināties otro, trešo un ceturto reizi.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
