Septembris. Daudzu jo daudzu Latvijas, Baltijas, Eiropas un pasaules mednieku sapņu, pūļu, sarūgtinājuma un triumfa laiks, jo tieši septembrī notiek staltbriežu bauris. Tagad tiek iegūtas vislabākās trofejas – žuburotie ragi. Tas ir staltbriežu kāzu laiks, kad tiek sadalītas labākās teritorijas, jaunie buļļi tiecas pierādīt savu varēšanu, savu spēku un vīrišķību, apstrīd veco tēviņu tiesības uz harēmu un tātad arī dzimtas turpināšanu.
Staltbrieža mūžs nav ilgs pēc cilvēku mērauklas. 12 – 14 gadi, un viss, noriets. Daba ir nežēlīga. Slimības, plēsēji, protams, un kaujas ar pretiniekiem saīsina brieža dzīves ilgumu vai pat laupa dzīvību. Jaunam eksemplāram praktiski nav izredžu atrast gotiņu, tādēļ jaunie brieži baura laikā tikai slapstās pa riesta teritoriju perifēriju, cerot, ka kāda no lielāko un vecāko tēviņu savaldzinātajām briežu govīm aizklīdīs tālāk un izdosies to iekarot. Pieaugušie, pieredzējušie briežu buļļi savas pozīcijas apsargā nopietni. Neviens jaunulis neuzdrošināsies tuvoties, kad bauro īsts “vīrs”. Ar balsi staltbrieži apliecina savas tiesības uz teritoriju, partnerēm un pierāda savu statusu.
Pieredzējuši mednieki stāsta, ka tikai septembra sākumā pēc balss var atšķirt, kurš jauns, kurš vecs bullis, jo mēneša otrajā pusē visi ir nobaurojušies līdz aizsmakumam un jaunie skan kā savu norietu sasniegušie staltie. Pēc brieža dziesmas, pēc frāzēm var saprast, cik viņš ir pārliecināts, cik nopietns pretinieks citiem un vai viņam jau ir govju harēms. Kopumā izšķir deviņas dažādas frāzes ar variācijām. Pētot, klausoties, vērojot situācijas, kādās izskan viens vai otrs staltbrieža sauciens, mednieks var iemācīties pievilināt briedi, jo, sadzirdot pretinieka balsi savā teritorijā, tās saimnieks atbildēs un, visticamāk, dosies palūkot, kas ir tas bezkaunīgais iebrucējs.
Medības baura laikā
Medīt staltbrieža bulli baura laikā ir visinteresantāk, kā arī vispareizāk, ja vien noskatīts īstais bullis. Dzinējmedībās visi dzīvnieki ir iztrūcināti, traucas pa mežu lielā ātrumā un medniekam ir maz laika, lai novērtētu trofeju – ragus, kā arī pašu dzīvnieku. Taču nedrīkst medīt jebkuru eksemplāru, jo no atlases ir atkarīga šo dzīvnieku populācijas nākotne un tās kvalitāte. Ja mednieki vēlas iegūt skaistas trofejas arī nākotnē, ir jāatlasa vārgie, vecie, ievainotie brieži un tie ar slikto ģenētiku. Dzīvnieka veselības stāvoklis un ģenētiskais mantojums ir nosakāms vizuāli pēc ķermeņa izmēriem, kopējā skata un pēc ragu kvalitātes. Medījot baura laikā, kā arī ar pieiešanu un no torņa, medniekam ir iespēja kārtīgi aplūkot zvēru un novērtēt, vai šis ir saudzējams vai medījams. Protams, medaļu vērtais ragu īpašnieks arī ir kārtīgi jānovērtē, un šis process ir ne tikai svarīgs, tas medniekam sniedz kolosālu estētisko gandarījumu. Baura laikā, kad staltbriežu buļļi pēc vasaras ir pilnā spēkā, ir gatavi kaujai, sakopojuši visus resursus pārošanās periodam, šī novērošana sniedz vislielāko baudu.
Pievilināt ar balsi
Staltbriedi var pievilināt, atdarinot tā balsi. Piebaurojot ir lielākas izredzes ieraudzīt ne vienu vien staltbriežu tēviņu. Piebaurošana ir sena mednieku tradīcija. Eiropas valstīs gadsimtos šai staltbriežu medību tehnikai ir veltīts daudz grāmatu, izziņas, novērošanas stundu un daudzi jo daudzi mednieki piekopj šo vokālo mākslas veidu. Tagad arī Latvijas mednieki visā nopietnībā ir pievērsušies piebaurošanai ne tikai kā medīšanas paņēmienam, bet arī kā sportam. Šogad 27. – 29. maijā Latvijas briežu piebaurotāju komanda pirmo reizi startēja Eiropas čempionātā Ungārijā, kas pulcēja 12 valstu baura atdarinātājus. Mūsu Oskars Kalniņš bija starp 20 labākajiem briežu piebaurotājiem un iekļuva čempionāta fināla. Pirmajai reizei tas ir lielisks rezultāts! Galvenais mērķis arī tika sasniegts – Latvija tika iekļauta 14 briežu piebaurošanas nāciju sarakstā. Savukārt augusta beigās Latvijas komanda piedalījās briežu piebaurošanas čempionātā Lietuvā, Jurbarkas pilsētā. Šis gads ir zīmīgs arī Lietuvas briežu piebaurošanas meistariem un šādu sacensību entuziastiem, jo pirmo reizi tika rīkotas visas valsts mēroga sacensības. Iepriekš kaimiņvalstī risinājās tikai reģionāla mēroga briežu piebaurošanas konkursi. Visi trīs mūsu dalībnieki iekļuva finālā, un Kaspars Lārmanis ieguva bronzas medaļu. Ir nepieciešama liela drosme, lai kāptu uz skatuves un mēģinātu no sevis izspiest cilvēkam neraksturīgas skaņas.
Jāpiebilst, ka Lietuvas briežu piebaurošanas tradīcijas vēršas plašumā un kaimiņu piemēram seko arī mūsu mednieki. Kaimiņu eksperti ir viesojušies Latvijā un lasījuši lekcijas par briežu piebaurošanas mākslu, par šī dižciltīgā dzīvnieka izsekošanu, par tā ieradumiem, uzvedību dažādās baura stadijās. Šāda informācija ir ne tikai noderīga, tā vieš medniekos azartu, interesi, pārliecību par iespējām medīt saprātīgi un skaisti. Bieži vien nākas dzirdēt no cilvēkiem, kas nav saistīti ar medībām, ka dzīvniekam ir maz izredžu izglābties. Tā nav. Medniekam jāpieliek daudz pūļu, jāiegulda milzu līdzekļi un ļoti daudz laika, lai iemācītos ne tikai trāpīgi šaut un klusi pielavīties, bet lai izprastu dabu un dzīvnieka ieradumus, spētu novērtēt to un iemācītos nešaut, ja konkrētais eksemplārs ir saudzējams, populācijas nākotnei vērtīgs. Briežu piebaurošana, šī skaistā un sarežģītā māksla, ir viens no medību tradīciju spilgtākiem piemēriem, mednieka varēšanas un cieņas pret dabu apliecinājumiem. Piebaurot briedi, sarunāties ar to viņa valodā izdodas ne katram, un trofeja, kas vainago ilgo procesu, var būt viena visa mūža garumā.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
